Ezenji jeb tuvcīņa Ngubē nevienam nebija jaunums,
jo šādā veidā parasti sodīja gūstekņus, lai tūdaļ pat rīkotu arī svētkus, kas komandantu īpaši iepriecināja. Tikai Mbembelē šoreiz nebūs vis tiesnesis un skatītājs, bet gan cīņas dalībnieks. Protams, cīņa pret pigmeju komandantu nemaz neuztrauca, viņš bija iecerējis nospiest vergu kā tārpu, bet pirms tam likt viņam mazliet pamocīties.
Brālis Fernando, kas līdz šim bija turējies pienācīgā attālumā, tagad īpaši cienīgi iznāca priekšā. Ziņa par biedru nāvi bija stiprinājusi viņa ticību un drošsirdību. Viņš nebaidījās no Mbembelē, jo uzskatīja, ka ļaunās būtnes agrāk vai vēlāk samaksā par saviem nodarījumiem, un šis komandants jau ir krietni papildinājis savu noziegumu sarakstu tagad pienācis laiks nokārtot rēķinus.
- Es būšu tiesnesis. Jūs nevarat izmantot šaujamieročus. Kādus ieročus izvēlēsieties šķēpus, dunčus vai mačetes? viņš jautāja.
- Nevienu no tiem. Mēs cīnīsimies bez ieročiem, aci pret aci, komandants ņirdzīgi atbildēja.
- Lai notiek, Bejē Dokū nevilcinoties piekrita.
Aleksandrs aptvēra draugs iedomājas, ka viņu sargā fosilija; viņš nezināja, ka tā darbojas kā vairogs tikai pret asiem ieročiem, bet nespēj pasargāt no komandanta pārcilvēcīgā spēka, kurš pigmeju var samalt pulveri kailām rokām. Puisis paveda sāņus brāli Fernando un lūdza nepieņemt šos nosacījumus, bet misionārs paskaidroja, ka Dievs cīnās kopā ar taisnīgajiem.
- Bejē Dokū tuvcīņā zaudēs! Komandants ir daudz spēcīgāks! Aleksandrs iesaucās.
- Arī vērsis ir spēcīgāks par toreodoru. Māksla ir dzīvnieku nogurdināt, misionārs aizrādīja.
Aleksandrs jau vēra vaļā muti, lai atbildētu, bet tūdaļ pat saprata, ko brālis Fernando viņam vēlējās pateikt, un žigli devās sagatavot draugu briesmīgajam pārbaudījumam, kas viņu sagaidīja.
Otrā ciema galā Nadja atbīdīja aizšautni un atvēra aploku, kurā bija iesprostotas pigmeju sievietes. Pāris mednieku, kas nebija devušies uz laukumu līdzi pārējiem, atnesa šķēpus, ko izdalīja sievietēm. Viņas kā spoki aizslīdēja starp būdām un nakts tumsas aizsegā izvietojās ap laukumu, gatavas darboties, kad būs pienācis laiks. Nadja uzmeklēja Aleksandru, kas sniedza pamācības Bejē Dokū, kamēr zaldāti ar kaļķi vilka uz zemes ierasto cīņas ringu.
- Par ieročiem, Jaguār, nav jāuztraucas, pistole, kas atrodas Mbembelē pie jostas, ir vienīgais šaujamais, ko mums neizdevās neitralizēt, Nadja pavēstīja.
- Un bantu sargi?
- Mēs nezinām, kā viņi rīkosies, bet Keitai kaut kas ir padomā, viņa atbildēja.
- Vai tu domā, ka man jāpasaka Bejē Dokū, ka amulets nevar viņu pasargāt no Mbembelē?
- Kādēļ? Tā tu atņemsi viņam pašpaļāvību, Nadja sacīja.
Aleksandrs manīja, ka draudzenes balss ir aizsmakusi, tā vairs neizklausījās cilvēcīga un drīzāk bija līdzīga ķērkšanai. Nadjas acis bija kļuvušas stiklainas, viņa bija ļoti bāla un strauji elpoja.
- Kas tev kaiš, Ērgle? puisis jautāja.
- Nekas. Parūpējies par sevi, Jaguār. Man tagad jāiet.
- Uz kurieni?
- Meklēt palīgus cīņā pret trīsgalvaino briesmoni, Jaguār.
- Atceries par maa Bangeses pareģojumu mēs nedrīkstam izšķirties!
Nadja viņu viegli noskūpstīja uz pieres un aizskrēja. Ciematā valdīja tāds satraukums, ka neviens, izņemot Aleksandru, nepamanīja baltu ērgli, kas pacēlās pāri būdām un pazuda meža virzienā.
Vienā ringa stūrī gaidīja komandants Mbembelē. Viņa kājas bija basas, un militārists bija tērpies tikai šortos, ko valkāja zem formas tērpa biksēm, un platā ādas jostā, pie kuras karājās pistoles maksts. Komandants bija ieziedis ķermeni ar palmu eļļu, viņa spēcīgie muskuļi izskatījās kā akmenī tēsti, un āda plīvojošajā lāpu gaismā spīdēja kā vulkāniskais stikls. Rituālās rētas uz augšdelma un vaigiem vēl vairāk uzsvēra Mbembelē neparasto izskatu. Skūtā galva uz vērša kakla izskatījās maza. Klasiskie sejas vaibsti būtu skaisti, ja vien tos neizķēmotu zvērīgā izteiksme. Par spīti naidam, ko šis vīrs izraisīja, visi apbrīnoja viņa fiziskos dotumus.
