bija izstāstījis vecmāmiņai par grautiņu istabā vēl pirms došanās ceļojumā. Viņai tas nelikās nekas briesmīgs. Keita bija pārliecināta, ka cilvēkam šai pasaulē nepieciešams pavisam maz, bet piedāvāja zēnam maksāt par paveikto, ja viņš nodomājis atpelnīt nodarītos postījumus. Vecmāmiņa ceļojumā bija paņēmusi līdzi trīs kokvilnas drēbju kārtas, degvīnu, tabaku, šampūnu, ziepes, pretodu līdzekli, moskītu tīklu, segu, papīru un kastīti zīmuļu, un tas viss bija salikts brezenta somā. Vēl viņai bija gluži parasta automātiskā fotokamera, kas profesionālajiem fotogrāfiem Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam bija izraisījusi skaļu smieklu lēkmi. Keita ļāva viņiem izsmieties, neko nepaskaidrojot. Aleksam līdzi bija vēl mazāk drēbju nekā vecmāmiņai, viena karte un pāris grāmatu. Pie jostas viņš bija piestiprinājis Šveices armijas saliekamo nazi, flautu un kompasu. Ieraugot mērinstrumentu, Sesars Santoss puisim bija paskaidrojis, ka džungļos tas neko daudz nelīdzēs, jo tur nav iespējams virzīties taisni uz priekšu.
Aizmirsti par savu kompasu, Aleks! Labākais, ko vari darīt, ir neizlaist mani no acīm, viņš piekodināja.
Tomēr Aleksam patika doma, ka ikvienā vietā viņš spēj noteikt, uz kuru pusi ir ziemeļi. Pulkstenis gan viņam te nebija vajadzīgs, jo Amazonē laiku nemērīja kā pārējā pasaulē stundās, bet gan rītausmās, gadalaikos un lietusgāzēs.
Kapteiņa Ariosto laipni atvēlētie pieci kareivji un Sesara Santosa nolīgtais indiāņu gids Matuve bija labi bruņoti. Matuve un Karakave bija ieguvuši vārdus atnācēju dēļ; tikai viņu ģimenes locekļi un tuvi draugi varēja abus saukt īstajos vārdos. Vēl būdami ļoti jauni, abi bija pametuši savas ciltis, lai dotos mācīties uz misionāru skolu, kur bija arī nokristīti, bet tik un tā uzturēja kontaktus ar pārējiem indiāņiem. Neviens nespēja orientēties apvidū labāk par Matuvi, kurš nekad nebija ieskatījies kartē, lai noskaidrotu, kurā vietā atrodas. Karakave tika uzskatīts par "pilsētas cilvēku", jo bieži ceļoja uz Manausu un Karakasu, un viņam, kā jau daudziem pilsētā dzīvojošiem ļaudīm, piemita krietna deva neticības.
Sesaram Santosam bija līdzi viss apmetnes iekārtošanai nepieciešamais: teltis, ēdiens, virtuves piederumi, lukturi un radio ar baterijām, instrumenti, tīkli lamatām, mačetes, naži un pāris stikla un plastmasas karošu, ko iemainīt indiāņiem kā dāvanu. Pēdējā brīdī parādījās arī Nadja ar melno pērtiķīti, Valimai amuletu kaklā un tik vien bagāžas kā ap kaklu apsieta saplēsta kokvilnas veste un paziņoja, ka ir gatava doties ceļā. Viņa bija apsolījusi tēvam, ka negrasās palikt pie mūķenēm Santamaria de la Ljuvijas slimnīcā, kā tas bija noticis citas reizes, jo te apkārt vazājās Mauro Karijass un meitenei nepatika, kā šis vīrs uz viņu skatās un mēģina pieskarties. Viņai bija bail no cilvēka, kurš "nēsāja sirdi somā". Profesors Leblāns kļuva zvērīgi nikns. Iepriekš viņš bija stingri iebildis pret Keitas Koldas mazdēla piedalīšanos ekspedīcijā, tomēr, tā kā bija neiespējami nosūtīt viņu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm, profesoram nācās piekāpties; taču tagad viņš neparko nebija noskaņots atļaut braukt līdzi arī gida meitai.
Sis nav nekāds bērnudārzs, šī ir augstas riska pakāpes zinātniska ekspedīcija, Ludovikam Leblānam ir pievērsta visas pasaules uzmanība, viņš nikni izsaucās.
Tā kā neviens viņa vārdus īpaši neievēroja, Leblāns atteicās iekāpt laivā. Bez viņa doties ceļā nebija iespējams; tikai viņa augsti prestižais vārds bija garantija International Geographic, apgalvoja profesors. Sesars Santoss mēģināja pārliecināt, ka meitene vienmēr ceļojusi kopā ar viņu un nekad nav traucējusi, gluži pretēji, krietni palīdzējusi, jo pārzināja vairākus indiāņu dialektus. Leblāns palika nelokāms. Pusstundu vēlāk karstums jau bija sasniedzis četrdesmit grādu atzīmi, mitrums rasoja it visur un gaisotne ekspedīcijas dalībnieku vidū nebija ne nieku vēsāka. Beidzot iejaucās Keita Kolda.
Man arī sāp mugura, profesor. Man nepieciešama personīgā asistente. Esmu nolīgusi Nadju Santosu, lai viņa rūpētos par manām burtnīcām un apvēdinātu mani ar banāna lapu, rakstniece paziņoja.
