Ciematiņš bija tikpat nereāls kā paši indiāņi. Tā kā būdiņas bija neredzamas, arī viss pārējais šķita izplūdis un caurspīdīgs. Te visi objekti un cilvēki zaudēja skaidras aprises un kļuva par šķitumu. Gluži kā spoki parādoties no nekurienes, sagaidīt indiāņus ieradās sievietes un bērni. Viņi visi bija īsi, ar gaišāku ādu nekā ielejā dzīvojošie indiāņi un dzintarkrāsas acīm; viņi kustējās ar tādu vieglumu, tik gaisīgi, it kā nebūtu no miesas un asinīm. Viss viņu ietērps bija dažādi zīmējumi uz ķermeņa un dažas rokām apsietas vai aiz auss aizspraustas spalvas vai puķes. Ienācēju izskata sabiedēti, par spīti bruņotu vīriešu klātbūtnei, mazākie bērni sāka raudāt un sievietes izturējās atturīgi un bailīgi.
Jaguār, velc nost drēbes, Nadja pavēlēja, noģērbjot šortus, krekliņu un pat apakšveļu.
Alekss viņai sekoja, pat īsti nedomājot, ko dara. Pāris nedēļu pirms tam doma par publisku izģērbšanos viņu būtu šausminājusi, bet šai vietā tas šķita dabiski. Bija nepieklājīgi staigāt apģērbtam, kad visi citi bija kaili. Tāpat viņam nešķita dīvaini ieraudzīt draudzenes kailo ķermeni, kaut gan agrāk puisis vienmēr bija sarcis, ieraugot kādu no savām māsām kailu. Tūdaļ pat bērni un sievietes pārstāja baidīties un pamazītēm tuvojās. Indiāņi nekad nebija redzējuši tik savādus cilvēkus, īpaši jau tādus kā amerikāņu zēns ar tik baltām atsevišķām ķermeņa daļām. Alekss juta, ka viņi ar lielu interesi aplūko ādas krāsas atšķirību starp vietu, kuru parasti apsedza viņa peldbikses, un pārējo saulē iedegušo ķermeni. Indiāņi berzēja zēna ādu, lai pārliecinātos, vai tā nav krāsota, un aizrautīgi smējās.
Vīrieši nolika zemē nestuves ar Mokaritu, ko tūdaļ pat apstāja ciemata iedzīvotāji. Viņi sarunājās čukstus un ļoti melodiski, it kā atdarinātu meža, lietus un upes ūdens trokšņus, gluži tāpat, kā to bija darījis Valimai. Pārsteigtais Alekss aptvēra: ja vien nepiepūlas, viņš visu lieliski saprot šoreiz vajadzēja "klausīties ar sirdi". Nadjai valodas padevās ar pārsteidzošu vieglumu, pēc viņas domām, vārdi nebija būtiski, ja vien sarunu biedra nodomi bija saprotami.
Tuvojās arī Mokaritas sieva Ijomi, kura bija vēl vecāka par vīru. Pārējie pašķīrās viņas priekšā, un sieviete nometās ceļos līdzās vīram, nenobirdinot ne asaras, vien čukstot viņam ausī mierinājuma vārdus, kamēr pārējās sievietes, nopietnas un klusas, nostājās lokā, it kā atbalstot abus, tomēr neiejaucās.
Drīz vien iestājās nakts un gaiss kļuva vēss. Parasti shabono zem kopējā jumta vienmēr bija vairāki ugunskuri, kur gatavot ēdienu un sasildīties, tomēr Tapiravateri arī uguns, tāpat kā viss pārējais, bija apslēpts. Lai nepievērstu iespējamo ienaidnieku un slikto garu uzmanību, mazus ugunskuriņus aizdedza tikai naktīs uz īpašas akmens plāksnes būdiņu iekšpusē. Dūmi vijās ārā pa jumta spraugām un ātri vien izgaisa. Sākumā Aleksam šķita, ka mājiņas zem kokiem ir uzslietas kā pagadās, tomēr drīz vien viņš saprata, ka tās veido apli gluži kā shabono un ir savienotas ar tuneļiem vai zaru jumtiem, tā sasaistot visu apmetni. Iedzīvotāji varēja pārvietoties pa šo apslēpto taciņu tīklu un vienlaikus būt pasargāti gan no uzbrukumiem, gan saules un lietus.
Indiāņi dzīvoja ģimenēs, bet pusaugu zēni un neprecētie vīrieši mita vienā kopējā istabā, kur bija nūjās iesieti guļamtīkli un salmu paklāji uz grīdas. Tur izmitināja arī Alekšu, bet Nadju aizveda uz Mokaritas mājiņu. Indiāņu virsaitis jau kā pusaudzis bija apprecējies ar Ijomi, savu dzīves draudzeni, bet viņam vēl bija arī divas jaunas sievas un liels skaits bērnu un mazbērnu. Te neviens neskaitīja bērnus, jo patiesībā nebija nozīmes, kuri tad īsti ir vecāki: bērni, ciemata iedzīvotāju aizsargāti un loloti, auga visi kopā.