Turpretī vīriņš, kas atradās otrā ringa stūrī, bija punduris, kas knapi sniedzās līdz milzīgā Mbembelē jostasvietai. Viņa neproporcionālajā figūrā, platajā sejā un pieplacinātajā degunā nebija nekā pievilcīga, tikai drosme un gudrība, kas mirdzēja pigmeja acīs. Viņš bija novilcis driskaino dzelteno kreklu un tāpat kā pretinieks bija gandrīz kails un eļļains. Bejē Dokū kaklā karājās saitītē iesiets akmens gabaliņš Aleksandra maģiskais pūķa ekskrements.
- Kāds mans draugs, kuru sauc Tensings un kurš kā neviens cits pārzina cīņas mākslu, man reiz sacīja, ka pretinieka spēks ir arī viņa vājums, Aleksandrs skaidroja Bejē Dokū.
- Ko tas nozīmē?
- Mbembelē spēks mīt viņa augumā un svarā. Viņš ir kā bifelis tīri muskuli. Tā kā komandants ir loti smagnējs, viņš nav veikls un ātri nogurst. Turklāt viņš ir iedomīgs un nav pieradis pie izaicinājumiem. Jau daudzus gadus viņam nav bijis nepieciešamības iet medībās vai cīnīties. Tu esi daudz labākā formā.
- Un man ir šis, Bejē Dokū piebilda, noglāstot amuletu.
- Daudz svarīgāk nekā amulets, mans draugs, ir tas, ka tu cīnies par savu un ģimenes dzīvību. Mbembelē to dara tikai patikas pēc. Viņš ir slepkavnieks un kā visi slepkavnieki bailīgs, Aleksandrs atbildēja.
Jena, Bejē Dokū sieva, pienāca pie vīra, cieši apskāva viņu un kaut ko iečukstēja ausī. Tieši tobrīd bungu skaņas pasludināja cīņas sākumu.
Apkārt četrstūrainajam, lāpu un mēness apgaismotajam cīņas laukumam stāvēja Leoparda brālības vīri ar ieročiem rokās, aiz viņiem bantu sargi un trešajā rindā Ngubē iedzīvotāji. Viņi visi bija līdz neprātam satraukti. Tā kā Keita nevarēja palaist garām izdevību uzrakstīt fantastisku reportāžu žurnālam, viņa bija uzdevusi Džoelam Gonsalesam iemūžināt šo cīņu fotogrāfijās.
Brālis Fernando noslaucīja brilles un novilka kreklu. Viņa kalsnais un stiegrainais askēta ķermenis bija slimīgi balts. Tērpies tikai biksēs un zābakos, viņš gatavojās būt par tiesnesi, par spīti tam, ka bija tikai vāja cerība, ka ikviena sporta veida elementārākie noteikumi šoreiz tiks ievēroti. Viņš saprata, ka cīņa būs uz dzīvību un nāvi, un cerēja to novērst. Misionārs noskūpstīja skapulāru, ko nēsāja kaklā, un nodeva sevi Dieva žēlastībai.
Mbembelē dobji ierēcās un, zemi dimdinot, soļoja uz priekšu. Bejē Dokū sagaidīja pretinieku nekustīgi un klusi, tikpat uzmanīgi un mierīgi kā medījot. Milža dūre triecās pret pigmeja seju, bet viņš no tās izlocījās. Komandants krita uz priekšu, bet tūdaļ pat atguva līdzsvaru. Kad viņš sita otrreiz, pretinieka tur vairs nebija, tas jau atradās Mbembelē aiz muguras. Komandants satrakojās un metās pigmejam virsū kā nikns dzīvnieks, tomēr neviens no viņa sitieniem nespēja trāpīt Bejē Dokū, kurš dejoja apkārt ringam. Katru reizi, kad militārists uzbruka, pigmejs izvairījās.
Ņemot vērā pretinieka nelielo augumu, Mbembelē vajadzēja raidīt sitienus uz leju un ieņemt neērtu pozu, kas mazināja trieciena spēku. Ja vien kāds no belzieniem būtu trāpījis, tas būtu izšķaidījis Bejē Dokū galvu, tomēr tā nenotika, jo pigmejs bija tik veikls kā gazele un glums kā zivs. Drīz vien komandants aizelsās un acīs tekošās sviedru tērcītes aizmigloja viņam skatienu. Viņš nosprieda pietaupīt spēkus, jo izskatījās, ka pretinieku nebija iespējams uzveikt vienā raundā, kā komandants bija iedomājies. Brālis Fernando izsludināja pārtraukumu, un Mbembelē viņam uz vārda paklausīja, aizejot uz savu stūri, kur viņu gaidīja spainis ar ūdeni, lai padzertos un noskalotu sviedrus.