- Kāds Briesmonis! To ir izdarījuši indiāņi, redzētā dziļi iespaidots, profesors Leblāns iebilda, drebošajās rokās pie deguna turēdams odekolonā samērcētu kabatlakatu un pistoli.
Tieši tobrīd Leblāns pagriezās, paklupa un uz dibena iekrita dubļos. Viņš nolamājās un gribēja piecelties kājās, tomēr ikreiz slīdēja un krita atpakaļ, arvien vairāk notriepjoties ar tumšo, mīksto un graudaino masu. Pēc asās smakas, ko tā izplatīja, bija skaidrs, ka profesors nav iegāzies dubļos, bet gan milzīgā izkārnījumu čupā: slavenais antropologs bija mēslos līdz acīm vārda tiešajā nozīmē. Sesars Santoss un Timotijs Brūss pastiepa viņam koka zaru, palīdzēja tikt ārā no mēslu kaudzes un pēc tam, ieturot drošu distanci un nepieskaroties, pavadīja profesoru līdz upei. Leblānam neatlika nekas cits kā vien labu brīdi sēdēt ūdenī, trīcot no pazemojuma, aukstuma, bailēm un dusmām. Viņa privātais asistents Karakave kategoriski atteicās Leblānu ieziepēt un mazgāt viņa drēbes. Par spīti traģiskajai situācijai, pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nācās krietni vien saņemties, lai nesāktu skaļi un nervozi smieties. Visiem prātā bija tikai viena doma: būtnei, kas atstājusi tādu mēslu kaudzi, vajadzēja būt vismaz ziloņa lielumā.
- Esmu gandrīz pārliecināta, ka šis radījums ietur jaukta tipa diētu; dārzeņi, augļi un nedaudz jēlas gaļas, daktere sacīja. Viņa ap degunu un muti bija apsējusi lakatiņu un nu ar lupu pētīja kriksīti smirdošās vielas.
Tikmēr Keita Kolda un viņas mazdēls četrrāpus pārlūkoja zemi un augus.
- Paskat, vecmāmiņ, te ir nolauzti zari, un krūmi dažviet izskatās kā saspiesti ar milzīgām pēdām. Atradu arī dažas melnas un cietas spalvas… zēns norādīja.
- Iespējams, tās piederēja meža cūkai, Keita sacīja.
- Te ir arī daudz kukaiņu, tieši tādi paši kā uz līķa. Agrāk tādus neesmu manījis.
Tiklīdz kļuva mazliet gaišāks, Sesars Santoss un Karakave, cik vien augstu varēja, kādā kokā novietoja guļamtīklā ietītu nelaimīgā zaldāta līķi. Profesors bija tiktāl satraucies, ka viņam raustījās labā acs un trīcēja ceļgali, tomēr viņš bija pieņēmis svarīgu lēmumu. Antropologs sacīja, ka visi ir pakļauti nopietnām nāves briesmām un ka norādījumus tagad dos viņš, Ludoviks Leblāns, grupas vadītājs. Pirmā kareivja noslepkavošana apliecināja viņa teoriju, ka indiāņi ir dzimuši slepkavas, ļaundari un krāpnieki. Dīvainos apstākļos notikusī otrā zaldāta nāve arī varēja būt saistīta ar indiāņiem, tomēr profesors atzina, ka šai gadījumā nedrīkstētu izslēgt arī Briesmoni. Prātīgākais tagad būtu izlikt Leblāna sagatavotos slazdus, varbūt viņiem veicas dzīvnieks nāks pēc vēl kāda upura un iekritīs slazdos, bet pēc tam visi varētu ātri atgriezties Santamaria de la Ljuvijā un sadabūt helikopterus. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki nosprieda, ka izvārtīšanās mēslos profesoram acīmredzot bija nākusi par labu.
Kapteinis Ariosto neuzdrošināsies atteikt palīdzību Ludovikam Leblānam, profesors sacīja. Dodoties dziļāk džungļos un sastopot aizvien pārliecinošākas liecības par Briesmoņa eksistenci, antropologs jo biežāk runāja par sevi trešajā personā. Vairāki grupas dalībnieki viņam piekrita. Tomēr Keita Kolda izteica vēlmi ceļu turpināt un uzstāja, lai Timotijs Brūss paliek kopā ar viņu, jo nebija nekādas jēgas atrast Briesmoni, ja līdzās nav fotogrāfa. Profesoram ienāca prātā, ka viņi varētu izšķirties un visi, kas vēlas atgriezties ciematā, to varētu darīt vienā no abām laivām. Kareivji un indiāņu gids Matuve gribēja doties prom pēc iespējas ātrāk, jo bija ārkārtīgi nobijušies. Turpretī daktere Omaira Torresa teica, ka braukusi šurp ar mērķi vakcinēt indiāņus, un, iespējams, tuvākajā laikā otras šādas izdevības nebūs, tāpēc viņa nedomā griezties atpakaļ, saskaroties ar pirmajām grūtībām.
