- Savukārt uz mani jūs varat paļauties, ja ir kādas veselības problēmas vai nelaimes gadījumi, daktere Omaira Torresa mīlīgi noteica, it kā neatcerētos Leblāna negatīvo attieksmi pret viņas iekļaušanu ekspedīcijas sastāvā.
- Kā jau es teicu, jaunkundz…
- Daktere, viņa atkal izlaboja.
- Kā jau es teicu, šīs ekspedīcijas budžets ir ierobežots, un mēs nevaram ņemt līdzi tūristus, Leblāns izteiksmīgi sacīja.
- Es neesmu tūriste. Ekspedīcija nevar turpināt ceļu bez mediķa un nepieciešamajām vakcīnām.
- Dakterei ir taisnība. Kapteinis Ariosto jums izskaidros likumu, Sesars Santoss iejaucās, jo dakteri pazina un acīm redzami viņai simpatizēja.
- Khm, labi… taisnību sakot… militārists neskaidri nomurmināja un apjucis paskatījās uz Mauro Karijasa pusi.
- Nebūs nekādu problēmu iekļaut Omairu ekspedīcijas sastāvā. Es apmaksāšu visus izdevumus, uzņēmējs smaidot noteica un aplika roku jaunajai dakterei ap pleciem.
- Paldies, Mauro, tomēr tas nebūs nepieciešams, jo visus izdevumus apmaksā valdība, viņa atbildēja un graciozi atbrīvojās no apskāviena.
- Labi, tādā gadījumā vairs nav par ko runāt. Ceru, ka mēs atradīsim Briesmoni, citādi šis ceļojums būtu bezjēdzīgs, fotogrāfs Timotijs Brūss apņēmīgi noteica.
- Paļaujieties uz mani, jaunekli. Man ar šāda veida dzīvniekiem ir liela pieredze, un esmu izdomājis nepārspējamas lamatas. Vienu no paraugiem jūs varat atrast manā traktātā par Himalaju cilvēku, profesors paskaidroja ar pašapmierinātu sejas izteiksmi un norādīja Karakavem, lai tas viņu apvēdina spēcīgāk.
- Vai jums izdevās viņu noķert? Alekss pajautāja ar tēlotu vientiesību, lai gan atbildi zināja ļoti labi.
- Viņš nemaz neeksistē, jaunais cilvēk. Šis Himalaju radījums ir tikai izdomājums. Iespējams, tāpat kā mūsu slavenais Briesmonis.
- Ir cilvēki, kas viņu redzējuši, Nadja iebilda.
- Tie, bērns, bez šaubām, ir neizglītoti cilvēki, profesors secināja.
- Tēvs Valdomero nav neizglītots, Nadja ietiepās.
- Kas tas tāds?
- Tas ir kāds katoļu misionārs, kuru nolaupīja indiāņi, un kopš tā laika viņš ir mazliet jucis, Ariosto paskaidroja. Viņš runāja angliski ar stipru Venecuēlas akcentu, turklāt mutes kaktiņā viņam vienmēr atradās cigārs, tāpēc bija grūti saprast kapteiņa teikto.
- Viņu neviens nenolaupīja, un viņš nav traks! Nadja iesaucās.
- Apklusti, skaistulīti Mauro Karijass pasmaidīja un noglāstīja Nadjas matus, bet meitene aši atkāpās drošā attālumā.
- Īstenībā tēvs Valdomero ir mācīts vīrs. Viņš runā vairāku indiāņu cilšu valodās, labāk nekā jebkurš cits pazīst Amazones floru un faunu; viņš ārstē lauztus kaulus, rauj zobus un pāris reižu ir operējis kataraktu ar paša izgatavotu skalpeli, Sesars Santoss piebilda.
- Jā, tomēr viņš nav spējis izskaust Santamaria de la Ljuvijas netikumus un indiāņus pievērst kristietībai, jūs jau redzējāt viņi joprojām staigā kaili, Mauro Karijass smējās.
- Nedomāju vis, ka indiāņiem kristietība būtu nepieciešama, Sesars Santoss iebilda.
Viņš paskaidroja, ka indiāņi ir ļoti apgaroti un tic, ka it visam ir sava dvēsele: kokiem, dzīvniekiem, upēm un mākoņiem. Viņi garu un matēriju uztver kā veselumu. Indiāņi nespēj saprast atnācēju reliģijas vienkāršību un apgalvo, ka tas ir daudzas reizes atkārtots viens un tas pats stāsts, turpretim viņiem bija daudzi stāsti par dieviem, dēmoniem, debesu un zemes gariem. Tēvs Valdomero bija atmetis domu skaidrot viņiem, ka Kristus ir miris pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēka ziedošanās ideja indiāņus apstulbināja. Vainas apziņa viņiem bija sveša. Tāpat viņi nejuta nepieciešamību šajos klimatiskajos apstākļos valkāt apģērbu vai uzkrāt materiālus labumus, jo mirstot neviens nevar paņemt sev līdzi pilnīgi neko.
