- Mani vecāki neatzīst šaujamieročus. Ja viņi mani tagad redzētu, tad zaudētu samaņu, zēns noteica.
- Viņi tevi neredzēs, vecmāmiņa apliecināja un mazdēlu nofotografēja.
Alekss pieliecās un izlikās šaujam, gluži tāpat kā kādreiz bērnībā spēlējot karinu.
-Visdrošākais veids, kā aizšaut garām, ir mērķēt un šaut, kad esi neērtā stāvoklī, Keita Kolda noteica. Ja mums uzbruks, Aleksandr, tad tev gluži vienkārši nebūs citas iespējas, bet tu nesatraucies, neviens jau uz tevi neskatīsies. Visticamāk, līdz tam laikam mēs visi jau būsim miruši.
- Tu nedomā, ka es tevi varētu aizstāvēt, vai ne?
- Nedomāju gan. Tomēr es labāk mirtu no indiāņu rokas Amazonē nekā aiz vecuma Ņujorkā, vecmāmiņa piebilda.
- Keita, tu nu gan esi vienreizīga! zēns pasmaidīja.
- Mēs visi tādi esam, Aleksandr, viņa secināja.
Trešajā ceļojuma dienā kādā nelielā upes krasta pļaviņā viņi pamanīja briežu ģimeni. Šķita, ka pie drošības pieradušos dzīvniekus itin nemaz nesatrauc laivu tuvošanās. Sesars Santoss lika apstāties un nošāva vienu no dzīvniekiem, kamēr pārējie lielā izbīlī aizbēga. Tovakar ekspedīcijas dalībnieki lieliski pavakariņoja: lai arī diezgan stiegraina, brieža gaļa bija garšīga, it īpaši, kad vairākas dienas viņi bija pārtikuši tikai no zivīm. Matuve bija paņēmis līdzi īpašas zāles, ko viņa cilts indiāņi bēra ūdenī. Zivis kļuva nekustīgas, un tās bija viegli uzdurt uz šķēpa vai uz liānai piesietas bultas. Zāles neatstāja nekādas pēdas zivs gaļā vai ūdenī, turklāt nenoķertās zivis pēc mirkļa atguvās.
Viņi bija nokļuvuši klusā vietā, kur upe veidoja nelielu līcīti, ļoti piemērotu, lai kādu stundu apstātos, paēstu un atgūtu spēkus. Sesars Santoss ieteica uzmanīties, jo ūdens bija duļķains un pirms kāda laika viņi bija redzējuši krokodilus, tomēr ekspedīcijas dalībnieki bija pārkarsuši un izslāpuši. Kareivji ar garām kārtīm pārbaudīja ūdeni, un, tā kā nemanīja krokodilu pēdas, visi nolēma izpeldēties, tikai profesors Ludoviks Leblāns nepiedalījās, viņu upē nevarēja iedabūt nekādā ziņā. Pērtiķītis Boroba bija mazgāšanās pretinieks, tomēr Nadja reizi pa reizei piespieda viņu samitrināties, lai dzīvnieciņu atpestītu no blusām. Uzkāpis savai saimniecei uz galvas, viņš šausmās iebrēcās ik reizi, kad viņam uzšļakstījās kāda ūdens pile. Ekspedīcijas dalībnieki kādu brīdi pašķaidījās ar ūdeni, tikmēr Sesars Santoss un divi no viņa vīriem sadalīja briedi un iekūra ugunskuru, lai varētu to izcept.
Alekss redzēja, ka vecmāmiņa bez jebkādas kautrības novelk bikses un kreklu un vienā apakšveļā dodas peldēties, kaut arī samirkusi izskatījās gandrīz vai kaila. Zēns centās uz viņu neskatīties, bet drīz vien saprata, ka te, dabas vidū un tālu prom no ierastās pasaules, kauns par savu ķermeni bija pilnīgi nevietā. Alekss bija audzis kopā ar māti un māsām un arī skolā bija pieradis pie pretējā dzimuma klātbūtnes, tomēr pēdējā laikā viss sievišķais viņu pievilka kā sena un aizliegta mistērija. Viņš zināja šo sajūtu iemeslu: tie bija hormoni, kas trakoja un neļāva mierīgi domāt. Pusaudža gadi bija vienas vienīgas mokas, ļaunākais, kas vien var notikt, viņš nodomāja. Vajadzētu izgudrot tādu lāzerstaru aparātu, kurā tu uz brītiņu ieej un puf! iznāc laukā jau pieaudzis cilvēks. Zēnam iekšā plosījās viesulis, reizēm viņš jutās eiforisks kā pasaules valdnieks un bija gatavs kailām rokām cīnīties ar lauvām; savukārt citreiz Alekss jutās kā pēdējais niekkalbis. Tomēr kopš ceļojuma sākuma viņš ne reizi nebija atcerējies par hormoniem un nevienu brīdi nebija nodevies pārdomām, vai vispār vērts dzīvot tālāk, šaubām, kas agrāk viņam uzmācās vismaz reizi dienā. Tagad viņš salīdzināja vecmāmiņas ķermeni sausu, mezglainu un krunkainu ar Omairas Torresas maigajiem un zeltainajiem, neuzkrītošā melnā peldkostīmā tērptajiem izliekumiem un vēl bērnišķīgo Nadjas pievilcību. Viņš vēroja, kā ķermenis mainās dažādā vecumā, un nolēma, ka visas trīs sievietes savā ziņā ir vienlīdz skaistas. Par šo domu Alekss pat nosarka. Pirms divām nedēļām viņam prātā nebūtu ienācis atzīt par pievilcīgu savu vecmāmiņu. Vai tiešām hormoni bija pavisam sajaukuši viņa prātu?
