- Tēvu Valdomero nolaupīja indiāņi. Ko tik es neatdotu par tādu veiksmi! Nadja ar apbrīnu izsaucās.
- Mani, meitenīt, nenolaupīja. Es apmaldījos džungļos, un viņi man izglāba dzīvību. Ar viņiem nodzīvoju kopā vairākus mēnešus. Indiāņi ir jauki un brīvību mīloši ļaudis, viņiem brīvība ir nozīmīgāka nekā dzīvība, jo bez tās viņi nespēj dzīvot. Sagūstīts indiānis mirst: viņš noslēdzas sevī, vairs neēd, neelpo un nobeidzas, tēvs Valdomero stāstīja.
- Vieni cilvēki apgalvo, ka indiāņi ir miermīlīgi, savukārt citi ka pilnīgi mežonīgi un cietsirdīgi, Alekss sacīja.
- Visbīstamākie ļaudis, ko šai pusē esmu redzējis, nav indiāņi, bet gan ieroču, narkotiku, dimantu un kaučuka kontrabandisti, zelta meklētāji, zaldāti un marodieri, kas piesārņo un ļaunprātīgi izmanto šo apvidu, garīdznieks atspēkoja zēna teikto un piebilda, ka indiāņi ir primitīvi materiālā ziņā, tomēr ļoti attīstīti garīgi un joprojām kā bērns ar māti cieši saistīti ar dabu.
- Pastāstiet mums par Briesmoni. Vai tiesa, tēvs, ka jūs viņu esat redzējis savām acīm? Nadja jautāja.
- Domāju, ka tiešām viņu redzēju, tomēr bija jau tumšs, un manas acis vairs nerāda tik labi kā kādreiz, tēvs Valdomero atbildēja, ieraudams pamatīgu malku no ruma pudeles.
- Un kad tas notika? Alekss pajautāja, nodomādams, ka vecmāmiņa priecāsies par šādu informāciju.
- Pirms pāris gadiem…
- Un ko tieši jūs redzējāt?
- Esmu to stāstījis jau daudzas reizes: vairāk nekā trīs metrus garu gigantu, kas lēni kustējās un izplatīja šausmīgu smaku. Aiz šausmām es sastingu.
- Un viņš jums neuzbruka, tēvs?
- Nē. Viņš tikai kaut ko noteica, pagriezās un pazuda mežā.
- Kaut ko noteica? Jūs droši vien gribat sacīt, ka viņš kaut ko neartikulētu nomurmināja, vai ne? Alekss uzstāja.
- Nē, dēls. Tas radījums tiešām runāja. Protams, nesapratu ne vārda, tomēr tā neapšaubāmi bija valoda. Nokritu bezsamaņā… Kad attapos, ne mirkli nešaubījos par to, kas bija noticis. Turklāt tā smaka bija iesūkusies manās drēbēs, matos un ādā. Tā es zināju, ka neesmu to visu nosapņojis.
5 Šamanis
Negaiss beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies, un nakts šķita skaidra. Alekss un Nadja atgriezās viesnīcā. Tur ap Sesaru Santosu un Omairu Torresu, kas pētīja reģiona karti un pārrunāja ceļojuma sagatavošanas darbus, bija sapulcējušies arī citi ekspedīcijas dalībnieki. Profesors Leblāns, mazliet atguvies no saguruma, pievienojās pārējiem. Viņš no galvas līdz kājām bija ieziedies ar pretodu līdzekli, kā arī nolīdzis kādu indiāni, ko sauca Karakave, lai tas viņu apvēdinātu ar banānkoka lapu. Leblāns uzstāja, ka ekspedīcijai uz Orinoko augstieni jādodas ceļā jau nākamajā dienā, jo viņš nedrīkstot zaudēt laiku šai necilajā ciematiņā. Profesors teica, ka viņa rīcībā esot tikai trīs nedēļas, lai sagūstītu dīvaino meža dzīvnieku.
- Nu jau vairākus gadus nevienam to nav izdevies izdarīt, profesor… Sesars Santoss iebilda.
- Tad drīz vien tam ir jānotiek, jo man ar semināru ciklu jāuzstājas visā Eiropā, viņš atbildēja.
- Ceru, ka Briesmonis ņems vērā tik svarīgus iemeslus, gids noteica, tomēr profesors izlikās nemanām viņa vārdos slēpto ironiju.
Keita Kolda bija pastāstījusi mazdēlam, ka Amazone antropologiem ir bīstama vieta, jo viņi šeit mēdz zaudēt veselo saprātu. Vieni izgudro pretrunīgas teorijas un pēc tam nikni plēšas savā starpā; citi tiranizē vietējās ciltis un galu galā pievēršas elku pielūgsmei. Vienu no viņiem, jau pavisam sajukušu, vajadzējis ar varu vest atpakaļ uz dzimteni.
