- Cik spoža doma! Mēs varētu mēģināt viņam piedāvāt tēju… Alekss iesmējās.
- Visi dzīvnieki sarunājas, Nadja bija pilnīgi droša.
- Mana māsa Nikola saka to pašu, taču viņai ir tikai deviņi gadi.
- Šķiet, ka viņa savos deviņos gados saprot daudz vairāk nekā tu savos piecpadsmit, Nadja piebilda.
Viņi atradās ļoti skaistā vietā. Upes krasta biežņa dziļāk džungļos bija retāka, un mežs kļuva majestātisks. Taisnie un augstie koku stumbri izskatījās kā brīnišķīgas zaļas katedrāles pīlāri. Koku zaros karājās orhidejas un citas puķes, un zemi klāja mirdzošas papardes. Te dzīvoja tik daudz dzīvnieku, ka nevienu brīdi nevaldīja klusums. No agra rīta līdz vēlam vakaram varēja dzirdēt tukanu un papagaiļu klaigāšanu; vakarā sāka dziedāt krupju koris un gaudot pērtiķi. Šis Ēdenes dārzs, bez šaubām, slēpa arī daudz briesmu: attālumi bija milzīgi, vientulība pilnīga, un, nezinot apvidu, bija neiespējami noteikt atrašanās vietu. Pēc Leblāna domām un šoreiz Sesars Santoss viņam pilnīgi piekrita -, šai reģionā bija iespējams pārvietoties tikai indiāņu pavadībā. Bija nepieciešams viņus pievilināt. Visvairāk ieinteresēta to darīt bija daktere Omaira Torresa. Viņa paskaidroja, ka indiāņus nepieciešams vakcinēt un iedibināt veselības kontroles sistēmu.
- Nedomāju vis, Omaira, ka indiāņi tev paklausīgi stieps pretim rokas, lai tu viņiem izdari injekciju. Viņi savu mūžu nav redzējuši adatu, Sesars Santoss pasmaidīja. Starp abiem pieaugušajiem bija radušās acīm redzamas simpātijas, un nu viņi viens otru jau uzrunāja vārdā.
- Mēs viņiem teiksim, ka tā ir ļoti spēcīga balto cilvēku maģija, daktere, piemiedzot aci, atbildēja.
- Tā ir pilnīga taisnība, Sesars Santoss apstiprināja.
Pēc gida domām, apkārtnē dzīvo vairākas ciltis, kuras noteikti ir pieredzējušas kaut nelielu saskarsmi ar ārpasauli. No lidmašīnas viņš bija redzējis pāris shabonos, bet, tā kā šeit nebija iespējams nolaisties, viņš tos bija atzīmējis kartē. Indiāņu būdas bija diezgan mazas, kas liecināja, ka katra cilts sastāvēja tikai no pāris ģimenēm. Kā apgalvoja profesors Leblāns, kurš šajā jomā uzdevās par speciālistu, minimālais shabono skaits ciltī bija apmēram piecdesmit cilvēku mazāk ļaužu nespēja sevi aizsargāt pret naidnieku uzbrukumiem un tas tikai retu reizi pārsniedza divsimt piecdesmit. Sesars Santoss sprieda, ka pastāv nomaļas ciltis, kas līdz šim vēl nav apzinātas. Uz to cerēja arī daktere Torresa, un vienīgā iespēja līdz tām nokļūt ir lidojot. Viņiem vajadzēja sasniegt augstkalnu džungļus, brīnišķīgo ūdenskritumu apvidu, līdz kuram pirms lidmašīnu un helikopteru izgudrošanas ienācēji nespēja aizkļūt.
Nolūkā pievilināt indiāņus gids ap koku apsēja striķi un piekāra pie tā dažas dāvanas: krelles, krāsainas lupatiņas, spogulīšus un plastmasas karotītes. Mačetes, nažus un dzelzs instrumentus viņš paglabāja vēlākam laikam, kad sāksies īstā tirgošanās un apmaiņa ar dāvanām.
Tajā pēcpusdienā Sesars Santoss mēģināja pa radio sazināties ar kapteini Ariosto un Mauro Karijasu Santamaria de la Ljuvijā, tomēr raidītājs nedarbojās. Profesors Leblāns staigāja pa nometni, šā jaunā traucēkļa saniknots, bet pārējie tikmēr pa kārtai velti mēģināja nosūtīt un saņemt ziņas. Nadja paveda Alekšu sāņus, lai pastāstītu, ka pagājušajā naktī, vēl pirms Karakaves sardzes laikā tika nogalināts kareivis, meitene redzējusi, ka indiānis ķibinās ap radio. Nadja stāstīja, ka pēc sardzes beigām viņa devusies gulēt, bet nav varējusi uzreiz iemigt un no sava guļamtīkla redzējusi, ka pie radio pieiet Karakave.
- Tu to labi redzēji, Nadja?
- Nē, jo bija tumšs, bet vienīgie, kas tobrīd negulēja, bija divi zaldāti un viņš. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tas nebija kāds no zaldātiem, viņa piebilda. Domāju, ka Karakave ir tā persona, par kuru runāja Mauro
Karijass. Iespējams, plāns paredz, ka briesmu gadījumā mēs nevarēsim lūgt palīdzību.
- Mums jābrīdina tavs tētis, Alekss nolēma.
