Kāpiens lejup Aleksam šķita briesmīgāks par augšupceļu: viņš neizturīgā virvē karājās virs bezdibeņa, un apkārt dārdēja ūdens jūra. Neko nevarēja redzēt, un zēns pat nezināja, kurš bija nokritis un kur viņu meklēt. Ņemot vērā, ka ikviens, kurš, kāpjot augšup, spēris greizu soli, jau sen ir sašķīdis gabalos, šis manevrs puisim šķita pilnīgi bezcerīgs. Ko gan šādos apstākļos darītu tēvs? Džons Kolds pirmām kārtām domātu par upuri un tikai tad par sevi. Džons Kols nepadotos, iekams nebūtu izmēģinājis visus iespējamos līdzekļus. Laižoties lejup, Alekss mēģināja saskatīt ko tālāk par savu degungalu un elpot, bet viņš gandrīz vai nevarēja atvērt acis un juta, ka plaušās plūst ūdens. Zēns karājās tukšumā un lūdzās, lai no liānām pītā virve nepārtrūktu.
Drīz vien Alekss ar kāju sataustīja kaut ko mīkstu un jau mirkli vēlāk viņa pirksti pārslīdēja pār cilvēku, kas karājās nekurienē. Saprotot, ka tas ir virsaitis Mokarita, zēnu pārņēma dusmu uzplūds. Alekss pazina indiāni pēc dzelteno spalvu rotas, kas joprojām stingri turējās viņam galvā, par spīti tam, ka nabaga večuks kā dzīvnieks bija pieķēries kādai resnai saknei, kas izspraukusies no kalna un brīnumainā kārta spēja apturēt viņa kritienu. Aleksam nebija, kur pieturēties, un viņš baidījās pieķerties saknei, jo tā varēja notrūkt, iegāžot Mokaritu bezdibenī. Puisis izlēma, ka večuku iespējams satvert, tomēr to vajadzēja darīt ļoti apdomīgi, jo izmirkušais virsaitis varēja izslīdēt no rokām kā slapja zivs.
Aleksandrs atgrūdās, gandrīz neko neredzot, iešūpojās un ar rokām un kājām apķērās salīkušajam ķermenim. Indiāņi alā sajuta virves rāvienu, svara pieaugumu un sāka uzmanīgi, ļoti lēni to vilkt uz augšu, lai liānu striķis, berzēdamies pret akmeņiem, nepārtrūktu un Alekss un Mokarita nesadauzītos pret klintīm. Jauneklim nebija ne jausmas, cik ilgu laiku aizņēma šī operācija, iespējams, tikai minūtes, tomēr viņam tās šķita kā garas stundas. Beidzot vairākas rokas viņu satvēra un ievilka alā. Indiāņiem nācās pacīnīties, lai atbrīvotu Mokaritu: Alekss viņu bija satvēris ar piraijas neatlaidību.
Virsaitis sakārtoja dzeltenās spalvas un vārgi pasmaidīja. No viņa mutes un deguna sūcās asins tērcītes, bet citādi večuks izskatījās neskarts. Indiāņus glābšanas ekspedīcija bija dziļi iespaidojusi, un viņi laida virvi no rokas rokā, tomēr nevienam neienāca prātā piešķirt virsaiša izglābšanās laurus jaunajam atnācējam, viņi drīzāk apsveica Tahamu par to, ka tam ienākusi prātā šī lieliskā doma. Nogurušajam un sāpju nomāktajam Aleksam vairāk nekā jebkad bija nepieciešams, lai kāds viņam pateiktu paldies, tomēr pat Nadja puisim nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa bija apķērusi Borobu un kādā stūrītī sarāvusies čokurā. Meitene pat nepamanīja drauga varonīgo rīcību, joprojām cenšoties atjēgties no kāpiena kalnā. Pārējais ceļojums bija daudz vieglāks, jo ala iznāca virszemē krietnā attālumā no ūdens un kāpt augšup vairs nebija tik riskanti. Indiāņi ar virvi uzvilka augšā Mokaritu, jo viņam neklausīja kājas, un Nadju, jo viņai neklausīja gars, tomēr beigu beigās kalna virsotnē visi satikās.
- Vai neteicu, ka tavs talismans atvaira arī augstuma briesmas? Alekss noburkšķēja.
- Tev taisnība, Nadja piekrita.
Viņu priekšā pavērās Pasaules Acs tā miglāja ļaudis sauca savu zemi. Tā bija paradīze ar kalniem un brīnišķīgiem ūdenskritumiem, bezgalīgu mežu, kur mita dzīvnieki, putni un tauriņi, ar mērenu klimatu un bez moskītu mākoņiem, kas spietoja zemāk. No tālienes varēja redzēt dīvainus veidojumus, kas bija līdzīgi augstiem melna granīta un sarkanas zemes cilindriem. Apsēdināts zemē un nespēdams pakustēties, Mokarita ar dziļu cieņu paziņoja.
