- Mums nekavējoties jānogādā Džoels uz Santamaria de la Ljuviju. No turienes Mauro Karijasa lidmašīnā viņu varēs aizvest uz kādu slimnīcu, daktere izlēma.
- Tas ir neiespējami! Mums ir tikai divas laivas. Mēs nevaram sūtīt vienu atpakaļ, profesors Leblāns iebilda.
- Kā tad tā? Vakar jūs vienā no tām gribējāt bēgt, bet šodien nevēlaties izmantot to ievainota drauga glābšanai? Timotijs Brūss jautāja, ar pūlēm cenzdamies saglabāt mieru.
- Bez pienācīgas aprūpes Džoels var nomirt, daktere paskaidroja.
- Nepārspīlējiet, mana mīļā. Šim vīram nekas liels nekaiš, viņš tikai ir izbijies. Viņš mazliet atpūtīsies un pēc pāris dienām atkal būs uz kājām, Leblāns sacīja.
- Ļoti gādīgi no jūsu puses, profesor, dūres vīstot, Timotijs Brūss norūca.
- Pietiek, kungi! Lēmumu pieņemsim rīt. Ir pārāk krēslains, lai kuģotu, un tūdaļ satumsīs vēl vairāk. Mums nāksies nakšņot šeit pat, Sesars Santoss izlēma.
Daktere Omaira Torresa palūdza sakurt ugunskuru netālu no cietušā, lai viņš visu nakti būtu sausumā un siltumā. Lai palīdzētu pārciest sāpes, daktere viņam iešļircināja morfinu un, lai izvairītos no infekcijas, sāka dot antibiotikas. Viņa sajauca pudelē pāris ēdamkarošu ūdens un nedaudz sāls un lika Timotijam Brūsam ar karotīti dzirdīt draugu, lai viņa organisms neatūdeņotos, jo bija skaidrs, ka tuvākajās dienās Džoels neko lāgā nespēs ieēst. Angļu fotogrāfs, kurš parasti uzvedās kā savvaļas zirgs, tagad izskatījās patiesi noraizējies un ar mātišķu gādību izpildīja visus norādījumus. Pat neapmierinātais profesors Leblāns klusībā atzina, ka tādā piedzīvojumā kā šis dakteres klātbūtne bija pilnīgi nepieciešama.
Tikmēr trīs zaldāti un Karakave bija atvilkuši līdz krastam anakondu. Izmērot izrādījās, ka čūska bija gandrīz sešus metrus gara. Profesors Leblāns par katru cenu gribēja nofotografēties ar ķermenim apvijušos anakondu tā, lai nevar redzēt, ka tai trūkst galvas. Pēc tam kareivji novilka reptilim ādu un piesita to pie zara žāvēties; šādā veidā ādu varēja pagarināt apmēram par piektdaļu, un tūristi par to samaksās krietnu žūksni naudas. Turklāt šoreiz viņiem to nevajadzēja vest uz pilsētu, jo, pārliecinājies, ka iegūt čūskas ādu par velti nav iespējams, profesors Leblāns piedāvāja to nopirkt tepat uz vietas. Keita Kolda nikni čukstēja mazdēlam ausī, ka pēc pāris nedēļām antropologs ādu noteikti rādīs savās lekcijās kā trofeju, lieloties, ka nomedījis reptili pats savām rokām. Stāstot, ka slepkavniekiem ir divreiz vairāk sieviešu un trīs reizes vairāk bērnu nekā miermīlīgiem vīriešiem, profesors visas pasaules antropoloģijas studentu vidū bija kļuvis par varoni. Leblāna teorija par tāda dominējoša tēviņa pārākumu, kurš spējīgs darīt jebko, lai tikai nodotu tālāk savus gēnus, ļoti aizrāva garlaikotos studentus, kuri bija pieraduši pie rāmas un civilizētas mājas dzīves.
Zaldāti līcītī meklēja anakondas galvu, tomēr nevarēja to uziet vai nu tā bija nogrimusi dziļumā dubļos, vai arī aizpeldējusi pa straumi. Vīri neuzdrošinājās pārlieku jaukties ūdenī, jo runāja, ka šie reptiļi vienmēr pārvietojas pa pāriem, un neviens nevēlējās saķerties ar vēl vienu šādu eksemplāru. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka indiāņi un caboclos piedēvē čūskām ārstnieciskas un maģiskas īpašības. Tās žāvēja, samala un pulveri lietoja tuberkulozes ārstēšanai, pret plikpaurību un kaulu slimībām, kā arī sapņu tulkošanai. Tik lielas čūskas galva būtu augstā vērtē, viņa apliecināja, žēl, ka to pazaudējām.