- Omaira, tu esi ļoti drosmīga sieviete, Sesars Santoss ar apbrīnu noteica. Es arī palieku. Esmu gids un nevaru jūs šeit pamest, viņš piebilda.
Alekss un Nadja saprotoši saskatījās: viņi bija pamanījuši, ka Sesars Santoss ar skatienu seko dakterei un nepalaiž garām iespēju būt viņas tuvumā. Pirms tas vēl bija pateikts, bērni jau nojauta ja daktere paliks, paliks arī gids.
- Un kā tad mēs atgriezīsimies vieni? Leblāns satraucies vaicāja.
- Karakave var jums rādīt ceļu, Sesars Santoss sacīja.
- Es palieku, indiānis noliedzoši pakratīja galvu, lakonisks kā vienmēr.
- Es arī nevaru atstāt vecmāmiņu vienu, Alekss teica.
- Tu man esi vajadzīgs, un es nevēlos ceļot kopā ar puņķutapām, Aleksandr, vecmāmiņa norūca, tomēr viņas plēsīgā putna acīs varēja samanīt lepnumu par mazdēla lēmumu.
- Es došos pēc papildspēkiem, Leblāns paziņoja.
- Vai tad jūs, profesor, neesat šīs ekspedīcijas vadītājs? Keita Kolda ledainā balsī pajautāja.
- Esmu vairāk noderīgs tur nekā šeit… antropologs nomurmināja.
- Dariet, kā vēlaties, tomēr, ja jūs dosieties prom, es par to uzrakstīšu International Geographic, lai visa pasaule uzzina, cik profesors Leblāns ir drosmīgs, viņa piedraudēja.
Beidzot tika nolemts, ka viens no zaldātiem un Matuve aizvedīs Džoelu Gonsalesu atpakaļ uz Santamaria de la
Ljuviju. Atpakaļceļš būs daudz ātrāks, jo laiva peldēs pa straumi. Pārējie, tostarp arī profesors Ludoviks Leblāns, kas neuzdrošinājās izaicināt Keitu Koldu, paliks, kur bijuši, kamēr pienāks papildspēki. Jau rīta pusē viss bija sagatavots, prombraucēji atvadījās un laiva ar ievainoto sāka ceļu lejup pa upi.
Pārējo dienu, kā arī labu daļu nākamās viņi pavadīja, pēc profesora Leblāna norādījumiem uzstādot slazdus Briesmonim. Tie bija bērnišķīgi vienkārši: zemē izrakta liela bedre, kurai pāri pārklāts ar lapām un zariem maskēts tīkls. Bija iecerēts, ka, uzkāpjot uz tā, ķermenis kritīs bedrē un paraus sev līdzi tīklu. Pašā bedres dibenā atradās ar baterijām darbināma ierīce, kas veiksmes gadījumā uzreiz sāktu gaudot, tā brīdinot ekspedīcijas dalībniekus. Pēc plāna viņiem vajadzētu atsteigties pēc iespējas ātrāk, iekams būtne paspējusi izpīties no tīkla un izkāpt no bedres, un iešaut Briesmonim vairākas kapsulas ar spēcīgām miega zālēm, kas viņu uz vietas padarītu nekaitīgu.
Visgrūtāk bija izrakt tik dziļu bedri, lai tajā ietilptu Briesmoņa izmēra dzīvnieks. Visi, izņemot Nadju un Leblānu, ķērās pie lāpstām. Meitene to nedarīja tāpēc, ka neatbalstīja domu nodarīt pāri dzīvniekam, bet profesoram sāpēja mugura. Zeme šeit krasi atšķīrās no tās, kādu profesors bija iedomājies, tūkstošiem kilometru attālumā ērti sēžot pie rakstāmgalda un zīmējot slazdus. Pa virsu bija plāna trūdu kārtiņa, zem tās cieši savijušos sakņu mudžeklis, pēc tam sekoja gluma kā ziepes mālu kārta, un, jo tālāk viņi raka, jo vairāk bedre piepildījās ar sarkanīgu ūdeni, kurā peldēja dažnedažādi dzīvnieciņi. Galu galā viņi visu šo šķēršļu priekšā piekāpās. Aleksam ienāca prātā tīklus ar virvēm iekarināt kokos un uz zemes nolikt ēsmu; kad būtne tuvojas ēsmai, tīkli krīt un iezvanās sirēna. Visi, izņemot Leblānu, atzina, ka teorētiski šāda metode varētu darboties, tomēr viņi bija pārāk noguruši, lai to izmēģinātu, un nolēma nogaidīt līdz nākamajam rītam.
- Es ceru, Jaguār, ka tava ideja izgāzīsies, Nadja sacīja.
- Briesmonis ir bīstams, zēns atbildēja.
- Bet ko ar viņu darīs, ja izdosies noķert? Nogalinās? Sagriezīs gabaliņos, lai izpētītu? Ieliks būrī līdz mūža beigām?
- Un ko tu iesaki, Nadja?
- Parunāt ar viņu un pajautāt, ko viņš vēlas.