- Tie ir tepuis, dievu mājokļi, viņš teica vārā balsī.
Alekss tos uzreiz pazina: šie veidojumi bija tieši tādi
paši, kādus viņš bija redzējis, kad sastapās ar melno jaguāru Mauro Karijasa pagalmā.
- Tie ir senākie un noslēpumainākie kalni uz zemes, viņš teica.
- Kā tu to zini? Vai tad esi tos jau redzējis iepriekš? Nadja jautāja.
- Es tos redzēju sapnī, Alekss atbildēja.
Kā jau tas pieklājas kārtīgam cīnītājam, indiāņu virsaitis neizrādīja sāpes, tomēr viņa spēki aizvien gāja mazumā. Reizumis Mokarita aizvēra acis un izskatījās, ka viņam reibst galva. Alekss nezināja, vai virsaitis ir ko salauzis, vai viņam ir daudzi iekšējie sasitumi, tomēr bija skaidrs, ka viņš nespēj piecelties kājās. Izmantojot Nadju kā tulku, zēns panāca, ka indiāņi no diviem gariem mietiem, pāris liānām un koka mizas gabala izgatavo improvizētas nestuves. Cīnītājus bija satraucis večuka vārgums vairākas desmitgades viņš bija vadījis cilti, tāpēc viņi bez iebildumiem sekoja Alekša norādījumiem. Divi no viņiem stiepa nestuves, un Tahamas vadībā vēl apmēram pusstundu visi gāja gar upes krastu, līdz Mokarita deva zīmi, ka pienācis laiks atpūsties.
Kāpšana pa ūdenskrituma klintīm bija ilgusi vairākas stundas, un visi bija noguruši un izsalkuši. Tahama un divi vīrieši devās mežā un pēc brīža atgriezās ar pāris putniem, bruņnesi un pērtiķi, ko bija nomedījuši ar loku. Pērtiķis vēl bija dzīvs, bet curare paralizēts; dzīvnieku nobeidza ar akmens sitienu pa galvu, kas tik ļoti satrauca Borobu, ka viņš žigli paslēpās zem Nadjas krekla. Ar diviem akmens gabaliem indiāņi uzšķīla uguni būdams skauts, arī Alekss to bija izmēģinājis un izcepa uz iesma uzdurto medījumu. Mednieks nekad neēda savu medījumu, jo tas norādīja uz sliktu audzināšanu un varēja nest neveiksmi; vajadzēja nogaidīt, līdz savu medījumu viņam piedāvās cits mednieks. Tahama bija nošāvis visu, izņemot bruņnesi, tāpēc vakariņas krietni aizkavējās, jo vajadzēja izpildīt ēdiena maiņas rituālu. Kad Aleksam beidzot rokās nonāca viņa daļa, puisis to aprija, nepievēršot uzmanību spalvām, kas vēl bija pielipušas gaļai, un ēdiens šķita brīnumgards.
Līdz saules rietam vēl bija atlikušas pāris stundas, un augstkalnē, kur augu sega bija plānāka, arī dienas gaisma aizkavējās ilgāk nekā ielejā. Pēc garām pārrunām ar Tahamu un Mokaritu ļaudis no jauna devās ceļā.
Tapiravateri, miglāja ļaužu ciemats, drīz vien parādījās meža vidū, it kā, tāpat kā tā iedzīvotāji, spētu kļūt redzams vai neredzams pēc vēlēšanās. Ciematu aizsargāja milzīgu kastaņkoku audze, tie bija paši augstākie džungļu koki, un dažu zaru apkārtmērs bija vairāk nekā desmit metru. Koku lapotnes pārsedza ciematu kā milzīgi lietussargi. Tapiravateri bija citāds nekā parasts shabono, un tas apstiprināja Alekša aizdomas, ka miglāja ļaudis atšķiras no citiem indiāņiem un neuztur ciešus kontaktus ar pārējām Amazones ciltīm. Ciematā nebija vienas lielas apaļas būdas ar iekšpagalmu, kur dzīvo visa cilts, bet gan atsevišķas mazas būdiņas, celtas no dubļiem, akmeņiem un salmiem un apjumtas ar zariem un krūmiem, tāpēc lieliski saplūda ar apkārtni. Dažu metru attālumā varēja pat nepamanīt cilvēka roku darba klātesamību. Ja jau to nevarēja pamanīt tik tuvu ciematiņam, tad vēl jo grūtāk būtu to izdarīt no gaisa; atšķirībā no shabono lielajām, apjumtajām būdām ar atklātu iekšējo pagalmu, prātoja Alekss. Šis iemesls droši vien palīdzēja miglāja ļaudīm dzīvot pilnīgā nošķirtībā. Puiša cerības, ka viņus varētu pamanīt no karaspēka helikopteriem vai Sesara Santosa lidmašīniņas, izkūpēja kā dūmi vējā.