- Bet es nevaru!
- Nadja, paklausies, Alekss teica, satverot meitenes rokas un skatoties viņai acīs. Dziļi ieelpo un nomierinies. Es tev iemācīšu likt lietā bailes. Paļaujies uz sevi un mani. Palīdzēšu tev tikt augšā, mēs to darīsim kopā, es tev apsolu.
Nadja neko neteica, tikai sāka raudāt, uzlikusi galvu Aleksam uz pleca. Puisis nu nezināja, ko iesākt, nekad neviena meitene nebija atradusies viņam tik tuvu. Savās iedomās viņš tūkstošiem reižu bija apskāvis Sesiliju Bārnsu, savu lielo mīlestību, bet īstenībā noteikti būtu meties bēgt, ja vien meitene viņam pieskartos. Tomēr Sesilija Bārnsa tagad bija tik tālu, ka tikpat kā pārstāja eksistēt: Alekss pat nevarēja atcerēties viņas seju. Viņa rokas automātiski apskāva Nadju. Puisis juta, ka sirds krūtīs sitas kā auļojošs bifeļu bars, tomēr viņam pietika veselā saprāta aptvert absurdo situāciju. Viņš atradās džungļu vidū starp dīvaini krāsotiem indiāņiem ar pārbiedētu meiteni rokās un par ko gan viņš domāja? Par mīlestību! Alekss saņēmās, lai rīkotos, un maigi atstūma Nadju.
- Beidz raudāt un pasaki šiem kungiem, ka mums nepieciešama virve, viņš izrīkoja, norādot uz indiāņiem. Un atceries, ka tevi sargā talismans.
- Valimai sacīja, ka tas mani pasargās no cilvēkiem, dzīvniekiem un spokiem, bet neko neminēja par iespēju krist un sašķaidīt galvu, Nadja paskaidroja.
- Kā mēdz sacīt mana vecmāmiņa, no kaut kā tik un tā būs jāmirst, draugs meiteni mierināja, cenšoties pasmaidīt. Un tad piebilda: Vai tā nebiji tu, kas man teica, ka jāskatās ar sirdi? Šī nu reiz ir laba iespēja, lai to darītu.
Nadja izklāstīja indiāņiem zēna teikto. Kad viņi beidzot saprata, kas nepieciešams, vairāki no vīriem ķērās pie darba un sapina liānu virvi. Indiāņi šķita ļoti ieinteresēti, redzot, ka Alekss apsien vienu virves galu meitenei ap vidukli un pārējo aptin sev ap krūtīm. Viņi nevarēja saprast, kāpēc atnācēji dara kaut ko tik dīvainu ja krīt viens, viņš taču parauj sev līdzi arī otru.
Grupiņa tuvojās ūdenskritumam, kas gāzās lejup no vairāk nekā piecdesmit metru augstuma, lai lejā sašķīstu iespaidīgā ūdens šļakatu mākonī, ko ieskāva brīnišķīga varavīksne. Simtiem melnu putnu dažādos virzienos šķērsoja kaskādi. Mājot ar ieročiem un kliedzot, indiāņi sveicināja upi, kas iztecēja no debesīm: viņi jau bija ļoti tuvu savai zemei. Jo augstāk kalnos, jo drošāk viņi jutās. Trīs no indiāņiem pazuda mežā un pēc kāda brīža atgriezās ar bumbām. Tās, kā pārliecinājās bērni, bija pagatavotas no baltas, biezas un ļoti lipīgas gumijas. Visi ar šo pastu nozieda plaukstas un pēdas. Saskaroties ar zemi, pie pēdām pielipa kūdra, izveidojot grubuļainu zoli. Bija grūti spert pirmos soļus, bet, tikko nonākuši zem ūdenskrituma, bērni visu saprata: tie bija kā zābaki un cimdi no lipīgas gumijas.
Viņi pārbrida ezeriņam, kas bija izveidojies ūdenskrituma pakājē, un drīz vien pilnīgi izmirkuši sasniedza ūdenskritumu, biezu ūdens aizkaru, ko no kalna šķīra vairāki metri. Ūdens dārdoņa bija tik spēcīga, ka nevarēja sarunāties, arī žestu valoda nederēja, jo neko lāgā nevarēja redzēt gaisā ūdens bija pārvērties sīkās, baltās šļakatās. Alekšu pārņēma sajūta, ka viņš pēc taustes pārvietojas pa mākoni. Pēc Nadjas pavēles Boroba bija pieplacis Aleksam kā liels, spalvains un silts plāksteris, bet viņa pati, piesieta virvē, lai neatpaliktu, gāja aizmugurē. Indiāņi labi pazina apvidu un virzījās uz priekšu droši, tomēr lēnām, skatoties, kur liek kājas. Bērni turējās viņiem līdzi, cik vien spēja, jo pietika tikai pāris soļu atpalikt, lai indiāņus vairs nevarētu redzēt. Alekss iedomājās, ka šīs cilts vārds miglāja ļaudis bija cēlies no biezās miglas, kas radās, krītot ūdenim.
