- Nu gluži kā tavas zeķes! rakstniece zēnu pārtrauca.
Ekspedīcijas dalībniekus joprojām nepameta sajūta,
ka no biežņas viņus vēro simtiem acu pāru. Viņi jutās kā izlikti apskatei, turklāt viņus apgaismoja arī drebelīgā ugunskura gaisma un dažas petrolejas lampas.
Nakts sākums pagāja bez īpaša satraukuma, un pienāca Alekša, Keitas un zaldāta kārta stāvēt sardzē. Pirmo stundu zēns pavadīja, vērojot nakti un ūdens atspīdumus un sargājot pārējo ceļabiedru miegu. Viņš domāja par pēdējās dienās piedzīvoto. Tagad Alekss ilgu laiku varēja izturēties mierīgi un klusi, aizņemts ar savām domām un nemaz nealkdams pēc videospēlēm, velosipēda un televizora kā agrāk. Viņš saprata, ka arī līdzenumā iespējams sasniegt tik intīmo miera un klusuma izjūtu, kāda parasti pārņēma kalnos. Pirmais kalnos kāpšanas likums, kuru Aleksam iemācīja tēvs, bija: saspringstot, dusmojoties un bēdājoties zūd puse spēku. Lai pieveiktu kalnu, bija nepieciešams miers. Šo likumu varēja izmantot, kāpjot klintīs, tomēr citās dzīves jomās zēnam tas līdz šim nebija diez ko noderējis. Viņš apjauta, ka ir daudzas lietas, par kurām domāt, tomēr visbiežāk prātā nāca mātes tēls. Ja viņa nomirs… Pie šīs domas viņš vienmēr aprāvās. Alekss bija apņēmies neprātot par šādu iespēju, jo tas bija tāpat kā piesaukt nelaimi. Gluži pretēji, viņš centās koncentrēties, lai sūtītu mammai pozitīvu enerģiju; tikai tā viņš varēja palīdzēt.
Pēkšņi zēna domas pārtrauca kāds troksnis. Tuvējos krūmos viņš pilnīgi skaidri sadzirdēja smagu soļu dunu. Alekša krūtis sažņaudzās, it kā viņš smaktu. Kopš puisis Mauro Karijasa apmetnē bija pazaudējis brilles, pirmo reizi tās tiešām ievajadzējās, jo naktī redze pasliktinājās vēl vairāk. Ar abām rokām satvēris pistoli, kā to bija redzējis darām filmās, un cenšoties kaut nedaudz apvaldīt trīsas, viņš nogaidīja, nezinādams, ko iesākt tālāk. Kad zēns pamanīja, ka pavisam tuvu sakustas krūmi, it kā tajos slēptos vesels pulks ienaidnieku, viņš šausmīgi iebļāvās. Kliedziens izskanēja kā trauksmes sirēna un pamodināja pilnīgi visus. Mirkli vēlāk vecmāmiņa jau bija līdzās un paņēma viņa ieroci. Viņi abi aci pret aci sastapās ar dzīvnieku, kuru pirmajā mirklī nevarēja pazīt. Tas bija milzīgs savvaļas mežakuilis. Pārsteiguma sastindzināti, viņi nespēja pat pakustēties, un tas viņus glāba, jo dzīvnieks, gluži tāpat kā Alekss, tumsā sevišķi labi neredzēja. Par laimi, vējiņš pūta no pretējās puses un kuilis viņus nevarēja saost. Sesars Santoss bija pirmais, kurš uzmanīgi iztrausās no sava guļamtīkla un, par spīti sliktajai redzamībai, spēja novērtēt situāciju.
-Nekustieties… viņš čukstus pavēlēja, lai nepiesaistītu meža cūkas uzmanību.
Cūkas gaļa bija ļoti garšīga, un viņi varētu uzdzīvot vairākas dienas, tomēr nebija pietiekami daudz gaismas, lai nomērķētu, un nevienam nepietika drosmes ar mačeti stāties pretī tik bīstamam dzīvniekam. Kuilis mierīgi pastaigāja starp guļamtīkliem, apostīja ēdmaņas, kas bija iekārtas virvēs, lai pasargātu tās no žurkām un skudrām, un beidzot iebāza purnu profesora Ludovika Leblāna teltī. Antropologu aiz bailēm gandrīz piemeklēja infarkts. Neatlika nekas cits kā nogaidīt, kamēr neaicinātajam viesim apnīk pastaigāties pa apmetni un tas dodas prom, paiedams Aleksam garām tik tuvu, ka zēns varēja izstiept roku un pieskarties dzīvnieka spurainajiem sariem. Kad spriedze bija atslābusi un atskanēja pa kādam jokam, sava skaļā kliedziena dēļ zēns jutās kā histēriķis, tomēr Sesars Santoss apliecināja, ka Alekss ir rīkojies pilnīgi pareizi. Gids vēlreiz atgādināja, kas darāms trauksmes situācijā: vispirms jāpieliecas un jākliedz un tikai pēc tam jāšauj. Viņš vēl nebija beidzis sakāmo, kad atskanēja šāviens: tas bija Ludoviks Leblāns, kas šāva gaisā desmit minūtes pēc tam, kad briesmas jau bija garām. Profesors tiešām bija puskoka lēcējs, kā Keita Kolda viņu bija nosaukusi.
