- Tu jau zini, kas tev jādara, Ariosto, Karijass teica.
- Tas nebūs viegli.
-Ja tas būtu viegli, tu, puis, man nebūtu nepieciešams un tāpat man nevajadzētu tev maksāt, Mauro Karijass atgādināja.
- Man nepatīk tie fotogrāfi, šitā mēs varam iekulties nepatikšanās. Kas attiecas uz rakstnieci, jāteic, ka tā vecene izskatās baigi viltīga, kapteinis sacīja.
- Bez antropologa, rakstnieces un fotogrāfiem mūsu plāns nav neko vērts. Viņi no šejienes aizbrauks, iegaumējuši pareizo stāstiņu, un tas no mums novērsīs jebkādas aizdomas. Tā mēs izvairīsimies no Kongresa faktu izpētes komisijas. Šoreiz kā apliecinājums būs International Geographic ekspedīcija, Karijass paskaidroja.
- Nekādi nesaprotu, kādēļ valdība tik ļoti uzmana šo džungļu gabalu. Tas aizņem tūkstošiem kvadrātkilometru, ko pieklātos izdalīt kolonistiem, lai šajā elles nostūrī ienāk progress, kapteinis neslēpa savas domas.
- Visam savs laiks, Ariosto. Šai teritorijā ir smaragdi un dimanti. Pirms kolonisti ieradīsies cirst kokus un audzēt govis, mēs ar tevi jau būsim stāvus bagāti. Es šeit vēl negribu redzēt nevienu laimes meklētāju.
- Tādā gadījumā to šeit arī nebūs. Tādēļ jau, mans draugs, ir karaspēks lai liktu ievērot likumu. Vai tad mums nav jāaizsargā indiāņi? kapteinis Ariosto sacīja, un abi vīri apmierināti iesmējās.
- Es jau visu esmu izplānojis, man uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai.
- Kurš tas būs?
- Pagaidām nevēlos izpaust viņa vārdu. Briesmoņa dēļ tas stulbais Leblāns un žurnālisti ies tieši turp, kur mēs vēlamies, un teiks to, ko mēs gribam. Viņi sastapsies ar indiāņiem, tas ir neizbēgami. Viņi nevar klaiņot pa Orinoko augstieni, meklējot Briesmoni, un tos neuziet, uzņēmējs piebilda.
- Tavs plāns šķiet diezgan sarežģīts. Man ir ļoti uzticami ļaudis, mēs to varētu izdarīt tā, ka neviens neko nemana, kapteinis Ariosto iebilda, ceļot glāzi pie lūpām.
- Nē! Vai tad es tev neesmu simtiem reižu teicis, ka mums jābūt pacietīgiem? Karijass uzstāja.
- Izstāsti man to plānu vēlreiz, Ariosto palūdza.
- Neuztraucies, par plānu es parūpēšos pats. Vēlākais trīs mēnešu laikā mēs šo teritoriju būsim atbrīvojuši.
Tieši tobrīd Alekss sajuta kaut ko sev uz kājas un gandrīz iekliedzās: pār viņa baso pēdu slīdēja čūska. Nadja pielika pirkstu pie lūpām un rādīja, lai zēns nekustas. Karijass un Ariosto satraukti piecēlās kājās un vienlaikus izvilka ieročus. Kapteinis ieslēdza kabatas bateriju, un gaismas kūlis aizslīdēja tikai pāris centimetru attālumā no bērnu paslēptuves. Alekša bailes bija tik lielas, ka viņš no laba prāta būtu izvēlējies stāties pretī šauteņu stobriem, nevis purināt nost čūsku, tomēr Nadjas roka turēja viņu ciet un zēns nevarēja riskēt arī ar draudzenes dzīvību.
- Kas tur ir? kapteinis pusbalsī vaicāja, lai nepamodinātu viesnīcā guļošos.
Klusums.
- Ejam prom, Ariosto, Karijass pavēlēja.
Militārista laternas staru kūlis vēlreiz pārskrēja apkārtnei, un tad abi vīri, joprojām turot rokā ieročus, devās uz kāpnēm, kas veda uz ielu. Pagāja pāris minūšu, līdz bērni saprata, ka var kustēties, nepievēršot sev uzmanību. Tikmēr čūska bija apvijusies lielam, tās galva jau atradās pie zēna ceļgala, un sviedri straumēm tecēja pa viņa augumu. Nadja novilka krekliņu, ietina tajā labo roku un ļoti uzmanīgi paņēma čūsku gandrīz pie pašas galvas. Alekss uzreiz juta, ka čūskas tvēriens kļūst spēcīgāks, tomēr meitene rāpuli turēja cieši un bez asām kustībām pamazām atbrīvoja jaunā drauga kāju, līdz čūska palika karājoties viņas izstieptajā rokā. Nadja ievēzēja roku kā vējdzirnavas spārnu un pārmeta rāpuli pār terases margām tumsā. Pēc tam pavisam mierīgi atkal uzvilka krekliņu.
