Alekss pamodās apdullis un centās atcerēties notikušo. Viņa ķermenis viegli trīcēja no iepriekšējā vakarā baudītā dīvainā dzēriena un dvakas, kas vēl virmoja gaisā. Viņš ieraudzīja Nadju un gurnautā ietinušos Borobu. Meitene sēdēja, kājas sakrustojusi, un raudzījās nekurienē. Cenšoties vēderā apvaldīt nelabumu, puisis aizrāpoja līdz viņiem.
- Jaguār, es viņu redzēju, dīvainā balsī, it kā atrastos transā, Nadja noteica.
- Ko tu redzēji?
- Briesmoni. Viņš bija šeit. Viņš ir liels, milzīgs…
Alekss aizgāja aiz kādas papardes, lai iztukšotu kuņģi,
un pēc tam jutās daudz labāk, pat par spīti smakai, kas atkal uzdzina sliktu dūšu. Kad zēns atgriezās, indiāņi jau bija gatavi soļot tālāk. Rīta gaismā viņš beidzot varēja tos kārtīgi saskatīt. Viņu izskats tiešām atbilda Leblāna aprakstam: viņi bija kaili, ķermeņi notriepti ar sarkanu, melnu un zaļu krāsu, ap rokām spalvu rotas, bļodiņā apgriezti mati un izskūts galvvidus gluži kā garīdznieku tonzūra. Uz muguras viņi nēsāja lokus un bultas, kā arī nelielu, ar ādu pārsegtu ķirbīti, kurā, kā paskaidroja Nadja, glabājas nāvējošā curare bultām un šautriņām. Vairākiem indiāņiem bija resni mieti un gandrīz visiem arī rētas uz galvas, kas tika vērtētas kā atzinības zīmes: drosmi un spēku šeit mēroja pēc sitienu pēdām.
Aleksam nācās sapurināt Nadju, jo naktī pārciestās bailes, ieraugot Briesmoni, meiteni bija gaužām apstulbinājušas. Par pieredzēto viņa centās pastāstīt arī indiāņiem, kuri uzmanīgi noklausījās, tomēr neizrādīja nekādu pārsteigumu, tāpat arī nebilda ne vārda par neciešamo dvaku.
Pulciņš bez kavēšanās devās ceļā un izkārtojās rindā, kuras priekšgalā gāja virsaitis, ko Nadja nolēma saukt par Mokaritu, jo nevarēja pajautāt, kāds ir viņa īstais vārds. Spriežot pēc ādas, zobiem un deformētajām kājām, Mokarita bija daudz vecāks, nekā Aleksam likās, ieraugot vīriņu puskrēslā, tomēr vecajam vīram piemita tāda pati veiklība un izturība kā pārējiem indiāņiem. Viens no jaunākajiem vīriešiem izcēlās citu vidū, viņš bija garāks, druknāks un atšķirībā no pārējiem viscaur melni krāsots, sarkana bija tikai piere un laukums ap acīm. Jaunais indiānis vienmēr gāja līdzās virsaitim, it kā būtu viņa vietnieks, un pats sevi sauca par Tahamu; Nadja un Alekss vēlāk uzzināja, ka tas ir goda nosaukums, jo puisis bija labākais mednieks ciltī.
Lai gan apkārtne šķita nemainīgi vienmuļa un bez jebkādām atšķirības zīmēm, indiāņi labi zināja, uz kurieni dodas. Viņi ne reizi nepaskatījās, vai ārzemnieku bērni joprojām seko: indiāņi saprata, ka jauniešiem nav citas izejas, kā vien iet līdzi, jo citādi viņi džungļos varētu pazust. Reizēm Aleksam un Nadjai šķita, ka viņi ir vieni paši, jo miglāja ļaudis starp augiem kļuva it kā neredzami, tomēr šī sajūta nebija ilga; tikpat viegli kā izkūpējuši, indiāņi varēja atkal parādīties, un likās, ka viņi vingrinās izgaišanā. Alekss nosprieda, ka mākslu pazust nevarēja piedēvēt tikai maskējošam ķermeņa krāsojumam, pirmām kārtām tā bija prāta darbība. Kā gan viņi to spēja? Puisis nosprieda, ka izgaišanas triks dzīvē varētu lieti noderēt, un nolēma to apgūt. Turpmākajās dienās viņš saprata, ka runa nav par burvestību, bet gan spējām, ko var izkopt ar cītīgu vingrināšanos un koncentrāciju gluži kā flautas spēli.