Šis un vēl citi Orinoko augstienes ūdenskritumi atnācējiem bija nepārvarams šķērslis, bet indiāņi tos bija pārvērtuši par saviem sabiedrotajiem. Viņi precīzi zināja, kur likt kājas, te bija dabas veidotas vai cilvēku iecirstas iedobes, ko noteikti izmantoja jau simtiem gadu. Šīs bedrītes klintī aiz ūdenskrituma veidoja kāpnes, kas veda uz pašu kalna virsotni. Nezinot to atrašanās vietu, nebija iespējams tikt augšā pa šīm gludajām, slapjajām un slidenajām klinšu sienām, kad aiz muguras apdullinoši rēc ūdenskritums. Neliels klupiens, un kritiens dārdošajās putās beigtos ar drošu nāvi.
Pirms visu aprija troksnis, Alekss paspēja piekodināt Nadjai neskatīties uz leju, bet koncentrēties, precīzi atkārtot viņa kustības un atbalstīties turpat, kur puisis, kurš savukārt atkārtoja priekšā ejošā Tahamas kustības. Zēns pastāstīja, ka ūdens putekļu dēļ kāpiens sākumā būs grūtāks, bet, jo augstāk viņi kāps, jo mazāk slidenas būs klintis un redzamība uzlabosies. Nadju tas nekādi neuzmundrināja, jo viņas lielākā problēma nebija redzamība, bet gan reibonis. Viņa centās nepievērst uzmanību augstumam un ūdenskrituma apdullinošajam troksnim, raugoties, lai gumija pie plaukstām un pēdām palīdz ciešāk pieķerties mitrajām klintīm. Virve, kas meiteni savienoja ar Alekšu, darīja viņu drošāku, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka jāpasper tikai viens kļūmīgs solis, lai viņi abi lidotu tukšumā. Meitene centās ievērot Alekša padomus un koncentrēties uz nākamo kustību, uz vietu, kur vienlaikus, bez steigas, bet arī nezaudējot ritmu, vajadzēja likt kāju un roku. Meitene tik tikko spēja noturēt līdzsvaru, viņa kustējās uzmanīgi, meklējot plaisas vai izciļņus; pirms spert vienu kāju, kārtīgi novietoja otru un tā centimetru pa centimetram virzījās uz augšu. Spraugas kalnos bija pietiekami dziļas, lai tām varētu pieķerties, tomēr lielākās briesmas bija pārāk atrauties no klints ķermenim vajadzēja kustēties tai cieši līdzās. Vienu brīdi meitenei ienāca prāta Boroba: ja jau viņa pati bija tik ļoti pārbijusies, kā gan jutās nelaimīgais pērtiķītis, pieķēries Aleksam pie muguras?
Jo augstāk viņi kāpa, jo labāk varēja redzēt, tomēr attālums starp ūdenskritumu un kalnu samazinājās. Ar katru mirkli bērni juta ūdeni tuvāk mugurai. Tieši tai brīdī, kad Alekss un Nadja nodomāja, kā gan viņi tiks tālāk, iedobes klintī novirzījās pa labi. Zēns pārbrauca akmenim ar roku, bet neuzgāja vairs nevienu iedobi; tad juta, ka kāds satver viņu aiz plaukstas locītavas un velk uz augšu. Viņš lika lietā visus savus spēkus un drīz vien atradās kalna alā, kur pulcējās arī indiāņi. Velkot aiz virves, drīz vien parādījās Nadja, kas, piepūles un baiļu apstulbināta, uzkrita draugam virsū. Nabaga Boroba nekustināja ne pirkstiņa, viņš bija pieķēries Aleksam kā banāna lapa un no bailēm galīgi apdullis. Ieeju alā aizsedza biezs ūdens priekškars, ko šķērsoja melnie putni, aizsargājot savas ligzdas no nevēlamajiem viesiem.
Alekss apbrīnoja to indiāņu drosmi, kuri kaut kad sen bija uzdrošinājušies doties aiz ūdenskrituma, uzgājuši klintīs dažas šķirbas, iecirtuši citas un atklājuši alu, tā sagatavojot ceļu saviem pēctečiem.
Garajā un šaurajā alā nebija iespējams piecelties kājās, tāpēc nācās pārvietoties rāpus vai saliecoties. Caur ūdenskritumu plūda balta un pienaina saules gaisma, tomēr tā sniedzās tikai līdz alas ieejai, dziļumā bija tumšs. Alekss, pret kuru bija atspiedusies Nadja un Boroba, redzēja tuvojamies Tahamu, kurš žestikulēja un norādīja uz ūdenskritumu. Zēns nevarēja neko sadzirdēt, tomēr saprata, ka kāds bija paslīdējis vai atpalicis. Tahama norādīja uz virvi, un Alekss beidzot saprata, ka indiānis vēlējās to izmantot, lai kāptu lejup meklēt pazudušo. Tahama bija daudz smagāks par zēnu un, lai cik izveicīgs viņš būtu, indiānim nebija nekādas kalnos kāpšanas pieredzes. Arī Alekss nebija nekāds izcilais eksperts šai lietā, tomēr viņš vismaz bija pavadījis tēvu riskantās misijās, mācēja izmantot virvi un bija daudz lasījis par šo tematu. Kalnos kāpšana bija viņa kaislība, kas varēja līdzināties vien mīlestībai uz flautas spēli. Puisis ar zīmēm lika saprast, ka laidīsies lejup, cik vien to ļaus liānas. Viņš atsēja Nadju un norādīja Tahamam un citiem indiāņiem, ka kāps lejā aizā.