- Profesor Leblān, manuprāt, esat sapratis, ka arī es piedalos ekspedīcijā, daktere Omaira Torresa piebilda, jo antropologs, sievietes skaistuma apburts, katrā izdevīgā brīdī viņai pievērsa skatienu.
- Tas man būtu liels prieks, jaunkundz, bet…
- Daktere Torresa, mediķe viņu pārtrauca.
- Jūs varat mani saukt par Ludoviku, Leblāns koķeti piedāvāja.
- Sauciet mani par dakteri Torresu, viņa sausi atteica.
- Diemžēl nevarēšu ņemt jūs līdzi, cienījamā daktere. Tik tikko pietiek vietas mums pašiem. Budžets ir dāsns, tomēr nav neierobežots, Leblāns atbildēja.
- Tādā gadījumā, profesor, arī jūs nekur nedosieties. Es pārstāvu Nacionālo veselības dienestu. Esmu šeit, lai aizsargātu indiāņus. Neviens svešinieks nedrīkst kontaktēties ar indiāņiem, pirms viņi nav saņēmuši nepieciešamos medikamentus. Slimības ir ļoti postošas, īpaši balto cilvēku slimības, daktere teica.
- Visparastākā saaukstēšanās viņiem ir nāvējoša. Pirms trim gadiem, pēc tam kad daži žurnālisti uzņēma dokumentālo filmu par indiāņiem, vesela cilts nomira no kādas elpošanas ceļu slimības. Kādam žurnālistam bija klepus, viņš iedeva ievilkt dūmu no sava cigāra indiānim, un inficējās visa cilts, Sesars Santoss piebilda.
Šai brīdi ieradās kazarmu priekšnieks kapteinis Ariosto un apkārtnes bagātākais uzņēmējs Mauro Karijass. Nadja čukstus pastāstīja Aleksam, ka šis vīrs ir ļoti varens un tirgojas ar vairāku Dienvidamerikas valstu prezidentiem un ģenerāļiem. Viņa piebilda, ka Mauro sirds atrodas nevis krūtīs, bet nelielā čemodāniņā, ko viņš visur nēsāja līdzi, un, to sakot, norādīja uz ādas koferīti, ko Karijass turēja rokā. Turpretim uz Ludoviku Leblānu Mauro Karijasa parādīšanās atstāja lielu iespaidu, jo ekspedīcija bija noorganizēta, izmantojot šā vīra starptautiskos kontaktus. Tieši viņš ieinteresēja International Geographic leģendārā Briesmoņa meklēšanā.
- Šis dīvainais radījums iedveš bailes Orinoko augstienes iedzīvotājiem. Neviens nevēlas uzturēties vietā, kur viņš it kā dzīvo, Karijass teica.
- Cik saprotu, tā zona vēl joprojām nav apgūta, Keita Kolda piebilda.
- Tieši tā.
- Spriežu, ka tai jābūt ļoti bagātai ar minerāliem un dārgakmeņiem, rakstniece turpināja.
- Amazones bagātība pirmām kārtām ir tās zeme un kokmateriāli, uzņēmējs atbildēja.
- Un augi, daktere Omaira Torresa papildināja. Mēs nepazīstam ne desmit procentu no ārstnieciskajām sastāvdaļām, ko glabā šie augi. Pazūdot indiāņu šamaņiem un pūšļotājiem, šīs zināšanas izgaisīs uz visiem laikiem.
- Domāju, ka Briesmonis traucē jūsu darījumiem gluži tāpat kā vietējās indiāņu ciltis, Karijasa kungs, Keita
Kolda turpināja, jo nekad neatlaidās, ja temats viņu tiešām interesēja.
- Briesmonis rada problēmas visiem. No viņa baidās pat kareivji, Mauro Karijass piebilda.
- Ja vien Briesmonis vispār eksistē, es viņu atradīšu. Vēl nav piedzimis tāds cilvēks, un vēl jo mazāk dzīvnieks, kurš varētu pasmieties par Ludoviku Leblānu, profesors iesaucās, jo par sevi mēdza runāt trešajā personā.
- Jūs varat rēķināties ar maniem zaldātiem, profesor. Pretēji tam, ko stāsta mans draugs Karijass, viņi ir drosmīgi puiši, kapteinis Ariosto piedāvāja.
- Godātais profesor Leblān, jūs varat rēķināties ar visām manām iespējām. Man pieder vairākas motorlaivas un labs radioraidītājs, Mauro Karijass piebilda.