- Neesi nu māņticīga, Endžij. Tas, ka Kosongo audzē krokodilus, vēl nenozīmē, ka tu kļūsi par viņu vakariņām.
- Tas ir mans liktenis, Keita, es no tā neizbēgšu.
- Mēs no šejienes tiksim prom dzīvas, Endžij, es tev apsolu.
- Tu man neko nevari solīt, jo nespēj to izpildīt. Ko vēl tu zini?
-Akā iemet tos, kas sadumpojušies pret Kosongo un Mbembelē varu, Keita skaidroja. Man to pastāstīja pigmeju sievietes. Viņu vīriem jāmedī krokodiliem pārtika. Viņas zina, kas notiek ciematā. Pigmejietes ir bantu verdzenes un paveic smagākos darbus; viņas iet būdās, dzird sarunas un vēro. Pa dienu sievietes var brīvi pārvietoties, viņas ieslēdz tikai vakarā. Neviens viņām nepievērš uzmanību, jo uzskata, ka pigmejiem nepiemīt cilvēku gudrība.
-Vai tu domā, ka tā nogalināja arī misionārus un tāpēc no viņiem nekas nav palicis pāri? Endžija vaicāja un noskurinājās.
- Jā, tomēr es neesmu pilnīgi droša, tāpēc vēl neesmu neko teikusi brālim Fernando. Rīt noskaidrošu patiesību un, ja vien būs iespējams, uzmetīšu aci akai. Mums to vajadzētu nofotografēt, tas ir nozīmīgs fakts, ko grasos pieminēt arī rakstā žurnālā, Keita piebilda.
Nākamajā dienā Keita atkal ieradās pie komandanta Mbembelē, lai paziņotu, ka karaļa uzmanības apliecinājumi liek Endžijai Nindererai justies ļoti pagodinātai un viņa ir ar mieru apdomāt šo priekšlikumu, tomēr pilotei nepieciešams laiks, jo viņa ir apsolījusi savu roku varenam Botsvānas burvim, un, kā zināms, ir ļoti bīstami piekrāpt burvi, lai arī tas notiek tālumā.
- Tādā gadījumā karalim Kosongo šī sieviete neinteresē, komandants nolēma.
Keita saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa nebija gaidījusi, ka Mbembelē šo stāstu uztvers tik nopietni.
- Vai jums nevajadzētu apspriesties ar Viņa Majestāti?
-Nē.
- Patiesībā Endžija Ninderera burvim nav solījusies, teiksim tā, viņi nav oficiāli saderinājušies, vai saprotat? Ļaudis man stāstīja, ka šai apvidū dzīvo Sombe, varenākais Āfrikas burvis, varbūt viņš varētu atbrīvot Endžiju no otra precinieka maģijas… Keita piedāvāja.
- Varbūt.
- Kad slavenais Sombe atkal iegriezīsies Ngubē?
- Vecā sieviete, tu uzdod pārāk daudz jautājumu un traucē mopani, komandants atbildēja, pamājot ar roku, it kā atgaiņātu uzmācīgu mušu. Es runāšu ar Kosongo. Paskatīsimies, ko varam darīt.
- Vēl kāda lieta, komandant Mbembelē, Keita sacīja jau pie paša sliekšņa.
- Ko tu gribi?
- Namiņš, kur mēs esam izmitināti, ir ļoti jauks, bet diezgan netīrs, tur ir papilnam žurku un sikspārņu mēslu…
-Un?
- Endžija Ninderera ir ļoti smalka būtne, un slikta smaka viņu padara slimu. Vai jūs varētu atsūtīt kādu verdzeni iztīrīt telpas un pagatavot mums ēdienu? Ja vien tas jūs pārāk neapgrūtina.
- Lai notiek, komandants atbildēja.
Kalpone, ko viņiem atsūtīja, izskatījās pēc bērna, viņa valkāja tikai palmu lapu svārkus, nebija garāka par metru četrdesmit centimetriem, bija tieva, bet spēcīga. Viņa parādījās ar zaru slotu rokās un sāka slaucīt galvu reibinošā ātrumā. Jo vairāk putekļu viņa sacēla, jo spēcīgāka bija smaka un vairāk netīrumu. Keita sievieti apstādināja, jo īstenībā draugi bija lūguši kalponi pavisam citam mērķim viņiem bija nepieciešama sabiedrotā. Sākumā šķita, ka sieviete nesaprot Keitas žestus un nolūkus, viņas sejas izteiksme bija stulba kā aitai, bet, kad rakstniece pieminēja Bejē Dokū vārdu, pigmeju sievietes seja atplauka. Keita saprata, ka stulbums bija tikai maska, kas palīdz aizsargāties.
