Otrā stūrī Aleksandrs sagaidīja Bejē Dokū, kas devās pretī draugam smaidīdams un uzdejodams, it kā būtu nokļuvis svētkos. Tas vēl jo vairāk uzkurināja komandanta niknumu, kas noskatījās pretiniekā no otra stūra, kur mēģināja atgūt elpu. Bejē Dokū neizskatījās izslāpis, bet viņš piekrita, ka viņam uzlej ūdeni uz galvas.
- Tavam amuletam piemīt liela maģija, tā ir vismaģiskākā lieta uzreiz pēc Ipembas Afuas, viņš apmierināts sacīja.
- Mbembelē ir kā koka zars, viņam ir grūti saliekties jostasvietā, tādēļ viņš nespēj sist virzienā uz leju, Aleksandrs viņam skaidroja. Tev sokas ļoti labi, Bejē Dokū, bet tev viņš vēl vairāk jānogurdina.
- Es zinu. Kā gan tu vari nomedīt ziloni, ja vispirms to nenokausē?
Aleksandram šķita, ka pārtraukums ir pārāk īss, bet Bejē Dokū vai dega nepacietībā, un, tiklīdz brālis Fernando deva zīmi, pigmejs iznāca ringa centrā, lēkājot kā puišelis. Mbembelē to uzskatīja par izaicinājumu, kuru negrasījās atstāt neievērotu. Viņš aizmirsa par spēku taupīšanu un kā smagā mašīna pilnā ātrumā metās cīņas laukumā. Protams, pigmeja viņa priekšā vairs nebija, un inerce iznesa komandantu ārpus ringa.
Brālis Fernando stingri pavēlēja viņam atgriezties ar kaļķi iezīmētajā laukumā. Mbembelē pagriezās pret misionāru, lai liktu viņam samaksāt par drosmi dot pavēles, bet viņu apturēja Ngubē iedzīvotāju smiekli un izsaucieni. Mbembelē nevarēja noticēt tam, ko dzirdēja! Pat ļaunākajos sapņos viņam nebija ienākusi prātā iespēja, ka kāds varētu runāt pretī komandantam. Viņam nebija laika pārdomāt, kā sodīt nepaklausīgos, jo Bejē Dokū jau sauca Mbembelē atpakaļ ringā, no aizmugures sperot pa kāju. Tā bija pirmā abu cīnītāju saskaršanās. Tas pērtiķis bija viņam pieskāries! Viņam! Komandantam Morisam Mbembelē! Militārists zvērēja, ka sašķaidīs pigmeju gabaliņos un pēc tam apēdīs, lai dotu mācību visiem šiem mežonīgajiem viņa cilts pārstāvjiem.
Acumirklī izgaisa jebkādas cerības, ka tiks ievēroti godīgas spēles noteikumi, un Mbembelē pavisam zaudēja paškontroli. Ar vienu vēzienu viņš aizsvieda brāli Fernando vairākus metrus tālāk un metās virsū Bejē Dokū, kas negaidot nokrita zemē. Sarāvies gandrīz vai embrionālā pozā, atbalstoties vienīgi uz dibena, pigmejs sāka spert pa milža kājām. Komandants savukārt mēģināja sist no augšas, bet Bejē Dokū griezās kā vilciņš, sasvērās te uz vienu, te otru pusi, un viņam nekādi nebija iespējams trāpīt. Pigmejs izrēķināja brīdi, kad Mbembelē uz viņu mērķēja, un spēcīgi iespēra pa komandanta atbalsta kāju. Komandanta milzīgais ķermenis krita atpakaļ un palika kā uz muguras novēlusies vabole, kas nespēj piecelties.
Tikmēr brālis Fernando jau bija atguvies no sitiena, notīrījis brilles un atkal uzmanīja cīnītājus. Viņš pārkliedza līdzjutēju skaļos kliedzienus, lai paziņotu uzvarētāju. Aleksandrs ieskrēja ringā un, no prieka skaļi gavilējot, pacēla Bejē Dokū roku, un viņam pievienojās arī pārējie, izņemot Leoparda brālības vīrus, kas joprojām nespēja atgūties no pārsteiguma.
Ngubē ciemata iedzīvotāji vēl nekad nebija piedalījušies tik krāšņā izrādē. Patiesībā neviens vairs īsti neatcerējās cīņas iemeslu, visus pārāk bija uztraucis neticamais fakts, ka pigmejs spēj uzvarēt milzi. Šis stāsts jau bija kļuvis par vēstures sastāvdaļu, un ļaudis nepagurdami to stāstīs no paaudzes paaudzē. Kā tas vienmēr notiek ar kritušiem kokiem, vienā mirklī visi bija gatavi Mbembelē sacirst malkā, kaut pirms pāris minūtēm uzskatīja viņu gandrīz par pusdievu. Bija iemesls svinēšanai. Skaļi sāka dārdēt bungas, un bantu ļaudis dziedāja un dejoja, nemaz neaptverot, ka ir zaudējuši vergus un pašu nākotne nebūt nav skaidra.
