Sesars Santoss ekspedīcijas dalībniekus bija brīdinājis no dažādiem džungļu dzīvniekiem un kukaiņiem, sākot ar tarantuliem un beidzot ar čūskām, tomēr bija aizmirsis minēt skudras. Alekss bija pārstājis nēsāt zābakus ne vien tāpēc, ka tie vienmēr bija mitri un nelabi oda, bet arī tāpēc, ka apavi spieda; viņš domāja, ka mitrumā tie bija sarāvušies. Par spīti tam, ka pirmajās dienās viņš nēsāja Sesara Santosa dotās iešļūcenes, pēdas pārklājās ar krevelēm un sacietējumiem.
- Šī nav piemērota vieta maigām kājiņām, bija vienīgā vecmāmiņas atbilde, kad zēns viņai rādīja asiņainās plaisas pēdās.
Viņas vienaldzība pārvērtās satraukumā, kad mazdēlam iekoda ugunsskudra. Zēns nespēja apvaldīt bļāvienu. Viņš juta, ka potīti dedzina kā ar uguni. Skudras kodiena vieta sākumā bija mazs, balts punktiņš, kas dažās minūtēs kļuva sarkans un piepampa ķirša lielumā. Sāpes kāpa augšup pa kāju, un Alekss vairs nevarēja paspert ne soli. Daktere Omaira Torresa zināja teikt, ka inde darbojas vairākas stundas un nav citas iespējas, kā vien paciest sāpes un likt silta ūdens kompreses.
- Ceru, ka tev nav alerģijas, jo tad sekas ir daudz nopietnākas, daktere sacīja.
Alekss nebija alerģisks, tomēr skudras kodiens viņam sabojāja gandrīz visu dienu. Pēcpusdienā, kad puisis tik tikko varēja pielikt kāju pie zemes, Nadja viņam pastāstīja, ka Karakave grozījies ap vakcīnu kastēm, kamēr visi bijuši aizņemti ar saviem pienākumiem. Kad indiānis aptvēris, ka meitene viņu vēro, viņš to saņēmis aiz rokas tik spēcīgi, ka uz ādas palikuši pirkstu nospiedumi, un piedraudējis, ka, izpaužot kādam par šo lietu, viņai nāksies dārgi samaksāt. Meitene bija pārliecināta, ka šis vīrs savus draudus izpildīs. Tomēr Alekss uzskatīja, ka viņi nedrīkst klusēt un noteikti jābrīdina daktere. Nadja, kurai daktere patika tāpat kā viņas tēvam un kura jau sāka lolot cerības reiz saukt Omairu par savu pamāti, vēlējās viņai izstāstīt arī sarunu starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto, ko bērni bija noklausījušies Santamaria de la Ljuvijā. Meitene joprojām bija pārliecināta, ka tieši Karakave ir tas cilvēks, kuram Karijass uzticējis savus nelietīgos plānus.
- Pagaidām par to vēl neko neteiksim, Alekss uzstāja.
Viņi nogaidīja, kad Karakave aizgāja uz upi zvejot, un pastāstīja Omairai Torresai, ka indiānis interesējies par vakcīnu kastēm. Daktere klausījās ļoti uzmanīgi un pirmo reizi izrādīja patiesu satraukumu. Pat ceļojuma dramatiskākajos brīžos šī jaukā sieviete nebija zaudējusi mieru; viņai piemita samurajiem raksturīga dzīves uztvere. Arī šoreiz viņa nekrita izmisumā, tikai iztaujāja visu līdz pēdējam sīkumam. Uzzinājusi, ka Karakave bija atvēris kastes, bet nebija aizticis aizzīmogotās pudelītes, viņa atviegloti uzelpoja.
- Šīs vakcīnas ir indiāņu vienīgā cerība izdzīvot. Mums tās jāsargā kā acuraugs, viņa noteica.
- Mēs ar Alekšu uzmanām Karakavi; mums šķiet, ka viņš sabojāja radioraidītāju, tomēr tētis uzskata, ka bez tiešiem pierādījumiem viņu apvainot nedrīkst, Nadja pastāstīja.
- Neapgrūtini savu tēti ar šīm aizdomām, Nadja, viņam jau tā ir gana daudz, par ko satraukties. Kopā ar jums abiem mēs varam padarīt Karakavi nekaitīgu. Nenolaidiet no viņa ne acu, Omaira Torresa piekodināja, un bērni to apsolīja.
Diena pagāja bez jaunumiem. Sesars Santoss joprojām pūlējās iedarbināt radioraidītāju, tomēr nesekmīgi. Timotijam Brūsam bija radioaparāts, ar kuru viņi ceļojuma sākumā klausījās ziņas no Manausas, tomēr radioviļņi tik tālu džungļos nesniedzās. Visi garlaikojās, jo bija nomedīti daži putni un zivis un vairāk neko nevarēja iesākt; nebija jēgas medīt vai zvejot, jo gaļu tūdaļ pat apēda skudras vai arī tā dažu stundu laikā sabojājās. Alekss beidzot saprata, kāpēc indiāņi neko neuzkrāja. Ekspedīcijas dalībnieki pa kārtai rūpējās par ugunskuru, lai tā dūmi liecinātu par viņu atrašanās vietu, kaut arī, pēc Sesara Santosa domām, vēl bija pāragri gaidīt helikopteru. Timotijs Brūss izvilka no somas nobružātu kāršu komplektu, un viņi spēlēja pokeru, Melno Pēteri un cūkas, līdz sāka krēslot. Briesmoņa baisā smaka tā arī vairs neuzvējoja.