Visi sāka smieties. Meitene paklausīgi iekāpa laivā un apsēdās līdzās Keitai Koldai. Pērtiķītis iekārtojās uz viņas svārkiem un rādīja no aizvainojuma piesarkušajam profesoram Leblānam mēli un visādas grimases.
6 Ekspedīcija
Ekspedīcijas dalībnieki atkal kuģoja augšup pa upi. Šoreiz tie bija trīspadsmit pieaugušie un divi bērni Mauro Karijasa motorlaivās, ko viņš bija aizdevis Leblānam.
Alekss nogaidīja izdevīgu brīdi, lai pastāstītu vecmāmiņai par dīvaino dialogu, ko bija dzirdējis starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto un ko Nadja viņam pārtulkojusi. Keita ar interesi noklausījās mazdēla stāstījumu un, par spīti Alekša bailēm, nekādi neizrādīja neticību; gluži pretēji, viņa izskatījās ļoti ieinteresēta.
- Man nepatīk Karijass. Kāds ir viņa indiāņu padzīšanas plāns? Keita jautāja.
- To es nezinu.
- Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt, ir gaidīt un modri vērot, rakstniece nolēma.
- To pašu teica arī Nadja.
- Tai meitenei, Aleksandr, vajadzētu būt manai mazmeitai.
Ceļojums pa upi bija tieši tāds kā iepriekšējais no Manausas līdz Santamaria de la Ljuvijai, kaut arī apkārtne nu jau bija mazliet citāda. Šoreiz zēns bija nolēmis darīt tieši tāpat kā Nadja viņš nevis nosmidzināja sevi ar pretodu līdzekli, bet gan ļāva kukaiņiem sevi dzelt un centās pārvarēt uzmācīgo vēlmi kasīties. Kad Alekss saprata, ka zābaki vienmēr ir mitri un ka dēles piesūcas tik un tā, zēns noāva arī tos. Pirmo reizi viņš pat neko nepamanīja, līdz vecmāmiņa norādīja uz mazdēla asiņainajām zeķēm. Viņš tās noāva un ieraudzīja pretīgus, no asinīm piebriedušus un ādai piesūkušos tārpus.
Tev nesāp, jo, pirms sūkt asinis, tie izšļāc analgētisku vielu, Sesars Santoss paskaidroja.
Vēlāk viņš puisim iemācīja noņemt dēles, dedzinot tās ar cigareti, lai tārpi nepaliek piesūkušies ādai un neizraisa infekciju. Šī metode Aleksam šķita diezgan sarežģīta, jo viņš nesmēķēja, tomēr nedaudz karstas tabakas no vecmāmiņas pīpes panāca tieši tādu pašu efektu. Daudz vienkāršāk bija atbrīvoties no dēlēm nekā nemitīgi baidīties, ka tās varētu piesūkties.
Jau no paša sākuma Alekšu pārņēma sajūta, ka starp pieaugušajiem pastāv gluži vai taustāms spriegums: neviens nevienam neuzticējās. Zēns nespēja izvairīties no sajūtas, ka viņu kāds izseko un laivu kustību novēro tūkstošiem acu pāru. Viņš ik brīdi palūkojās pār plecu, tomēr nevienu sekotāju upē tā arī nemanīja.
Visi pieci kareivji bija šajā pašā apvidū dzimuši caboclos; Sesara Santosa nolīgtais gids Matuve bija indiānis un lieti noderēja kā tulks, lai saprastos ar vietējām ciltīm. Otrs tīrasiņu indiānis bija Leblāna asistents Karakave. Pēc dakteres Omairas Torresas domām, Karakave neuzvedās kā citi indiāņi un viņš, iespējams, nekad nevarētu atgriezties, lai dzīvotu savā ciltī.
Indiāņi dalījās visā, un vienīgais privātīpašums bija daži ieroči un primitīvi instrumenti, ko katrs varēja paņemt sev līdzi. Katrai ciltij bija savs shabono, liela apļveida būda, kas apjumta ar salmiem un atvērta līdz pat iekšpagalmam. Viņi dzīvoja kopā un dalījās visā, sākot ar ēdienu un beidzot ar bērnu audzināšanu. Tomēr saskare ar ārzemniekiem neizbēgami ietekmēja šīs ciltis: tās inficējās ne tikai ar miesiskām, bet arī ar dvēseliskām slimībām. Tiklīdz indiāņi izmēģināja mačeti, nazi vai jebkuru citu metāla instrumentu, viņu dzīve pārvērtās uz visiem laikiem. Ar vienu vienīgu mačeti viņi tūkstošiem reižu varēja palielināt ražību savos mazajos dārziņos, kur auga manioka un kukurūza. Ar nazi jebkurš kareivis jutās kā dievs. Indiāņi pret dzelzi juta to pašu apsēstību, ko atnācēji pret zeltu. Karakave nu jau bija pārvarējis mačetes posmu un tagad aizrāvās ar šaujamieročiem: viņš nekad nešķīrās no savas vecās pistoles. Tādam cilvēkam kā viņš, kurš vairāk domāja par sevi, nevis kopienu, ciltī nebija vietas. Individuālisms tur tika uzskatīts par vienu no neprāta veidiem, gluži tāpat kā apsēstība ar dēmoniem.