Pigmeji izslīdēja caur sargu un zaldātu kājām, piepildīja cīņas laukumu un pacēla Bejē Dokū rokās. Šai kolektīvās eiforijas mirklī komandants Mbembelē beidzot piecēlās kājās, atņēma kādam sargam mačeti un metās virsū ļaudīm ar Bejē Dokū, kas bija iekārtojies uz biedru pleciem un beidzot atradās tikpat augstu kā pretinieks.
Neviens skaidri neredzēja, kas īsti notika. Vieni teica, ka mačete izslīdējusi no komandanta sasvīdušajiem un saeļļotajiem pirkstiem, otri apgalvoja, ka asmenis maģiski apstājies gaisā tikai centimetru no Bejē Dokū kakla un pēc tam aizlidojis kā negaisa nests. Lai kā arī būtu, pūlis sastinga, un Mbembelē, māņticīgu baiļu mākts, atņēma kādam citam sargam dunci un meta to. Viņš nevarēja labi nomērķēt, jo Džoels Gonsaless bija pienācis tuvāk un viņa kameras zibspuldze komandantu apžilbināja.
Tad Mbembelē saviem zaldātiem pavēlēja šaut uz pigmejiem. Ļaudis kliegdami bēga. Sievietes vilka prom bērnus, veči klupa un krita, suņi skrēja, vistas ķērca, un galu galā laukumā palika tikai pigmeji, zaldāti un sargi, kas nevarēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Keita un Endžija skriešus metās glābt pigmeju bērnus, kas kliegdami bija saguluši kaudzē ap divām vecmāmiņām gluži kā kucēni. Džoels meklēja glābiņu zem kāzu mielasta galda, un no turienes fotografēja, neiestādot asumu. Brālis Fernando un Aleksandrs izplestām rokām nostājās priekšā pigmejiem, aizsargājot viņus ar saviem ķermeņiem.
Iespējams, daži zaldāti mēģināja šaut un saprata, ka ieroči nedarbojas. Iespējams, citiem tik ļoti riebās līdz tam ļoti cienītā priekšnieka gļēvulība, ka viņi nepaklausīja pavēlei. Jebkurā gadījumā laukumā neatskanēja neviens šāviens, un mirkli vēlāk desmit Leoparda brālības vīriem pie kakla jau atradās šķēpa asmenis neuzkrītošās pigmeju sievietes bija sākušas darboties.
Aiz niknuma aklais Mbembelē neko no tā visa nemanīja. Komandants tikai aptvēra, ka viņa pavēles neviens nepilda. Viņš izvilka no maksts pistoli, nomērķēja uz Bejē Dokū un izšāva. Komandants nezināja, ka, amuleta brīnumainā spēka vadīta, lode netrāpīja mērķī, jo, pirms otrreiz nospiest gaili, viņam uzbruka nepazīstams dzīvnieks milzīgs, melns kaķis, ātrs un zvērīgs kā leopards, ar dzeltenām acīm kā panterai.
15 Trīsgalvainais briesmonis
Tie, kas pamanīja ārzemju puiša pārvēršanos par melno dzīvnieku, saprata, ka šī ir viņu dzīves brīnumainākā nakts. Viņu valodā nebija vārdu, lai aprakstītu tādus brīnumus; neviens pat nezināja, kā sauc šo nekad neredzēto dzīvnieku lielo, melno kaķi, kas rūkdams metās virsū komandantam. Mbembelē sejā iesitās zvēra karstā elpa un plecos iecirtās tā nagi. Viņš būtu varējis ar vienu šāvienu nogalināt dzīvnieku, bet bailes komandantu paralizēja, jo viņš apjauta, ka notiekošais ir pārdabiska un spēcīga burvestība. Sitot ar abām dūrēm, militārists atbrīvojās no jaguāra nāvējošā apkampiena un, dzīvnieka pavadīts, izmisis skrēja uz meža pusi. Pārsteigto aculiecinieku vēroti, abi stāvi pazuda tumsā.
Gan Ngubē iedzīvotāji, gan pigmeji dzīvoja maģiskā realitātē, garu ieskauti, un baidījās pārkāpt ikvienu tabu vai kā citādi izsaukt okulto spēku nelabvēlību. Viņi ticēja, ka slimības ir burvestības sekas un tādā pašā veidā arī ārstējamas, ka nedrīkst doties medībās vai ceļojumā, neveicot ceremoniju dievu pielabināšanai, ka naktī sarosās dēmoni, savukārt dienā spoki un ka mirušie pārvēršas plēsīgās būtnēs. Šiem ļaudīm fiziskā pasaule bija burvestību pilna un dzīve atgādināja nemitīgu zīlēšanu. Viņi bija redzējuši vai domāja, ka ir redzējuši, daudzas burvestības, tādēļ uzskatīja, ka cilvēks spēj pārvērsties par dzīvnieku. Bija iespējami divi izskaidrojumi: Aleksandrs ir loti varens burvis vai arī kāda dzīvnieka gars uz laiku iemiesojies puiša ķermenī.