Vairākas stundas viņi bez apstājas soļoja vienmērīgi ātrā solī; reizi pa reizei apstājās pie kāda strauta, lai padzertos. Alekss jutās izsalcis, tomēr bija priecīgs, ka vismaz ugunsskudras kodums potītē vairs nesāpēja. Sesars Santoss bija stāstījis, ka indiāņi ēd tad, kad var, ne vienmēr tas notiek katru dienu un viņu organisms ir pieradis uzkrāt enerģiju; turpretim viņam mājās pa rokai vienmēr bija ar produktiem piekrauts ledusskapis, nu, vismaz tolaik, kad mamma vēl bija vesela, un, ja palaikam nācās izlaist ēdienreizi, Alekss jutās saguris. Puisis varēja tikai pasmaidīt par to, cik krasi bija mainījušies viņa ieradumi. Nu jau vairākas dienas viņš nebija ne tīrījis zobus, ne pārvilcis citas drēbes. Viņš nolēma nepievērst uzmanību tukšumam kuņģī un pieveikt bada sajūtu ar pilnīgu vienaldzību. Vairākas reizes uzmetis skatienu kompasam, Alekss secinaja, ka vini dodas ziemeļaustrumu virzienā. Vai kāds viņus ar
Nadju meklēja? Kā varētu iezīmēt ceļu? Vai no helikoptera viņus varētu pamanīt? Tomēr puisis nebija diez ko optimistiski noskaņots, patiesībā situācija bija diezgan bezcerīga. Kā par brīnumu, Nadja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes izskatījās, ka draudzene pilnībā ļaujas šim piedzīvojumam.
Četras vai piecas stundas vēlāk bija grūti noteikt precīzu laiku viņi nonāca pie skaidras un dziļas upes. Kad pulciņš gar upes krastu bija nogājis dažas jūdzes, pārsteigtā Alekša acu priekšā parādījās ļoti augsts kalns un brīnišķīgs ūdenskritums, kas dunēdams gāzās lejup, radot milzīgu putu un ūdens šļakatu mākoni. Šī ir upe, kas tek no debesīm, Tahama teica.
11 Neredzamais ciemats
Mokarita, virsaitis ar dzelteno spalvu galvasrotu, pirms kāpšanas kalnā atļāva visiem atpūsties. Viņa seja izskatījās kā kokā cirsta un pārvilkta ar ādu, krunkainu kā koka miza, un viņš bija mierīgs un laipns.
Es nevaru tur uzkāpt, Nadja teica, skatoties uz melno, līdzeno un mitro klinti.
Tā bija pirmā reize, kad Alekss redzēja draudzeni baidāmies no šķēršļiem, un tas puisī radīja simpātijas, jo arī viņš pats bija sabijies, kaut kopā ar tēvu vairākus gadus bija rāpies kalnos un klintīs. Džons Kolds bija viens no Savienoto Valstu pieredzējušākajiem un drosmīgākajiem alpīnistiem, viņš bija piedalījies slavenās ekspedīcijās uz gandrīz nesasniedzamām vietām un divas reizes pat saņēmis uzaicinājumu novest lejā negadījumos cietušos kolēģus no Austrijas un Cīles augstākajām virsotnēm. Alekss zināja, ka viņam nepiemita tēva prasme un drosme, vēl jo mazāk viņa pieredze; tāpat viņš ne reizi dzīvē nebija redzējis tik stāvu klinti kā šī, kas tagad slējās viņam priekšā. Uzrāpties tajā pa ūdenskrituma malu bija gandrīz neiespējami.
Nadja piegāja pie Mokaritas un ar žestu un pazīstamo vārdu palīdzību mēģināja pateikt, ka viņa nav spējīga uzkāpt klintī. Virsaitis izskatījās ļoti saniknots, viņš kaut ko kliedza, purināja ieročus un žestikulēja. Pārējie indiāņi viņu atdarināja un draudīgi ielenca Nadju. Alekss nostājās līdzās draudzenei un mēģināja ar žestiem nomierināt indiāņus, tomēr vienīgais, ko viņš panāca, bija tas, ka Tahama saķēra Nadju aiz matiem un, Borobam mētājot rokas un žestikulējot, vilka meiteni uz ūdenskrituma pusi. Iedvesmas vai gluži pretēji izmisuma mudināts, zēns paņēma pie jostas piekārto flautu un sāka spēlēt. Vienā mirklī indiāņi apstājās kā hipnotizēti; Tahama atlaida Nadju, un visi cīnītāji sastājās apkārt Aleksam.
Kad kaislības bija kaut cik norimušas, Alekss pārliecināja Nadju, ka ar virvi viņš varētu palīdzēt draudzenei tikt klintī augšā. Viņš atkārtoja to pašu, ko daudzas reizes bija dzirdējis no sava tēva: pirms pievārēt kalnu, ir jāiemācās izmantot savas bailes.
- Jaguār, man ir bail no augstuma, man reibst galva. Es kļūstu slima katru reizi, kad lidoju ar tēva lidmašīnu… Nadja kunkstēja.
- Mans tētis apgalvo, ka bailes ir labas, tā ir ķermeņa drošības sistēma, kas brīdina par briesmām; tomēr reizēm briesmas ir neizbēgamas, un tādos gadījumos bailes ir jāpārvar.