Kad nakts jau bija auksta un tumša, trešajā sardzē stāvēja Sesars Santoss, Nadja un viens no kareivjiem. Gids vilcinājās modināt meitu, kura saldi dusēja Borobas apskāvienos, tomēr saprata, ka viņa tēvam to nekad nepiedotu. Meitene aizgaiņāja miegu ar diviem malkiem melnas un saldas kafijas un apģērbās, cik silti vien spēja, pāris kreklu, veste un tēva virsjaka. Alekss bija nogulējis tikai divas stundas, tādēļ jutās ļoti noguris, bet, ugunskura vārajā gaismā pamanījis Nadju, piecēlās, lai pievienotos meitenei.
- Neuztraucies, ar mani viss būs kārtībā. Mani sargā talismans, meitene nočukstēja.
-Atgriezies savā tīklā, Sesars Santoss pavēlēja. Mums visiem ir jāpaguļ, tāpēc jau dežūras ir.
Alekss nelabprāt paklausīja un nolēma palikt nomodā, tomēr pēc pāris minūtēm miegs viņu pieveica. Zēns nesaprata, cik ilgi gulējis, droši vien vairāk par divām stundām, jo, kad viņu pamodināja dīvains troksnis, Nadjas maiņa jau bija beigusies. Tik tikko sāka aust gaisma, migla bija bieza kā piens, un aukstums stindzināja, tomēr visi jau bija piecēlušies. Smaka bija kļuvusi tik bieza, ka šķita to var griezt ar nazi.
- Kas noticis? zēns, vēl samiegojies, vaicāja, rāpjoties ārā no guļamtīkla.
Neviens nekādā ziņā nedrīkst pamest apmetni! Iemetiet ugunskurā vairāk malkas! izrīkoja Sesars Santoss, kurš ap seju bija apsējis lakatiņu, vienā rokā turēja šauteni, otrā laternu un izgaismoja neticami biezo miglu, kas rītausmā bija pārņēmusi mežu.
Keita, Nadja un Alekss uzņēmās sagādāt vairāk malkas ugunskuram, kas vismaz deva mazliet gaismas. Karakave bija sacēlis trauksmi: viens no caboclos, kas kopā ar viņu stāvējis sardzē, bija pazudis. Viņu saucot, Sesars Santoss vairākas reizes izšāva gaisā, bet, nesagaidījis atbildi, kopā ar Timotiju Brūšu un diviem zaldātiem nolēma pārlūkot apkārtni, atstājot pārējos, bruņotus pistolēm, sēžam ap ugunskuru. Lai varētu paelpot, visiem nācās sekot gida piemēram un apsiet ap seju lakatiņu.
Pāris minūšu, kas likās kā vesela mūžība, neviens nebilda ne vārda. Šai laikā koku lapotnēs parasti sāka mosties pērtiķi, un to kliedzieni, kas atgādināja suņu rejas, allaž liecināja par jaunas dienas sākumu, taču šorīt valdīja pilnīgs klusums. Dzīvnieki un pat putni bija pazuduši. Drīz vien atskanēja šāviens, Sesara Santosa balss un citu vīru izsaucieni. Brītiņu vēlāk bez elpas atbrāzās Timotijs Brūss: viņi bija atraduši caboclos.
Vīrs bija nokritis papardēs uz mutes. Tomēr viņa galva bija redzama no priekšpuses, it kā kādas spēcīgas rokas būtu to pagriezušas par simts astoņdesmit grādiem, salaužot kakla skriemeļus. Acis bija atvērtas, un seju izķēmoja baiļu grimase. Pagriežot ķermeni uz muguras, atklājās, ka krūtis un vēders bija stipri saplosīts. Uz ķermeņa čumēja simtiem dīvainu kukaiņu, ērču un nelielu vaboļu. Daktere Omaira Torresa apliecināja jau acīm redzamo: viņš bija miris. Timotijs Brūss aizskrēja pakaļ kamerai, lai iemūžinātu notikušo, un Sesars Santoss ielika pāris kukaiņu plastmasas maisiņā, lai aizvestu tos tēvam Valdomero uz Santamaria de la Ljuviju, jo viņš pārzināja entomoloģiju un kolekcionēja vietējos kukaiņus. Šai vietā smirdoņa bija vēl neciešamāka, un visiem nācās krietni saņemties, lai skriešus nemestos prom.
Sesars Santoss lika vienam no kareivjiem atgriezties apmetnē, lai pieskatītu Džoelu Gonsalesu, kas tur bija palicis viens, un Karakavem kopā ar vēl kādu zaldātu pavēlēja pārmeklēt tuvāko apkārtni. Matuve ļoti satraukts aplūkoja līķi; viņa seja bija kļuvusi pelēka, it kā indiānis tikko būtu ieraudzījis spoku. Nadja apskāva tēvu un piespieda galvu viņa krūtīm, lai nebūtu jāvēro baisais skats.
- Briesmonis! Matuve iesaucās.