Ar mīmikas, pāris bantu un franču valodas vārdu palīdzību pigmejiete pastāstīja, ka viņu sauc Jena un viņa ir Bejē Dokū sieva. Viņiem bija divi bērni, ko vecāki redzēja tikai retu reizi, jo mazie bija ieslēgti otrā aplokā, bet pašlaik vecmāmuļas bērnus kārtīgi aprūpēja. Noteiktais laiks, kad Bejē Dokū un pārējiem medniekiem jāatnes ziloņkauls, bija nākamajā dienā; ja viņiem nebūs veicies, pigmeji zaudēs savus bērnus, Jena sacīja un sāka raudāt. Keita nezināja, ko iesākt ar raudošo sievieti, bet Endžija un brālis Fernando mēģināja viņu nomierināt, stāstot, ka Kosongo neuzdrošināsies pārdot bērnus, kad ciematā kā liecinieki atrodas ārzemju žurnālisti. Jena domāja, ka nekas un neviens nevar likt Kosongo mainīt domas.
Briesmas vēstošas bungu skaņas piepildīja Āfrikas nakti, sadrebinot mežu un izbiedējot ārzemniekus, kas ar tumšām priekšnojautām sirdī saklausīja tās savā būdā.
- Ko nozīmē šīs bungu skaņas? Džoels Gonsaless jautāja un noskurinājās.
- Nezinu, bet nekas labs tas nevar būt, brālis Fernando atbildēja.
- Man ir apnicis visu laiku baidīties! Jau vairākas dienas man no skumjām sāp krūtis, es nespēju paelpot! Es gribu doties prom no šejienes! Endžija iesaucās.
- Lūgsimies, draugi! misionārs aicināja.
Tieši tobrīd parādījās kāds zaldāts, un, vēršoties tikai pie Endžijas, pavēstīja, ka tūlīt sāksies "turnīrs" un komandantam Mbembelē nepieciešama viņas klātbūtne.
- Es iešu kopā ar saviem biedriem, pilote atbildēja.
- Kā vēlaties, kareivis atteica.
- Kādēļ skan bungas? Endžija taujāja.
- Ezenji, Mbembelē sūtnis lakoniski atbildēja.
- Nāves deja?
Kareivis neatbildēja, bet pagriezās un aizgāja. Ekspedīcijas dalībnieki apspriedās. Džoels Gonsaless bija pārliecināts, ka runa ir par nāvi un viņiem vajadzēja kļūt par šīs izrādes galvenajiem varoņiem. Keita lika viņam apklust.
- Tu mani nervozē, Džoel. Ja viņi vēlas mūs nogalināt, tad noteikti nedarīs to publiski. Viņiem nav izdevīgi izraisīt starptautisku skandālu.
- Kurš gan to uzzinās, Keita? Mēs pilnīgi esam šo vājprāšu varā. Vai gan viņus uztrauc pārējās pasaules viedoklis? Viņi dara to, kas ienāk prātā, Džoels novaidējās.
Laukumā sapulcējās visi ciema iedzīvotāji, izņemot pigmejus. Zemē ar krītu bija uzzīmēts četrstūris, līdzīgs boksa ringam, kuru apgaismoja lāpas. Komandants sēdēja zem Vārdu koka kopā ar "oficieriem" desmit Leoparda brālības zaldātiem, kas stāvēja aiz krēsla, kurā sēdēja Mbembelē. Viņš bija ģērbies kā vienmēr biksēs un armijas zābakos, un, par spīti tam, ka bija nakts, slēpa skatienu aiz saulesbrillēm. Endžiju Nindereru aizveda līdz otram krēslam, kas bija novietots pāris soļu tālāk, bet viņas draugiem nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību. Karalis Kosongo nebija ieradies, bet viņa sievas drūzmējās ierastajā vietā aiz koka, un viņas uzmanīja vecais sadists ar bambusa nūju.
Bija ieradies viss "karaspēks": ar šaujamieročiem bruņojošies Leoparda brālības vīri un bantu sargi ar mačetēm, dunčiem un nūjām. Sargi bija ļoti jauni un izskatījās tikpat iebiedēti kā pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ārzemnieki saprata šo baiļu cēloni.
Trīs militārās formas svārkos tērptie mūziķi, kas Keitas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku ierašanās vakarā sita nūjas, tagad bija ķērušies pie bungām. To radītā skaņa bija monotona, biedējoša un gluži citāda nekā pigmeju mūzika. Bungošana turpinājās labu laiku, līdz lāpu gaismai pievienojās mēness. Tikmēr ļaudis bija atnesuši plastmasas kannas un ķirbjus ar palmu vīnu, ko laida no rokas rokā. Šoreiz to piedāvāja arī sievietēm, bērniem un ārzemniekiem. Komandants dzēra amerikāņu viskiju, ko droši vien bija ieguvis no kontrabandistiem. Viņš iedzēra pāris malku un sniedza pudeli Endžijai, kas to ar cieņu noraidīja, jo nevēlējās nodibināt ar šo vīru draudzīgas attiecības; tomēr, kad komandants viņai piedāvāja cigareti, pilote nespēja atteikties, jo nu jau veselu mūžību nebija smēķējusi.