- Cik žēl, ka viņi izmirst, indiāņi ir katra antropologa sapnis, vai ne, profesor Leblān? Mauro Karijass izsmējīgi piebilda.
- Tieši tā. Tomēr laimīgā kārtā indiāņu kultūra ir aprakstīta, pirms to paguvis samalt progress. Pateicoties Ludovikam Leblānam, vēsture viņus neaizmirsīs, profesors atbildēja, tā arī nespējot uztvert sarunu biedra sarkasmu.
Todien vakariņās bija cepts tapīrs, pupiņas un maniokas plācenīši. Par spīti milzu izsalkumam, Alekss no tā visa neko nevēlējās pat nogaršot.
Pēc vakariņām, kamēr vecmāmiņa kopā ar vīriešiem iedzēra degvīnu un aizdedza pīpi, Alekss kopā ar Nadju devās uz piestātni. Mēness šķita kā debesīs iekārta dzeltena lampa. Kā klusināta mūzika viņus apņēma džungļu trokšņi: putnu kliedzieni, pērtiķu bļāvieni, krupju kurkstēšana un sienāžu sisināšana. Tūkstošiem jāņtārpiņu lidoja viņiem visapkārt un pieskārās sejai. Nadja vienu no tiem noķēra un iepina matu sprogās, kur kukainis izskatījās pēc sīkas laterniņas. Meitene sēdēja uz laipas, iemērkusi kailās kājas upes tumšajā ūdenī. Alekss viņai jautāja par piraijām, kuru izbāzeņus viņš bija redzējis tūristiem domātajos veikalos Manausā. Tās atgādināja miniatūras haizivis: apmēram plaukstas lieluma zivīm bija apbrīnojami spēcīgi žokļi un zobi asi kā dunči.
- Piraijas ir ļoti noderīgas, tās iztīra ūdeni no līķiem un atkritumiem. Tētis domā, ka viņas uzbrūk tikai tad, ja sajūt asins smaržu vai ir ļoti izsalkušas, meitene paskaidroja.
Viņa pastāstīja, ka reiz bija redzējusi, kā jaguāra ievainots krokodils ieslīd ūdenī, piraijas caur brūci iekļūst tā ķermenī un aprij dzīvnieku pāris minūšu laikā, atstājot ādu pilnīgi neskartu.
Piepeši meitene kļuva ļoti uzmanīga un pamāja, lai Alekss netrokšno. Pērtikītis Boroba uztraukumā sāka lēkāt un spalgi kliegt, bet Nadja dzīvnieku uzreiz nomierināja, iečukstot tam kaut ko ausī. Zēnam šķita, ka pērtiķis saprot ikvienu savas saimnieces vārdu. Viņš redzēja tikai augu ēnas un melno ūdens spoguli, tomēr kaut kas nenoliedzami bija piesaistījis Nadjas uzmanību, jo viņa piecēlās kājās. Varēja dzirdēt, ka ciematā kāds spēlē ģitāru, bet šeit viņi bija tikai divi vien.
Nadja gari un spalgi iekliedzās. Zēnam tas izklausījās pēc pūces kliedziena, un brīdi vēlāk no otra upes krasta atskanēja tieši tāds pats troksnis. Meitene atkārtoja aicinājumu vēl divas reizes un saņēma tieši tādu pašu atbildi. Tad viņa paņēma Alekšu aiz rokas un norādīja, lai viņš seko. Puisis atcerējās Sesara Santosa brīdinājumu tumsā neatstāt ciematu, kā arī visus par čūskām, plēsīgiem zvēriem, bandītiem un bruņotiem dzērājiem dzirdētos stāstus. Nemaz nerunājot par Leblāna aprakstītajiem mežonīgajiem indiāņiem vai Briesmoni… Taču viņš negribēja meitenei parādīt, ka ir bailulis, un, nesakot ne vārda, sekoja viņai, tomēr drošības dēļ atvāza savu Šveices armijas nazi.
Aiz muguras palika ciemata pēdējās mājeles, bet jaunie draugi mēnesgaismā uzmanīgi virzījās uz priekšu. Džungļi izrādījās ne tik blīvi, kā Alekss bija iztēlojies; upes krasti bija biezi noauguši, tomēr tālāk no krasta augu bija mazāk un bērni bez grūtībām varēja virzīties uz priekšu. Viņi nebija tikuši necik tālu, kad atkal izdzirdēja pūces kliedzienu. Alekss un Nadja bija nonākuši nelielā klajumiņā, no kura skaidri varēja saredzēt debesīs spīdošo mēnesi. Nadja apstājās un nekustīgi sastinga; pat Boroba bija mierīgs, it kā saprastu, kas viņus sagaida. Drīz vien Alekss no pārsteiguma salēcās: apmēram trīs metru attālumā no nakts tumsas negaidīti iznira kāds noslēpumains, spokam līdzīgs stāvs. Zēns ciešāk satvēra nazi un gatavojās aizstāvēties, tomēr Nadjas mierīgā izturēšanās viņu atturēja.