Skudras koduma vieta Aleksandra Kolda potītē sāpīgi pulsēja, kad četri indiāņi viņu nesa dziļāk džungļos. Nolaupītāji negāja vienā solī, un zēna ķermenis briesmīgi kratījās; pleci sāpēja tā, it kā viņu raustītu gabalos. Indiāņi Aleksam bija novilkuši kreklu un aptinuši to ap galvu, aizsienot acis un muti. Viņš tik tikko varēja paelpot, un galva sitiena vietā briesmīgi sāpēja, tomēr zēns nebija zaudējis samaņu, un tas nozīmēja, ka indiāņi nevēlējās viņu nogalināt. Nu, vismaz pašlaik vēl ne…
Puisim likās, ka viņi ir nogājuši lielu gabalu, līdz gūstītāji beidzot apstājās un nometa viņu zemē kā kartupeļu maisu. Muskuļu un kaulu sāpes tūdaļ pat mitējās, kaut gan potīti joprojām neizturami dedzināja. Lai nesadusmotu indiāņus, viņš kādu bridi neuzdrošinājās noņemt kreklu no galvas, tomēr, kad nekas nenotika, sadūšojās un to norāva. Neviens viņu neaizkavēja. Kad acis pierada pie vārās mēnesgaismas, viņš saprata, ka sēž meža vidū uz trūdainas zemes. Visapkārt ciešā lokā Alekss juta indiāņus, kaut arī tik dziļā tumsā un bez brillēm nevarēja tos saskatīt. Viņš atcerējās par savu Šveices armijas nazi un stiepa roku pie jostas, lai to sataustītu, tomēr mērķi sasniegt neizdevās: plaukstas locītavu ķēra spēcīgs sitiens. Tad viņš izdzirda Nadjas balsi un sajuta matos Borobas mazās roķeles. Puisis iekliedzās, jo pērtiķītis bija pieskāries sāpīgajam punam.
- Mierīgi, Jaguār. Citādi būs nepatikšanas, meitene brīdināja.
- Kas notika?
- Viņi nobijās, domāja, ka tu kliegsi, tāpēc atveda tevi uz šejieni ar varu. Indiāņi tikai grib, lai mēs ietu viņiem līdzi.
- Uz kurieni? Kādēļ? zēns murmināja un mēģināja apsēsties. Galva dunēja kā bungas.
Nadja palīdzēja viņam iekārtoties un iedeva padzerties ūdeni no izžāvēta ķirbja. Tagad acis jau bija pieradušas pie krēslas, un Alekss ieraudzīja, ka indiāņi viņu pēta, sarunājas skaļā balsī un nebaidās, ka viņus kāds varētu izdzirdēt vai notvert. Puisis domāja, ka pārējie ekspedīcijas dalībnieki pašlaik viņus meklē, kaut gan nakts vidū neviens neuzdrošināsies doties pārāk tālu prom no nometnes. Viņš nosprieda, ka šoreiz gan vecmāmiņa būs norūpējusies: kā gan viņa varēs paskaidrot savam dēlam Džonam, ka mazdēlu pazaudējusi džungļos? Acīmredzot indiāņi pret Nadju bija izturējušies daudz maigāk meitene brīvi staigāja viņu vidū. Pilnīgi atjēdzies, Alekss sajuta kaut ko siltu tekam pa labajiem deniņiem un pilam uz pleca. Viņš pārvilka straumītei ar pirkstu, ko pēc tam pielika pie lūpām.
- Viņi man pārsita galvu, zēns satrūcies nomurmināja.
- Izliecies, ka tev nesāp, Jaguār, īsti cīnītāji tā dara, Nadja centās viņu pārliecināt.
Zēns nosprieda, ka pienācis īstais brīdis, lai parādītu drosmi: cenšoties savaldīt trīcošās potītes, viņš piecēlās kājās, izslējās, cik vien taisni spēja, un sita sev pa krūtīm, kā bija redzējis filmās par Tarzānu, vienlaikus izdvešot garu rūcienu gluži kā Kingkongs. Indiāņi pāris soļus atkāpās un pārsteigti izslēja ieročus. Alekss, drošs, ka izraisījis trauksmi pretinieka rindās, vēlreiz piesita sev pie krūtīm un norūcās, tomēr tā vietā, lai bailēs mestos bēgt, indiāņi sāka smieties. Arī Nadja smaidīja, un Boroba lēkāja un, histēriski smejoties, rādīja zobus. Smiekli kļuva aizvien skaļāki, daži indiāņi apsēdās, citi smejoties jau vārtījās pa zemi un tirināja kājas, un vēl kāds atdarināja Alekšu gaudojam kā Tarzānu. Smieklu vētra turpinājās vēl kādu laiku, līdz pielipa arī Aleksam, lai gan viņš jutās galīgi izgāzies. Beidzot visi nomierinājās un, slaukot asaras, draudzīgi uzsita cits citam uz pleca.