Nadja pārliecinājās, ka miglāja ļaudīm mēdz būt vairākas sievas vai vīri; te neviens nepalika vientuļš. Ja kāds vīrs nomira, viņa sievu un bērnus tūdaļ pat pieņēma kāds cits, kurš viņus varēja aprūpēt un apgādāt. Tieši tā tas bija ar Tahamu viņš likās esam ļoti labs mednieks, jo viņa gādībā bija vairākas sievas un kāds ducis bērnu. Turpretim sieviete, kuras vīrs bija slikts mednieks, varēja apprecēt vēl citus vīriešus, kas palīdzēja pabarot viņa bērnus. Vecāki mēdza apsolīt meitas preciniekiem uzreiz pēc dzimšanas, tomēr nevienai meitenei nevajadzēja precēties un dzīvot kopā ar vīrieti pret savu gribu. Vardarbība pret sievietēm un bērniem bija tabu. Kurš to pārkāpa, zaudēja ģimeni un tika nolemts nāvei pilnīgā vientulībā, jo viņu nepieņēma arī neprecēto vīriešu namā. Vienīgais sods, kuru piemēroja miglāja ļaudis, bija izdzīšana: ne no kā cita neviens tik ļoti nebijās, kā tikt izraidītam no kopienas. Šeit nepastāvēja priekšstats par sodu un atmaksu; bērni mācījās atdarināt pieaugušos, jo citādi viņi bija lemti iznīcībai. Viņiem vajadzēja iemācīties medīt, zvejot, stādīt un novākt ražu, cienīt dabu un līdzcilvēkus, palīdzēt un saglabāt savu vietu ciematā. Katrs mācījās atbilstoši savām spējām un cik vien ātri varēja.
Atsevišķās paaudzēs nepiedzima pietiekami daudz meiteņu, un tad vīrieši devās garos pārgājienos, meklējot sievas. Savukārt ciemata meitenes varēja atrast vīru tajās retajās reizēs, kad apmeklēja citus novadus. Ciematā pieņēma arī citu cilšu ģimenes, kas bija palikušas vienas pēc kādas cīņas, jo pārāk mazs cilvēku kopums džungļos nespēja izdzīvot. Laiku pa laikam nācās pieteikt karu citam shabono tā norūdījās karavīri un notika arī apmaiņa ar cilvēkiem. Jauniešu atvadīšanās pirms došanās dzīvot uz citu cilti bija ļoti bēdīgs notikums, jo vēlāk viņi tikai retu reizi ieradās apciemot savu ģimeni. Miglāja ļaudis cītīgi glabāja sava ciema atrašanās vietas noslēpumu, tā aizsargājot to no uzbrukumiem un ienācēju ieradumu ievazāšanas. Šādi viņi bija dzīvojuši tūkstošiem gadu un nevēlējās neko mainīt.
Būdiņu iekšienē nebija daudz ko redzēt: guļamtīkli, ķirbji, akmens cirvji, dzīvnieku zobu vai nagu naži un pāris kopienai piederošu mājdzīvnieku, kas brīvi staigāja iekšā un ārā. Neprecēto vīriešu mītnē glabājās loki, bultas, spļaujamcaurulītes un šautriņas. Te nebija nekā lieka, neviena mākslas darba, tikai tas, kas nepieciešams, lai izdzīvotu; visu pārējo sniedza daba. Aleksandrs Kolds neredzēja nevienu metāla priekšmetu, kas liecinātu par sakariem ar ārpasauli, un atcerējās, ka miglāju ļaudis nebija aiztikuši Sesara Santosa izkārtās dāvanas indiāņu pievilināšanai. Arī tas viņus atšķīra no pārējām apgabala ciltīm, kas cita pēc citas krita par upuri dzelzs un ienācēju pārējo labumu kārdinājumam.
Kad kļuva aukstāks, Alekss atkal uzvilka drēbes, taču tik un tā drebinājās. Viņš redzēja, ka mītnes biedri šūpuļtīklos guļ pa divi kopā vai arī pa vairākiem cieši līdzās uz grīdas, lai sasildītos no ķermeņu siltuma, tomēr Alekss bija audzis kultūrā, kur valdīja nelabvēlīga attieksme pret fizisku kontaktu starp vīriešiem; tajā vīrieši cits citam pieskārās tikai vardarbības uzplūdos vai atsevišķos sporta veidos. Puisis devās pie miera, ierušinājies kādā stūrītī, un jutās pagalam nenozīmīgs, vēl mazsvarīgāks nekā blusa. Šī cilvēku kopiena nelielā ciematiņā bija kā ūdens piliens milzīgajā džungļu jūrā. Viņa paša dzīve salīdzinājumā ar bezgalību bija īsāka par sekundes simtdaļu. Iespējams, tā vispār nepastāvēja, iespējams, ka cilvēki, planētas un visa pārējā radība bija vien sapnis, šķitums. Zēns pasmaidīja, atceroties, ka vēl pirms dažām dienām viņš iedomājās sevi par pasaules centru. Šķita, ka šī būs gara nakts, viņam bija auksti un gribējās ēst, tomēr pēc neilga laiciņa Alekss jau saldi gulēja.