- Vai tā bija indīga? zēns apjautājās klusā un trīcošā balsī.
- Jā, domāju, ka tā bija surukuku, tomēr vēl pavisam neliela. Viņai bija tik maza mutīte, ka, atplēšot žokli, tā varēja tev iekost tikai pirkstā, kājā jau nu nekādi ne, Nadja atbildēja un Aleksam atstāstīja Karijasa un Ariosto sarunu.
- Kāds īsti ir šo bandītu plāns? Ko mēs varam darīt? Nadja prātoja.
- Nezinu. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir pastāstīt to visu vecmāmiņai, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņa man ticēs; Keitai šķiet, ka esmu slimīgi aizdomīgs, jo man it visur rādās ienaidnieki un briesmas, zēns atbildēja.
Pašlaik, Aleks, mēs varam tikai gaidīt un novērot… Nadja nopūtās.
Bērni atgriezās savos guļamtīklos. Alekss bija tik noguris, ka uzreiz aizmiga un tikai rītausmā pamodās no spalgas pērtiķu gaudošanas. Viņš jutās tik izsalcis, ka labprāt būtu apēdis pat tēva ceptās pankūkas, bet tuvumā nebija atrodams nekas ēdams, tāpēc nācās gaidīt vēl divas stundas, līdz ceļabiedri bija gatavi brokastot. Viņam piedāvāja melnu kafiju, siltu alu un atliekas no iepriekšējā vakarā ceptā tapīra. Alekss no visa ar riebumu atteicās. Viņš nekad nebija redzējis tapīru un iztēlojās to kā lielu žurku; pēc dažām dienām puisis piedzīvoja varenu pārsteigumu, uzzinot, ka tapīrs ir vairāk nekā simts kilogramu smags, cūkai līdzīgs dzīvnieks, kura gaļu šeit augstu vērtē. Zēns norāva banānu, bet tas izrādījās rūgts un mutē atstāja nepatīkamu garšu. Pēc tam viņš uzzināja, ka šos banānus parasti ēd ceptus. Nadja, kas kopā ar citām meitenēm agri no rīta bija devusies uz upi peldēties, atgriezās, aiz vienas auss aizspraudusi svaigu puķi un to pašu vakardienas zaļo spalvu aiz otras. Meitenei ap kaklu bija apķēries Boroba ar pusi ananasa rokās. Alekss bija lasījis, ka tropiskajā klimatā droši var ēst tikai tos augļus, ko cilvēks nomizo pats, tomēr nolēma, ka iespēja saķert tīfu tomēr bija patīkamāka nekā bada nāve, un pateicīgi aprija meitenes piedāvāto ananasu.
Brīdi vēlāk parādījās arī gids Sesars Santoss, kurš bija nomazgājies tikpat rūpīgi kā viņa meita, un uzaicināja nosvīdušos ekspedīcijas dalībniekus paplunčāties upē. Viņam sekoja visi, izņemot profesoru Leblānu, kas aizsūtīja Karakavi sameklēt vairākus spaiņus ar ūdeni, lai varētu nomazgāties turpat uz terases, jo doma peldēties raju sabiedrībā viņu īpaši neiedvesmoja. Dažas no zivīm bija paklāja lielumā, un to varenās astes ne tikai bija asas kā zāģis, bet arī izšļāca indi. Alekss nolēma, ka pēc vakarnakts pieredzes ar čūsku viņš tagad nepiekāpsies kaut kādas zivs dēļ, lai arī cik slikta slava tai būtu, un uz galvas metās upē.
- Ja tev uzbrūk raja, tas nozīmē, ka šie ūdeņi nav domāti tev, tas bija vienīgais, ko sacīja vecmāmiņa, kopā ar citām sievietēm dodoties peldēties uz otru pusi.
- Rajas ir lēnīgas un dzīvo upes dibenā. Pamanot ūdenī kustību, viņas lielākoties bēg, tomēr nekad nav par ļaunu staigāt, velkot kājas pa grunti, lai neuzmītu kādai no tām, Sesars Santoss pamācīja.
Pelde bija lieliska, un visi atgriezās svaigi un tīri.
7 Melnais jaguārs
Pirms doties prom, ekspedīcijas dalībnieki bija uzaicināti uz Mauro Karijasa apmetni. Daktere Omaira Torresa atvainojās un sacīja, ka viņai ar armijas helikopteru jānosūta jaunie mormoņi atpakaļ uz Manausu, jo tiem bija kļuvis vēl sliktāk. Apmetne sastāvēja no vairākiem treileriem, kas bija atvesti ar helikopteriem un novietoti pusaplī kādā meža pļaviņā pāris kilometru no Santamaria de la Ljuvijas. Salīdzinājumā ar cinku apjumtajām ciemata mājelēm Karijasa dzīvesvieta bija luksusa apartamenti. Te bija elektrības ģenerators, radioantena un saules baterijas.