Šausminošs kliedziens novērsa Alekšu no svarīgajām pārdomām. Bļāvējs bija Džoels Gonsaless, viens no fotogrāfiem, kas izmisīgi kūļājās upes krastā. Sākumā neviens nesaprata, kas notiek, tikai redzēja vīra rokas tveram gaisā un galvu iznirstam un atkal pazūdam zem ūdens. Alekss, kurš bija arī skolas peldēšanas komandas dalībnieks, ar pāris vēzieniem pirmais piepeldēja pie nelaimē iekļuvušā ceļabiedra. Tuvojoties viņš ar šausmām ieraudzīja, ka fotogrāfa ķermenim ir apvijusies čūska ugunsdzēsēju šļūtenes resnumā. Alekss sagrāba
Gonsalesu aiz rokas un centās aizvilkt līdz krastam, tomēr vīra un čūskas svars bija par smagu. Tad viņš ar abām rokām no visa spēka mēģināja atraut rāpuli, tomēr čūska ar katru līkumu aizvien ciešāk apvijās upurim. Alekss atcerējās drebuļus uzdzenošo piedzīvojumu ar surukuku, kas viņam bija apvijusies ap kāju pirms dažām dienām. Šoreiz bija tūkstoš reižu sliktāk. Fotogrāfs vairs nepretojās un nekliedza, viņš bija zaudējis samaņu.
Tēt, tēt! Anakonda! Nadja pievienojās Alekša kliedzieniem.
Tikmēr jau bija piesteigusies arī Keita Kolda, Timotijs Brūss un divi kareivji, kas mēģināja atbrīvot nelaimīgā Gonsalesa ķermeni no čūskas skāvieniem. Pa visiem viņi bija savandījuši dubļus līča dibenā, un tagad ūdens bija kļuvis tumšs un biezs kā šokolāde. Izveidojās tāds jūklis, ka vairs nevarēja saprast, kas notiek, ikviens kaut ko sauca un izkliedza norādījumus, kuros pārējie neklausījās. Visi pūliņi šķita veltīgi, līdz ieradās Sesars Santoss ar nazi rokā. Gids neuzdrošinājās likt to lietā uz labi laimi, jo baidījās ievainot Džoelu Gonsalesu vai kādu, kurš cīnījās ar čūsku; viņam nācās nogaidīt, līdz anakondas galva uz mirkli iznira, lai ar spēju vēzienu to nocirstu. Asinis sajaucās ar ūdeni, un tas atkal ieguva brūnganu nokrāsu. Bija nepieciešamas vēl piecas minūtes, lai atbrīvotu fotogrāfu, jo rāpuļa ķermenis, refleksu vadīts, joprojām to cieši žņaudza.
Viņi aizvilka Džoelu Gonsalesu līdz krastam, kur fotogrāfs palika guļam kā beigts. Profesors Leblāns bija tik ļoti sanervozējies, ka no droša attāluma raidīja gaisā šāvienus, vēl vairāk sakarsējot jau tā nokaitēto atmosfēru, līdz Keita Kolda atņēma viņam pistoli un piekodināja norimties. Kamēr pārējie ūdenī cīnījās ar anakondu, daktere Omaira Torresa bija ierāpusies laivā, lai sameklētu savu čemodāniņu, un tagad nometās ceļos pie bezsamaņā gulošā vīra ar šļirci rokā. Viņa darbojās mierīgi un klusi, it kā anakondas uzbrukums būtu gluži ikdienišķs notikums. Daktere iešļircināja Gonsalesam adrenalīnu un, kad bija pārliecināta, ka viņš elpo, turpināja izmeklēšanu.
- Viņam ir vairākas lauztas ribas, un pašlaik viņš atrodas šoka stāvoklī, ārste noteica. Cerēsim, ka kāda riba nebūs skārusi plaušas un ka nebūs lauzts kakls. Viņu nepieciešams iešinēt.
- Kā to izdarīt? Sesars Santoss jautāja.
- Indiāņi izmanto koka mizu, dubļus un liānas, Nadja paskaidroja, pēc visa pieredzētā joprojām trīcot.
- Ļoti labi, Nadja, daktere atzina.
Gids deva nepieciešamos norādījumus, un drīz vien daktere, Keitai un Nadjai piepalīdzot, no gurniem līdz pat kaklam bija ietinušas ievainoto ar dubļiem piesūcinātās lupatās, kurām pāri ar liānām piesēja garus mizas gabalus. Kad dubļi izžuva, šī primitīvā konstrukcija nebija sliktāka par modernu ortopēdisko korseti. Apdullušais un sāpju pārņemtais Džoels Gonsaless vēl pilnībā neaptvēra notikušo, tomēr jau bija atguvis samaņu un spēja izrunāt pāris vārdu.