Nadja, Keita Kolda un daktere aizgāja pie upes mazgāties un nokārtot dabiskās vajadzības; viņi joprojām nepameta apmetni pa vienam. Arī intīmākajās darīšanās visas trīs sievietes devās kopā; pārējās lietas viņi darīja pa pāriem. Sesars Santoss iemanījās vienmēr būt kopā ar Omairu Torresu, kas savukārt ne pa jokam sadusmoja Timotiju Brūšu, kurš arī bija ļāvies dakteres valdzinājumam. Neņemot vērā Keitas Koldas brīdinājumu pataupīt filmiņas indiāņiem un Briesmonim, ceļojuma laikā fotogrāfs bija Omairu fotografējis tik ilgi, līdz viņa atteicās pozēt. Rakstniece un Karakave bija vienīgie, kurus neskāra jaunās sievietes valdzinājums. Keita noņurdēja, ka ir jau pārāk veca, lai pievērstu uzmanību glītām sejiņām, bet Aleksam šis komentārs vairāk izklausījās pēc greizsirdības apliecinājuma, ko varētu izdomāt vienīgi kāds tik gudrs cilvēks kā viņa vecmāmiņa. Profesors Leblāns, kas nevarēja mēroties izveicībā ar Sesaru Santosu un jaunībā ar Timotiju Brūšu, uz jauno sievieti mēģināja atstāt iespaidu ar savu slavu un nekad nelaida garām iespēju nolasīt viņai dažas rindkopas no grāmatas, kurā ļoti smalki bija aprakstījis visas bīstamās situācijas, ko viņš reiz piedzīvojis kopā ar indiāņiem. Dakterei bija grūti iedomāties nervozo Leblānu, ģērbtu vienā gurnu apsējā, plecu pie pleca cīnāmies kopā ar indiāņiem, šaujot ar loku un bez jebkādas palīdzības pārdzīvojot visas iespējamās dabas katastrofas. Lai vai kā, tomēr grupas vīriešu sacensība par Omairas Torresas uzmanību bija radījusi zināmu spriedzi, kas aizvien palielinājās, drudžaini gaidot helikoptera atlidošanu.
Alekss aplūkoja savu potīti: tā joprojām smeldza un bija mazliet pietūkuši, tomēr apsārtums koduma vietā izzudis siltā ūdens kompreses bija līdzējušas. Lai kaut cik izklaidētos, zēns paņēma flautu un sāka spēlēt mātes iemīļoto skaņdarbu, maigu un romantisku mūziku, kas lieliski sasaucās ar apkārtējo mežu un ko bija sarakstījis kāds nu jau gadsimtu miris Eiropas komponists. Vectētiņam Džozefam Koldam bija taisnība: mūzika ir universāla valoda. Izskanot pirmajām notīm, atsteidzās Boroba un kā nopietns mūzikas kritiķis apsēdās pie puiša kājām, pēc brīža atgriezās arī Nadja ar dakteri Torresu un Keitu Koldu. Meitene nogaidīja, līdz pieaugušie sāk gatavot apmetni naktij, un ar zīmēm rādīja Aleksam, lai viņš tai nekavējoties seko.
- Jaguār, viņi atkal ir šeit, viņa čukstēja zēnam ausī.
- Indiāņi?…
- Jā, miglāja ļaudis. Domāju, ka viņus pievilina mūzika. Netrokšņo un seko man.
Viņi iegāja dažus metrus dziļāk mežā un, tāpat kā iepriekšējo reizi, klusi nogaidīja. Lai kā Alekss sasprindzināja redzi, starp kokiem viņš neko nevarēja ieraudzīt: indiāņi saplūda ar apkārtni. Drīz vien puisis sajuta, ka kāds spēcīgi saņem viņu aiz rokām, un apgriezies visapkārt ieraudzīja indiāņus. Viņi nestāvēja pa gabaliņu kā iepriekšējā reizē; tagad Alekss varēja sajust viņu ķermeņu saldeno smaržu. Viņš pamanīja, ka indiāņi ir neliela auguma un kalsni, tomēr pārliecinājās, ka viņi ir arī spēcīgi un indiāņu izturēšanās veidā ir kas biedējošs. Vai tiešām Leblānam būs bijusi taisnība, kad viņš runāja par indiāņu cietsirdību un nežēlību?
Aija, zēns neveikli sveicināja.
Kāda roka aizspieda viņam muti, un, pirms puisis saprata, kas notiek, viņš jau bija satverts aiz potītēm un padusēm. Alekss sāka locīties un spārdīties, tomēr svešās rokas nelaida viņu vaļā. Zēns juta, ka viņam iesit pa galvu. Nebija skaidrs ar dūri vai akmeni, tomēr viņš saprata, ka labāk ļaut sevi nest nekā sist vai pat nogalināt. Viņš iedomājās par Nadju un par to, vai arī viņu tagad ar varu stiepj prom. Aleksam šķita, ka tālumā dzird vecmāmiņas balsi, kas viņu sauc, bet indiāņi tikmēr kā gari pazuda tumsā, aiznesot zēnu sev līdzi.