Vīri sagrieza čūskas gaļu gabalos, apsālīja to un mēģināja cept uz iesma. Aleksam, kas līdz šim bija liedzies ēst skudrulāci, tukanu, pērtiķi un tapīru, pēkšņi radās vēlme uzzināt, kā garšo šīs milzīgās ūdensčūskas gaļa. It īpaši tāpēc, ka šī ziņa krietni varētu celt viņa prestižu Sesilijas Bārnsas un citu Kalifornijas draugu acīs, kad viņi uzzinās, ka Amazones džungļu pašā vidū Alekss ēdis anakondas gaļu. Viņš nostājās pie čūskas ādas ar gaļas gabaliņu rokās un lūdza, lai vecmāmiņa iemūžina šo mirkli fotogrāfijā. Neviens no ekspedīcijas dalībniekiem nebija labs pavārs, tāpēc gaļa piedega. Tā bija šķiedraina kā tunča gaļa un mazliet garšoja pēc vistas. Salīdzinājumā ar briedi anakonda bija galīgi bezgaršīga, tomēr Alekss iedomājās, ka tā ir daudz labāka par tēva ceptajām gļetainajām pankūkām. Pēkšņās atmiņas par ģimeni zēnu apstulbināja kā negaidīta pļauka. Viņš turēja rokā uz iesma uzdurtu anakondas gabalu un domīgi skatījās tumšajos džungļos.
- Ko tu tur redzi? Nadja čukstus jautāja.
- Mammu, zēns atbildēja, un no viņa lūpām izlauzās klusa nopūta.
- Kā viņai iet?
- Viņa ir slima, ļoti slima, Alekss atbildēja.
- Tavai mammai ir slims ķermenis, bet manai dvē-
» *
sele.
- Vai tu viņu redzi?
- Reizēm, meitene noteica.
- Pirmo reizi redzēju ko tādu, Alekss paskaidroja. Tā bija ļoti dīvaina sajūta, it kā es māti pavisam skaidri redzētu, tomēr nevaru viņai pieskarties.
- Visu izšķir treniņi, Jaguār. Var iemācīties redzēt ar sirdi. Samani, piemēram, Valimai, ar sirdi var pieskarties un sarunāties, būdami tālu prom, Nadja sacīja.
9 Miglāju ļaudis
Tonakt viņi iekāra guļamtīklus starp kokiem, un Sesars Santoss izkārtoja dežūras divu stundu garumā, lai novērotu apkārtni un uzturētu uguni. Pēc nošautā karavīra nāves un negadījuma ar Džoelu Gonsalesu bija palikuši desmit pieaugušie un divi bērni, jo ar profesoru Leblānu astoņu stundu garajā naktssardzē nevarēja rēķināties. Ludoviks Leblāns sevi uzskatīja par ekspedīcijas vadītāju, tāpēc viņam pieklājas "turēties pēc iespējas svaigākam"; bez kārtīgas izgulēšanās viņam neesot pietiekami skaidra galva, lai pieņemtu lēmumus, antropologs paskaidroja. Pārējie par to tikai priecājās, jo patiesībā neviens nevēlējās stāvēt sardzē kopā ar cilvēku, kurš satraucas, vien ieraugot vāveri. Vieglākā bija pirmā sardze, jo ļaudis šai laikā vēl ausījās un nebija tik auksts, tāpēc to uzticēja dakterei Omairai Torresai, vienam no caboclo un Timotijam Brūsam, kurš joprojām bija satraukts par kolēģa nelaimi. Brūss un Gonsaless jau vairākus gadus strādāja kopā un bija kļuvuši gandrīz kā brāļi. Nākamā maiņa pienācās vienam no zaldātiem, Aleksam un Keitai Koldai; trešajā sardzē
stāvēja Matuve, Sesars Santoss un viņa meita Nadja. Pašā rītausmā sardzē bija jāstāv diviem kareivjiem un Karakavem.
Bija grūti iemigt, jo nelaimīgā Džoela Gonsalesa vaidiem pievienojās arī dīvaina un uzmācīga smaka, kas šķita nākam no džungļiem. Viņi bija dzirdējuši runājam par smirdoņu, kas it kā esot raksturīga Briesmonim. Sesars Santoss paskaidroja, ka viņi droši vien ir apmetušies netālu no kādas iraru ģimenes tas bija zebiekstei līdzīgs dzīvnieciņš ar ļoti piemīlīgu purniņu un seskam raksturīgu smaku. Šāds izskaidrojums nevienu gan nenomierināja.
- Man griežas galva un ir slikta dūša, Alekss gluži bāls noteica.
-Ja smaka tevi nenogalinās, tā darīs tevi stiprāku, Keita Kolda atbildēja, jo vienīgā spēja izturēt smirdoņu.
- Tas ir šausmīgi!
- Nu, teiksim, tas ir citādi. Sajūtas, Aleksandr, ir ļoti subjektīvas. Tas, kas tevi atbaida, citam var šķist pievilcīgs. Iespējams, ka Briesmonim šī ir riesta smarža, ar kuru viņš pievilina savu mīļoto, vecmāmiņa smaidot sacīja.
-Pēēē… Smird pēc sprāgušas žurkas, ziloņa čurām, sapuvušas pārtikas un…