klusi. Ar vienu rāvienu Sesars Santoss izrāva ērkški no
>
mirušā krūtīm, un nu bija redzams, ka tas ir apmēram pēdu garš, stiprs un lokans kā tērauds.
Gids deva pavēli turpināt virzīties uz priekšu pilnā ātrumā, jo šajā vietā upe bija šaura un laivas uzbrucēju bultām viegli aizsniedzamas. Viņi neapstājās vēl divas stundas, kamēr jutās drošībā. Tikai tad viņi varēja izpētīt šautriņu, kas bija rotāta ar dīvainām sarkanām un melnām zīmēm, ko neviens nespēja izskaidrot. Karakave un Matuve apliecināja, ka tādas nekad nav redzējuši un ka tās nepieder ne viņu pašu, ne kādai citai no zināmām ciltīm, tomēr apgalvoja, ka visas šeit dzīvojošās indiāņu ciltis izmanto spļaujamtrubiņas. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka gadījumā, ja šautriņa tik pārsteidzoši precīzi nebūtu trāpījusi kareivim sirdī, viņš tik un tā būtu nomiris pāris minūšu laikā, turklāt daudz sāpīgākā veidā, jo tās smaile bija mērcēta curare, nāvējošā indē, kuru indiāņi lietoja medībās un karos un kurai nebija pretindes.
Tas ir nepieļaujami! Šī bulta varēja trāpīt man! Leblāns protestēja.
- Tieši tā, Sesars Santoss piekrita.
- Tā ir jūsu vaina! profesors pārmeta.
- Mana vaina? gids pārjautāja, pārsteigts par negaidīto sarunas pavērsienu.
- Jūs esat gids! Jūs esat atbildīgs par mūsu drošību, tāpēc jau mēs jums maksājam!
- Mēs neesam devušies gluži tūrisma braucienā, profesor, Sesars Santoss paskaidroja.
- Griezīsimies apkārt un tūdaļ pat brauksim atpakaļ! Vai jūs maz aptverat, kāds zaudējums tas būs zinātnes pasaulei, ja tiks nonāvēts Ludoviks Leblāns?! profesors izsaucās.
Pārsteigtie ekspedīcijas dalībnieki neko neteica. Neviens nezināja, ko sacīt, līdz ierunājās Keita Kolda.
- Mani nolīga, lai es sagatavotu rakstu par Briesmoni, un esmu nodomājusi to izdarīt, profesor, vienalga ar vai bez saindētām bultām. Ja vēlaties atgriezties, varat to darīt kājām vai peldus, kā jums labāk tīk. Mēs turpināsim ceļu saskaņā ar plānu, viņa teica.
-Vecā rupekle, kā tu iedrošinies!… profesors pilnā balsī iebrēcās.
- Esmu gana pieklājīga, Keita Kolda viņu mierīgi pārtrauca, cieši saņēma profesoru aiz krekla un ar naidīgo zilo acu skatienu padarīja neiespējamus tālākos uzbrukumus.
Alekss gaidīja, ka antropologs vecmāmiņai iecirtīs kārtīgu pļauku, un jau paspēra soli uz priekšu, gatavs viņu aizstāvēt, tomēr tas nebija nepieciešams. Keitas Koldas skatiens kā ar burvja spēku Leblānu nomierināja.
- Ko darīsim ar nabaga puiša mirstīgajām atliekām? daktere jautāja, norādot uz nelaiķi.
- Mēs nevaram viņu ņemt līdzi, tu jau zini, ka šai klimatā līķa sadalīšanās notiek ļoti ātri. Šķiet, mums nāksies viņu iemest upē… Sesars Santoss noteica.
-Viņa gars sadusmosies un sekos, lai mūs nogalinātu, indiāņu gids Matuve šausmās iesaucās.
- Tad darīsim tāpat kā indiāņi, kad viņiem nākas atlikt kremāciju: atstāsim ķermeni, lai putni un dzīvnieki to apēd, Sesars Santoss nolēma.
- Un nebūs pienācīgas ceremonijas? Matuve uzstāja.
- Tam mums nav laika. Bēru ceremonija prasītu vairākas dienas. Turklāt šis vīrs bija kristietis, Sesars Santoss paskaidroja.
Beidzot viņi nolēma ietīt līķi audumā un novietot uz nelielas, koka lapotnē izveidotas platformas. Keita Kolda, kas nepavisam nebija reliģioza sieviete, tomēr labi atcerējās bērnībā dzirdētās lūgšanas un improvizēja īsu kristīgās apbedīšanas rituālu. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless kā liecību šim notikumam filmēja un fotografēja mirušo un apbedīšanas ceremoniju. Sesars Santoss iegrieza krustus kokos upes krastā un rūpīgi atzīmēja kartē atrašanās vietu, lai to atkal varētu uzmeklēt un paņemt kaulus, ko atdot mirušā ģimenei Santamaria de la Ljuvijā.
