Vairākās stratēģiski svarīgās Amazones vietās Karijass bija izveidojis līdzīgas apmetnes un tā veiksmīgi varēja kontrolēt savus daudzos darījumus sākot ar koksnes ieguvi un beidzot ar zelta raktuvēm, tomēr viņš apmetnēs nedzīvoja. Runāja, ka Karakasā, Riodežaneiro un Maiami viņam piederot karaliskas savrupmājas un katrā no tām arī pa sievai. Karijass pārvietojās ar savu reaktīvo vai vieglo lidmašīnu, kā arī izmantoja karaspēka transportlīdzekļus, ko daži draugi ģenerāļi laipni nodeva viņa rīcībā. Santamaria de la Ljuvijā nebija lidlauka, kur varētu nosēsties reaktīvā lidmašīna, tāpēc viņš lietoja divmotoru lidaparātu, kas iepretī Sesara Santosa grabažai šķita visai iespaidīgs. Keitas Koldas uzmanību saistīja fakts, ka apmetni apjoza elektrības vadi un visur bija apsargi.
Ko gan tik ļoti sargājamu šis cilvēks te varētu glabāt? viņa mazdēlam noteica.
Mauro Karijass bija viens no retajiem laimes meklētājiem, kas Amazonē bija kļuvis bagāts. Tūkstoši un tūkstoši garimpeiros kājām vai kanoe laiviņās lauzās cauri džungļiem un upēm, meklējot zelta atradnes un dimanta iegulas, viņi ar mačeti izcirta ceļu zaļajā augu sienā, kas bija pilna ar skudrām, dēlēm un moskītiem. Daudzi mira no malārijas, citi no šāvieniem, vēl citi no bada un vientulības; viņu ķermeņi satrūdēja kopējos kapos, vai tos aprija dzīvnieki.
Runāja, ka Karijass pirmo lielo naudu nopelnījis ar vistām: viņš tās palaidis džungļos un pēc tam uzšķērdis putnu kuņģus, lai savāktu zelta gabaliņus, ko tie bija norijuši. Tomēr šis, gluži tāpat kā citi līdzīgi stāsti par šā vīra pagātni, droši vien bija pārspīlēts, jo patiesībā jau zelts kā kukurūzas graudi nemētājas pa Amazones zemi. Lai vai kā, Karijasam nekad nenācās riskēt ar savu veselību, kā to darīja nelaimīgie garimpeiros, jo viņam bija labi sakari un ass darījumu vīra skatiens, viņš mācēja pavēlēt un likt sevi cienīt; to, ko nevarēja iegūt ar labu, Karijass paņēma ar spēku. Aiz muguras daudzi čukstēja, ka viņš ir noziedznieks, tomēr neviens neuzdrīkstējās pateikt viņam to acīs; neviens neuzdrošinājās pārbaudīt, vai Karijasa dzīslās tiešām plūst asinis. No skata uzņēmējs nebija ne biedējošs, ne aizdomīgs, viņš bija simpātisks un patīkams saules nobrūnināts vīrs ar koptām rokām un sniegbaltiem zobiem, tērpies smalkā sporta apģērbā. Viņa balss bija melodiska, un sarunu biedram viņš skatījās tieši acīs, it kā vēlētos pārliecināties par sacītā patiesīgumu.
Uzņēmējs sagaidīja International Geographic ekspedīcijas dalībniekus vienā no treileriem, kas bija iekārtots kā viesistaba ar visām ērtībām, kādas nebija sastopamas ciematā. Viņu pavadīja divas jaunas un atraktīvas sievietes, kas pasniedza dzērienus un aizdedzināja cigārus, bet neteica ne pušplēsta vārda. Alekss nodomāja, ka viņas nerunā angliski. Puisis tās salīdzināja ar Morganu, meiteni, kas Ņujorkā bija viņam nozagusi mugursomu, jo sievietes izturējās tikpat bezkaunīgi. Domājot par Morganu, puisis nosarka un prātoja, kā gan viņš varēja būt tik naivs un ļaut sevi piekrāpt aplam muļķīgā veidā. Cik varēja spriest, abas meitenes apmetnē bija vienīgās sievietes, pārējie ļaudis te bija līdz zobiem bruņoti vīrieši. Mājastēvs viesiem piedāvāja brīnišķīgas vakariņas ar dažādiem sieriem, auksto gaļu, jūras veltēm, augļiem, saldējumu un citiem gardumiem, kas bija atvesti no Karakasas. Pirmo reizi pēc aizbraukšanas no savas zemes amerikāņu zēns varēja paēst pēc sirds patikas.
- Izskatās, ka tu ļoti labi pazīsti šo reģionu, Santos. Cik ilgi tu šeit dzīvo? Mauro Karijass apvaicājās.
- Visu dzīvi. Es nemaz nevarētu dzīvot citur, gids atbildēja.
- Dzirdēju, ka tava sieva šeit saslima. Izsaku līdzjūtību… Tas gan mani neizbrīna, ļoti maz ārzemnieku spēj dzīvot šādā klimatā un tik lielā nošķirtībā. Vai tava meitiņa apmeklē skolu? Karijass izstiepa roku, lai pieskartos Nadjai, bet Boroba viņam parādīja zobus.
- Man nav jāiet uz skolu. Es māku lasīt un rakstīt, Nadja aizkaitināta noteica.
- Un vairāk tev tiešām nekas nav nepieciešams, skaistulīt, Karijass pasmaidīja.
