Viņš pamodās, sakņupis uz salmu paklāja starp guļošiem indiāņiem, kas krāca un pūta zēnam ausī elpu gluži tāpat, kā mēdza darīt viņa suns Pončo. Alekss ar grūtībām atbrīvojās no indiāņu roku un kāju mudžekļa un uzmanīgi piecēlās, tomēr nekur tālu netika, jo turpat aiz būdas sliekšņa ieraudzīja resnu, vairāk nekā divus metrus garu čūsku. Alekss palika stāvam kā sastindzis, neuzdrošinoties spert ne soli, par spīti tam, ka čūska neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes: rāpulis bija miris vai gulēja. Drīz vien modās arī indiāņi un vienā mierā sāka savas dienas gaitas, kāpjot pāri čūskai un nepievēršot tai nekādu uzmanību. Tā bija pieradināta boa, kuras uzdevums bija ķert peles, sikspārņus, skorpionus un atbaidīt indīgās čūskas. Miglāja ļaudīm bija daudz mājdzīvnieku: pērtiķi auga kopā ar bērniem, kucēnus sievietes zīdīja gluži kā savus bērnus, te bija arī tukani, papagaiļi, iguānas un pat kāds vārgs dzeltenais jaguārs ar klibu kāju. Labi barotās boa čūskas lielākoties bija ļoti miegainas un ļāva bērniem ar sevi rotaļāties. Alekss iedomājās, ka viņa māsa Nikola visu šo eksotisko un pieradināto dzīvnieku vidū justos ļoti laimīga.
Lielākā dienas daļa pagāja, gatavojoties svētkiem par godu cilts cīnītāju pārnākšanai un "balto dvēseļu" tā šeit sauca Nadju un Alekšu apciemojumam. Svētku priekšdarbos neiesaistījās tikai viens vīrietis, kurš tā arī palika viens pats sēžam ciema nomalē. Šis indiānis veica attīrīšanās rituālu unokaimū, kas bija obligāts pasākums pēc cilvēka nogalināšanas. Alekss uzzināja, ka unokaimū izpaudās kā pilnīga atturība, klusēšana un nekustīgums vairāku dienu garumā. Šai laikā mirušā cilvēka gars, kas bija izlidojis pa līķa nāsīm un pielipis pie slepkavas krūšu kaula, pamazām atdalījās. Ja varmāka šai laikā kaut ko apēda, viņa upura spoks piebrieda un ar savu svaru varēja vaininieku nospiest. Nekustīgi sēdošā cīnītāja priekšā atradās gara bambusa spļaujamcaurulīte, kura bija izrotāta ar dīvainiem ornamentiem tādiem pašiem kā saindētā šautriņa, kas pie upes nogalināja vienu no zaldātiem.
Daži vīrieši Tahamas vadībā devās medīt vai zvejot, un tikmēr pāris sieviešu gāja pēc kukurūzas un banāniem uz džungļos apslēptajiem nelielajiem dārziņiem, bet citas mala manioku. Mazākie bērni cepšanai lasīja skudras un citus kukaiņus; vecākie vāca riekstus un augļus, vēl kāds neticami veikli uzrāpās vienā no kokiem, lai no kāres paņemtu medu vienīgo saldmes avotu džungļos. Tikko iemācījušies staigāt, puišeļi apguva arī rāpšanos kokos un varēja brīvi pārvietoties pa visaugstākajiem zariem, nezaudējot līdzsvaru. Tikai noskatoties vien, ka viņi kā pērtiķi ložņā lielā augstumā, Nadjai jau reiba galva.
Aleksam iedeva grozu, parādīja, kā to piesiet pie galvas, un aizsūtīja kopā ar citiem viņa vecuma zēniem. Labu laiku viņi gāja pa mežu, uz kārtīm un liānām balstoties, šķērsoja upi, līdz nonāca pie augstām palmām, kuru stumbrus klāja smaili ērkšķi. Zem pašas lapotnes, vairāk nekā piecpadsmit metru augstumā, spīdēja dzeltenu, persikiem līdzīgu augļu ķekari. Puiši sameklēja nūjas, lai izgatavotu divus izturīgus krustus, vienu no tiem aplika stumbram, bet otru novietoja augstāk. Viens no jauniešiem uzrāpās uz pirmā krusta, pabīdīja otru augstāk, tad uzlīda uz tā un pastiepa roku, lai pavirzītu uz augšu apakšējo krustu, un ar vingrotāja cienīgu veiklību uzkāpa līdz pat galotnei. Alekss bija dzirdējis par to runājam, bet, kamēr savām acīm kāpienu nebija redzējis, nespēja saprast, kā iespējams uzrāpties palmā un nesavainoties ar ērkšķiem. No palmas galotnes zēns meta lejā augļus, un pārējie tos lasīja grozos. Vēlāk ciema sievietes dzeltenos augļus sasmalcināja, sajauca ar banāniem un pagatavoja zupu, ko miglāja ļaudis bija ļoti iecienījuši.