Sākot no šā brīža, ceļojums izvērtās aizvien nomācošāks. Augu valsts kļuva vēl blīvāka, un sauli varēja saskatīt, tikai kuģojot pa pašu upes vidu. Viss bija tik saspiests un neērts, ka laivās nebija iespējams gulēt; par spīti iespējamām briesmām, ko radīja indiāņi un dzīvnieki, bija nepieciešams pārnakšņot upes krastā. Sesars Santoss sadalīja pārtiku, organizēja medības un zveju un noteica, kādā kārtībā vīriešiem pa nakti jāstāv sardzē. No šī saraksta tika svītrots profesors Leblāns, jo bija skaidri redzams, ka vismazākais troksnis viņu ārkārtīgi satrauc. Keita Kolda un daktere Omaira Torresa uzstāja uz savu dalību sardzē: šķita netaisnīgi atteikties tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Arī bērni izteica savu vēlmi sargāt, daļēji tāpēc, ka vēlējās izsekot Karakavi. Viņi bija redzējuši, kā indiānis saber kabatās saujām ložu un aizdomīgi staigā ap radioraidītāju. Sesars Santoss laiku pa laikam ar milzīgām grūtībām pa radio nosūtīja ziņas operatoram Santamaria de la Ljuvijā, lai darītu zināmu viņu atrašanās vietu. Džungļu biezā lapotne darbojās kā lietussargs un nelaida cauri radioviļņus.
- Kas būtu ļaunāk indiāņi vai Briesmonis? Alekss joka pēc pajautāja Ludovikam Leblānam.
- Indiāņi, manu zēn. Viņi ir kanibāli un ēd ne tikai ienaidniekus, bet arī savas cilts mirušos, profesors viszinīgi paskaidroja.
- Tiešām? Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi, daktere Omaira Torresa ironiski piebilda.
- Palasiet manu grāmatu, jaunkundz.
- Daktere, viņa izlaboja jau nezin kuro reizi.
- Šie indiāņi nogalina, lai iegūtu sievietes, Leblāns apstiprināja.
- Iespējams, šā iemesla dēļ drīzāk nogalinātu jūs, nevis indiāņi, profesor, jo sieviešu viņiem netrūkst, drīzāk ir par daudz, daktere noteica.
- Esmu to redzējis savām acīm: viņi uzbrūk citiem shabonos, lai nolaupītu meitenes.
- Cik man zināms, neviens nevar piespiest meitenes palikt pie viņiem pret savu gribu. Ja viņas vēlas, tad iet tiem līdzi. Ja shabonos karo, tad tikai tāpēc, ka kāds no viņiem ir lietojis maģiju, lai nodarītu ļaunu citam. Viņi karo atriebības dēļ, reizēm tie ir arī ceremoniāli kari, kuros viņi cīnās ar nūjām, taču bez nodoma kādu nogalināt, Sesars Santoss iejaucās.
-Jūs kļūdāties, Santos. Noskatieties Ludovika Leblāna dokumentālo filmu, un jūs sapratīsiet manu teoriju, Leblāns nerimās.
- Cik saprotu, jūs izdalījāt shabono mačetes un nažus un apsolījāt, ka dosiet vēl dāvanas, ja vien viņi kameru priekšā darīs, ko vēlaties… gids noteica.
- Tas ir klajš apmelojums! Saskaņā ar manu teoriju…
- Arī citi antropologi un žurnālisti ierodas Amazonē ar saviem priekšstatiem par indiāņiem. Bija viens, kas uzņēma dokumentālo filmu par to, ka zēni šeit ģērbjas kā sievietes, krāsojas un lieto dezodorantu, Sesars Santoss piebilda.
- A, šim kolēģim vienmēr ir bijušas diezgan dīvainas idejas… profesors atzina.
Gids Aleksam un Nadjai iemācīja pielādēt un lietot pistoles. Meitene gan nešķita īpaši veikla un ieinteresēta, izskatījās, ka viņa nespēj trāpīt mērķī pat no trīs soļu attāluma, turpretim Aleksam šī lieta ļoti patika. Pistoles svars rokā viņam deva neuzvarama spēka izjūtu; pirmo reizi mūžā viņš saprata ļaužu apsēstību ar šaujamieročiem.