- Nadja pazīst dabu, runā angļu, spāņu, portugāļu un vairāku indiāņu cilšu valodās, meitenes tēvs piebilda.
- Kas tev tur karājas kaklā, skaistulīt? Karijass maigā balsī pajautāja.
- Mani sauc Nadja, meitene attrauca.
- Parādi man savu kaklarotu, Nadja, uzņēmējs pasmaidīja, atsedzot nevainojamu zobu rindu.
- Tai piemīt burvju spēks, un es to nevaru noņemt.
- Vai vēlies to pārdot? Es to nopirkšu, Mauro Karijass smējās.
- Nē! meitene nokliedzās un pavirzījās nostāk.
Sesars Santoss iejaucās sarunā un atvainojās par meitas uzvedību. Viņam šķita dīvaini, ka tik svarīgs vīrs šķiež laiku, jokojot ar mazu bērnu. Agrāk neviens par Nadju neinteresējās, tomēr pēdējo mēnešu laikā meita sāka pievērst vispārēju uzmanību, un tas viņam it nemaz nepatika. Mauro Karijass klāstīja, ka, dzīvojot visu mūžu Amazonē, meitene nespēs iekļauties sabiedrībā. Kāda gan nākotne viņu sagaida? Viņa izskatās gudra un ar labu audzināšanu varētu tikt tālu, uzņēmējs noteica. Viņš pat piedāvāja paņemt meiteni līdzi uz pilsētu, kur viņa varētu iet skolā un kļūt par īstu jaunkundzi.
- Nevaru šķirties no savas meitas, tomēr jebkurā gadījumā es jums pateicos, Santoss atbildēja.
- Padomājiet par to. Es viņai būtu kā audžutēvs… uzņēmējs piebilda.
- Es saprotu arī dzīvnieku valodu, Nadja Karijasu pārtrauca. Šos vārdus pavadīja vispārēji smiekli. Vienīgie, kas nesmējās, bija meitenes tēvs, Alekss un Keita Kolda.
- Ja tu spēj ar viņiem sarunāties, tad varētu iztulkot, ko saka viens no maniem dzīvniekiem. Nāciet līdzi, uzņēmējs maigā balsī aicināja.
Viņi sekoja Mauro Karijasam uz pagalmu, kuru veidoja puslokā izvietoti treileri un kur atradās improvizēts, no mietiem un drāšu režģa pagatavots sprosts. Tajā ar sagūstītiem savvaļas dzīvniekiem raksturīgu satraukumu meta lokus liels kaķis. Tas bija melnais jaguārs, viens no skaistākajiem eksemplāriem, kādi šaipusē bija redzēti, ar spīdīgu spalvu un hipnotizējošu topāza krāsas acu skatienu. To ieraugot, Boroba spalgi iekliedzās, nolēca no Nadjas pleca un ātri laidās prom; meitene, veltīgi saucot, skrēja dzīvnieciņam nopakaļ. Alekss jutās izbrīnīts, jo līdz šim nebija redzējis, ka pērtiķītis labprātīgi šķirtos no saimnieces. Fotogrāfi neminstinoties pievērsa objektīvus jaguāram, un arī Keita Kolda izvilka no somas savu mazo automātisko kameru. Profesors Leblāns ieturēja piesardzīgu distanci.
- Melnie jaguāri ir bīstamākie dzīvnieki Dienvidamerikā. Jaguārus nevar apturēt nekas, tie ir ļoti drosmīgi, Karijass teica.
- Ja jūs to tā apbrīnojat, kāpēc tad nepalaižat brīvībā? Šis nabaga kaķis labāk izvēlētos nāvi nekā ieslodzījumu, Sesars Santoss sacīja.
Atlaist brīvībā? Nekādā gadījumā! Man Riodežaneiro mājā ir neliels zooloģiskais dārzs. Pašlaik gaidu, kad piegādās piemērotu būri, lai jaguāru nosūtītu uz turieni.
Pārsteigts par šo milzīgo savvaļas zvēru, Alekss kā transā bija piegājis būrim. Vecmāmiņa viņam nopakaļ izkliedza brīdinājumu, kuru zēns nedzirdēja, un nu jau pieskārās režģim, kas viņu atdalīja no jaguāra. Kaķis apstājās, iespaidīgi noņurdējās un ar savām dzeltenajām acīm ieurbās Aleksā; dzīvnieks bija nekustīgs, saspringtiem muskuļiem un kažoku melna dzintara krāsā. Zēns noņēma brilles, ko valkāja jau no septiņu gadu vecuma, un lāva tām nokrist zemē. Vini abi atradās tik tuvu, ka Alekss varēja samanīt ikvienu zeltīto lāsumiņu dzīvnieka zīlītēs, kamēr viņu acis sarunājās bez vārdiem. Viss pazuda: melnu torņu ieskautā plašā līdzenumā zem baltām debesīm, kurās kā medūzas peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas, bija tikai Alekss un jaguārs. Zēns redzēja, ka dzīvnieks paver muti, kurā spīdēja lieli, pērļaini zobi, un cilvēka balsī, kas šķita nākam no dziļas alas, izrunāja viņa vārdu: Aleksandrs. Un viņš atbildēja pats savā balsī, kas arī izklausījās kā atbalss no alas: Jaguārs. Dzīvnieks un zēns trīs reizes atkārtoja šos vārdus: Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, un tad ielejas smiltis sāka spīdēt, debesis kļuva melnas un sešas mēnesnīcas kā nesteidzīgas komētas sāka griezties savās orbītās.