Par spīti tam, ka visi bija nodarbināti ar sagatavošanās darbiem, valdīja brīva un jautra atmosfēra. Neviens nesteidzās, un atlika laiks arī pāris stundu līksmi ņemties pa upi. Bradājot pa ūdeni, Aleksandrs Kolds domāja, ka neviena cita vieta pasaulē viņam nav šķitusi tik skaista un ka nekad viņš nav juties tik brīvs. Pēc ilgās peldes Tapiravateri meitenes sagatavoja dažādas augu krāsvielas un izrotāja visus cilts locekļus pat zīdaiņus ar sarežģītiem zīmējumiem. Tikmēr vecākie cilts vīrieši sasmalcināja un sajauca dažādu koku lapas un mizas, lai iegūtu yopo ceremonijas maģisko pulveri.
12 iesvētīšanas rituāls
Svētki sākās pēcpusdienā un ilga visu nakti. No galvas līdz kājām nokrāsotie indiāņi dziedāja, dejoja un sātīgi paēda. Viesim bija ļoti nepieklājīgi atteikties no piedāvātā ēdiena un dzēriena, tāpēc Alekss un Nadja, gluži tāpat kā visi pārējie, kārtīgi pielocīja vēderu. Bērni skraidīja ar garajos matos iesietiem lieliem tauriņiem un spīdīgām vabolēm. Ar jāņtārpiņiem greznojušās sievietes, aizspraudušas aiz auss orhidejas ziedus vai putnu spalvas, sāka svētkus, sadaloties divās grupās un savstarpēji draudzīgi apdziedoties. Vēlāk, atdarinot dzīvnieku kustības riesta laikā, viņas aicināja uz deju vīriešus. Galu galā vīrieši dejoja vieni paši: vispirms sastājās aplī un atveidoja pērtiķus, jaguārus un krokodilus, tad demonstrēja spēku, vicinot ieročus un izpildot kara deju. Nadjai un Aleksam griezās galva, viņus reibināja izrāde, bungu rīboņa, dziesmas, kliedzieni un džungļu trokšņi visapkārt.
Mokaritu novietoja ciemata centrā, un visi viņu goddevīgi sveicināja. Kaut arī viņš maziem malciņiem dzēra masato, tomēr ieēst virsaitis vairs neko nevarēja. Kāds cits sirmgalvis, kas bija izslavēts dziednieks, ieradās, notriepies ar sažuvušiem dubļiem un gumijotu vielu, kas bija aplipuši ar baltām spalvām, padarot vīru līdzīgu dīvainam putnam, kas nule kā izšķīlies. Dziednieks ilgu laiku lēkāja apkārt virsaitim, ik pa brīdim skaļi iekliedzoties, lai aizbaidītu ļaunos garus, kas bija apsēduši vājinieka ķermeni. Vēlāk viņš vairākās vietās pasūkāja gulošā vēderu un krūtis un izlikās izsūcam ļaunos garus un aizspļaujam tos tālu prom. Turklāt viņš iezieda virsaiša ķermeni ar paranary pastu no augiem izgatavotu vielu, kas dziedēja ievainojumus. Tomēr Mokaritam brūces nebija redzamas un visām izdarībām nebija nekāda efekta. Alekss domāja, ka kritiens bija sadragājis kādu virsaiša iekšējo orgānu, iespējams, aknas, jo večuks pamazām kļuva aizvien vārgāks un no lūpu kaktiņa viņam lēnām sūcās asins tērcīte.
Rītam austot, Mokarita pasauca pie sevis Nadju un Alekšu un pēdējiem spēkiem pastāstīja, ka viņi ir vienīgie ienācēji, kas kopš ciemata dibināšanas ir spēruši kāju Tapiravateri.
Šeit dzīvo miglāju ļaužu un mūsu senču dvēseles. Nahab mēle ir melīga, un viņi nepazīst taisnību, viņi var aptraipīt mūsu dvēseles, viņš sacīja.
Viņi ir uzaicināti, večuks piebilda, sekojot lielā šamaņa norādījumiem, kas bija apliecinājis, ka Nadja viņiem palīdzēs. Virsaitis sacījās nezinām, kāda loma visā ir Aleksam, tomēr kā meitenes draugs arī viņš bija laipni aicināts Tapiravateri. Aleksandrs un Nadja saprata, ka vecais vīrs runā par Valimai un viņa pareģojumu par Rahakanariva.
- Kā parādās Rahakanariva? Alekss jautāja.
- Dažādi. Viņš ir cilvēkēdājs putns. Viņš nav labestīgs un uzvedas kā jucis, nekad nevar zināt, ko viņš darīs, viņš vienmēr ir izslāpis asiņu, dusmīgs un nežēlīgs, Mokarita skaidroja.
- Vai jūs esat redzējuši lielus putnus? Alekss atkal jautāja.
- Mēs esam redzējuši putnus, kas saceļ troksni un vēju, bet viņi nepamanīja mūs. Mēs zinām, ka tie nav Rahakanariva, kaut gan tam ļoti līdzīgi, tie ir nahab putni. Viņi lido tikai pa dienu un nekad pa nakti, tāpēc mēs sargāmies kurt uguni, lai putni neredz dūmus. Un dzīvojam paslepus. Tādēļ mēs esam neredzamā tauta, Mokarita stāstīja.