Sesars Santoss ziņu neuzklausīja ar lielu interesi,
viņš tikai noteica, ka, pirms kādu apsūdzēt, jābūt pilnīgi drošiem. Bija daudzi un dažādi iemesli, kādēļ tik sens radioraidītājs kā šis varēja nedarboties. Turklāt kas gan varētu mudināt Karakavi sabojāt aparātu? No sakaru traucējumiem arī viņam pašam nebija nekāda labuma. Gids nomierināja bērnus, sakot, ka pēc trim vai četrām dienām ieradīsies papildspēki.
- Mēs neesam pazuduši, bet gan tikai nošķirti, viņš paskaidroja.
- Un Briesmonis, tēt? Nadja nemierīgi jautāja.
- Mēs pat nezinām, vai tas patiešām eksistē, meit. Turpretī par indiāņiem varam būt pilnīgi droši. Agrāk vai vēlāk viņi atnāks, un cerēsim, ka būs miermīlīgi noskaņoti. Lai vai kā, mēs esam labi bruņojušies.
- Mirušajam zaldātam arī bija šautene, bet tā viņam neko daudz nelīdzēja, Alekss iebilda.
- Viņš nebija gana uzmanīgs. Kopš šā brīža mums nāksies būt daudz piesardzīgākiem. Diemžēl šeit ir vairs tikai seši pieaugušie, kas var stāties sardzē.
- Mani arī var pieskaitīt pieaugušajiem, Alekss apliecināja.
- Lai nu tā būtu, tomēr Nadju vēl ne. Viņa varēs sargāt tikai kopā ar mani, Sesars Santoss nosprieda.
Todien Nadja netālu no apmetnes atrada urucu koku, noplūca vairākus tā augļus, kas izskatījās pēc spalvainām mandelēm, atvēra tos un izņēma iesarkanas sēkliņas. Saspiežot tās starp pirkstiem un sajaucot ar siekalām, varēja iegūt sarkanu ziepjveida pastu, ko indiāņi izmantoja, lai izgreznotu ķermeni. Nadja un Alekss uz sejas uzzīmēja strīpas un punktus, pēc tam pie rokām piesēja spalvas un sēkliņas. Viņus ieraugot, Keita Kolda un Timotijs Brūss vēlējās uzņemt pāris fotogrāfiju, bet Omaira Torresa sasukāt meitenes sprogainos matus un izgreznot tos ar mazītiņiem orhideju ziediem. Turpretī Sesars Santoss itin nemaz nebija priecīgs šķita, ka, redzot savu meitu izdaiļotu kā indiāņu jaunavu, viņu pārņēma skumjas.
Kad kļuva tumšāks, viņi nosprieda, ka saule jau riet un drīz iestāsies nakts; zem lapotnes saules gaisma iespīdēja tikai retumis, jo staru spožums nespēja izlauzties caur zaļo lapu biežņu. Tikai vietās, kur bija izgāzies kāds koks, varēja redzēt skaidras, zilas debesis. Šai laikā apkārt sabiezēja zaļas ēnas, un nepilnā stundā mežs kļuva tumšs un neomulīgs. Nadja lūdza, lai Alekss paspēlē flautu, un kādu brīdi mežu pārņēma maiga un skanīga mūzika. Pērtiķītis Boroba uzmanīgi klausījās un mūzikas ritmā kustināja galvu. Sesars Santoss un daktere Omaira Torresa, notupušies pie ugunskura, vakariņām cepa zivis. Keita Kolda, Timotijs Brūss un viens no kareivjiem nostiprināja teltis un novietoja ēdienu drošībā no pērtiķiem un skudrām. Karakave un vēl kāds zaldāts ar ieročiem rokās viņus modri sargāja. Profesors Leblāns ierunāja prātā iešāvušās idejas kabatas formāta diktofonā, ko vienmēr nēsāja sev līdzi, ja galvā ienāk kāda ģeniāla un cilvēcei svarīga doma, kas atgadījās tik bieži, ka saniknotie bērni tā vien gaidīja izdevību nospert diktofona baterijas. Pēc piecpadsmit minūšu ilga flautas koncerta Borobas uzvedība pēkšņi mainījās; pērtiķītis sāka nemierīgi lēkāt un raustīt saimnieci aiz drēbēm. Sākumā Nadja dzīvnieciņam nepievērsa uzmanību, tomēr tas neatstājās, līdz meitene piecēlās kājās. Uzmanīgi paskatījusies biežņā, viņa ar rokas kustību pasauca Alekšu un veda viņu ārpus ugunskura mestās gaismas loka, lai nepiesaistītu pārējo uzmanību.
Kuš, meitene nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.
Dienasgaisma vēl nebija pavisam izzudusi, tomēr krāsas gandrīz vairs nevarēja izšķirt un pasaule izskatījās pelēki melna. Kopš izbraukšanas no Santamaria de la Ljuvijas Alekss visu laiku jutās tā, it kā viņu kāds novērotu, tomēr tieši tovakar šis noskaņojums bija izgaisis. Viņu pārņēma miers un drošības izjūta, ko puisis nebija baudījis jau vairākas dienas. Bija pagaisusi arī baisā smaka, kas uzradās reizē ar zaldāta slepkavību iepriekšējā naktī. Abi bērni un Boroba iegāja dažus metrus dziļāk mežā un ziņkārīgi un nepacietīgi gaidīja. Viņi skaidri zināja ja apkārtnē bija indiāņi un vēlējās viņiem ko nodarīt, tad jau sen tas būtu noticis, jo ekspedīcijas dalībnieki apmetnē bija labi apgaismots mērķis bultām un saindētām šautriņām.