Tad viens no indiāņiem, kurš pustumsā šķita visīsākais un visvecākais un kura kailā ķermeņa vienīgā rota bija spalvu kronis galvā, sāka garu runu. Nadja saprata tās jēgu, jo pārzināja vairākas indiāņu valodas un, kaut gan miglāja ļaudis runāja paši savā mēlē, daudzi vārdi bija līdzīgi. Meitene bija droša, ka var ar viņiem saprasties. No spalvu kroņa valkātāja vārdu plūdiem viņa saprata, ka runa ir par Rahakanarivu, Valimai pieminētā cilvēkēdāja putna garu, par nahab, kā sauca atnācējus, un par vareno šamani. Kaut arī pēdējais netika nosaukts vārdā, jo tā no runātāja puses būtu pārāk necienīga rīcība, meitene saprata, ka teiktais attiecas uz Valimai. Liekot lietā pazīstamus vārdus un žestus, Nadja norādīja uz grebto kaulu, burvja dāvanu, ko valkāja pakārtu kaklā. Vīrs, kas izturējās kā vadonis, labu brīdi pētīja talismanu, izrādot izbrīnu un cieņu, bet pēc tam turpināja runu, šoreiz vēršoties pie saviem ciltsbrāļiem, kas cits pēc cita pienāca, lai pieskartos amuletam.
Vēlāk indiāņi apsēdās puslokā un turpināja sarunāties, kamēr sadalīja savā starpā masu, kas atgādināja bez rauga ceptu maizi. Alekss pēkšņi aptvēra, ka jau ilgu laiku nebija ēdis un ir ļoti izsalcis; viņš paņēma savu porciju, daudz nepētot un nejautājot, no kā tā pagatavota; puiša vaikstīšanās par ēdienu nu jau piederēja pagātnei. Tūdaļ pat indiāņi palaida pa apli zvērādas maisu ar lipīgu, asi smaržojošu un pēc etiķa garšojošu šķidrumu un sāka dziesmu, lai aizgaiņātu spokus, kas uzsūta sliktus sapņus. Viņi nepiedāvāja dzērienu Nadjai, tomēr bija tik laipni, lai padalītos ar Alekšu, kuru nepavisam nevilināja dziras smarža un vēl mazāk iespēja dzert no viena trauka ar tik daudziem ļaudīm. Viņš atcerējās Sesara Santosa stāstu par cilti, kura inficējās no vienas žurnālista cigaretes. Viņš neparko nevēlējās pielaist savus baciļus šiem indiāņiem, kuru imūnsistēma nespētu tiem pretoties, tomēr Nadja pārliecināja draugu pieņemt dzērienu, jo pretējā gadījumā indiāņi to uztvertu kā apvainojumu. Meitene pastāstīja, ka tas ir rnasato, dzēriens, ko raudzē no sakošļātās maniokas un siekalām un ko lieto tikai vīrieši. Aleksam šķita, ka jau no apraksta vien viņam paliek slikta dūša, tomēr zēns neuzdrošinājās atteikties.
Pēc sitiena pa galvu un masato puisis bez jebkādas piepūles aizceļoja uz zelta smilšu un spožās debesīs peldošu sešu mēnesnīcu planētu, ko bija redzējis jau Mauro Karijasa pagalmā. Viņš bija tik apjucis un apreibis, ka nebūtu varējis paspert ne soli, un, par laimi, viņam to nevajadzēja darīt, jo arī indiāņi izjuta dzēriena ietekmi un drīz vien krākdami gulšņāja kur kurais. Alekss apjauta, ka viņi neies tālāk, līdz nebūs uzaususi gaisma, un mierināja sevi ar vārgu cerību, ka rītausmā viņu atradīs vecmāmiņa. Saritinājies uz kailas zemes, neatminoties ne par murgu spokiem, ne ugunsskudrām, ne tarantuliem un čūskām, Alekss saldi aizmiga. Viņu nespēja pamodināt pat Briesmoņa šķebinošā smaka, kas vēdīja gaisā.
Tikai Nadja un Boroba bija pie skaidras apziņas un nomodā, kad ieradās Briesmonis. Pērtiķītis sastinga kā akmens, un, iekams no smakas zaudēja samaņu, meitene mēnesgaismā saskatīja milzīgu stāvu. Vēlāk viņa draugam stāstīja to pašu, ko bija teicis tēvs Valdomero: būtne bija līdzīga cilvēkam, staigāja uz pakaļkājām, bija aptuveni trīs metrus gara, ar spēcīgām rokām un gariem, līkiem nagiem un lielajam ķermenim neproporcionāli mazu galvu. Nadjai šķita, ka tas kustas ļoti lēni, tomēr, ja vien gribētu, Briesmonis varētu uzšķērst viņus visus. Smirdoņa, ko viņš izplatīja, vai varbūt tās bija nāves bailes, ko būtne iedvesa saviem upuriem, paralizēja kā stiprākās narkotikas. Pirms krist bezsamaņā, Nadja gribēja kliegt vai bēgt, tomēr nespēja pakustināt ne pirkstiņa; apziņas uzplaiksnījumā viņa atcerējās mirušo zaldātu un spēja iztēloties šā vīra šausmas, nevarību un baiso nāvi.