- Nahab tik un tā agrāk vai vēlāk atnāks šurp, tas ir neizbēgami. Ko tad darīs miglāja ļaudis?
- Mans laiks Pasaules Acī ir beidzies. To vajadzēs izlemt nākamajam virsaitim, Mokarita vārgi noteica.
Mokarita nomira rītausmā. Vairākas stundas Tapiravateri gaisu drebināja raudu koris: neviens nevarēja atcerēties laiku pirms virsaiša valdīšanas, kas bija ilgusi vairākus desmitus gadu. Dzelteno spalvu galvasrota, viņa varas simbols, bija pakārta uz kāda staba, līdz tiks ievēlēts nākamais cilts vadonis, bet miglāja ļaudis tikmēr noņēma visas rotas un kā apliecinājumu sērām noziedās ar dubļiem, oglēm un pelniem. Visapkārt valdīja liels satraukums, jo indiāņi ticēja, ka nāve tikai retu reizi iestājas dabisku iemeslu dēļ, lielākoties to izraisa kāda naidnieka maģija. Lai nomierinātu mirušā garu, bija nepieciešams atrast un pieveikt naidnieku, jo citādi gars varēja palikt pasaulē un traucēt dzīvajiem. Ja naidnieks bija no citas cilts, varēja izvērsties cīņa, bet, ja viņš nāca no tā paša ciema, viņu atbilstošā ceremonijā varēja "nogalināt" simboliski. Indiāņus, kuri visu nakti bija dzēruši masato, ļoti uzbudināja doma pieveikt naidnieku, kurš bija izraisījis Mokaritas nāvi. Atklāt un satriekt viņu pīšļos nu bija goda un cieņas jautājums. Neviens nealka stāties virsaiša vietā, jo indiāņu vidū nebija hierarhijas, te neviens nejutās svarīgāks kā pārējie, virsaitim tikai bija vairāk pienākumu. Mokaritu cienīja nevis viņa sabiedriskā stāvokļa dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš bija ļoti vecs un līdz ar to viņam bija daudz vairāk pieredzes un zināšanu. Piedzērušie un satrauktie ļaudis jebkurā brīdī varēja kļūt vardarbīgi.
Domāju, ka pienācis laiks saukt Valimai, Nadja pačukstēja Aleksam.
Viņa aizgāja uz ciema nomali, noņēma no kakla amuletu un sāka tajā pūst. Grieztā kaula spalgā skaņa šai vietā skanēja dīvaini. Nadja bija iedomājusies, ka pietiks tikai iepūst talismanā, lai Valimai parādītos tūdaļ kā uz burvja mājienu, tomēr, lai cik ilgi viņa pūta, šamanis tā arī nenāca.
Nākamajās stundās gaisotne ciematā kļuva arvien nokaitētāka. Viens no indiāņiem uzbruka Tahamam. Tas viņam ar rungu iesita pa galvu, atstājot ķīviņa aizsācēju asiņainu guļam zemē; vairākiem vīriem vajadzēja iejaukties, lai izšķirtu un nomierinātu sakarsušos cīnītājus. Beigu beigās tika izlemts lietu atrisināt ar yopo palīdzību. Tas bija zaļš pulveris, kuru tāpat kā masato lietoja tikai vīrieši. Indiāņi sadalījās pa divi, un katram pārim bija gara, doba un galā nosmailināta niedre, ar kuru viņi viens otram iepūta pulveri tieši degunā. Yopo kā ar āmuru iesita pa smadzenēm, un cilvēks nokrita uz muguras, kliedzot no sāpēm, sāka vemt, raustīties, stenēt, un viņam rādījās vīzijas, bet tikmēr pa nāsīm un muti kāpa zaļas putas. Skats nebija no patīkamākajiem, tomēr tā varēja nokļūt garu pasaulē. Daži vīri pārvērtās dēmonos, citi ieguva dzīvnieka dvēseli, vēl kāds pareģoja nākotni, bet nevienam no viņiem neparādījās Mokaritas gars, lai norādītu savu pēcteci.
Alekss un Nadja nojauta, ka šis ļembasts beigsies ar roku palaišanu, tāpēc abi klusi turējās maliņā, cerot, ka neviens par viņiem neatcerēsies. Tomēr draugiem nepaveicās, jo drīz vien kādam no indiāņiem parādījās vīzija, ka Mokaritas ienaidnieks un viņa nāves vaininieks ir svešzemju zēns. Vienā mirklī visi bija kājās, lai sodītu virsaiša slepkavu, un, satvēruši rungas, nāca Aleksam virsū. Šis nu tiešām nebija brīdis, kad spēlēt flautu un mēģināt nomierināt sakarsušos prātus, un zēns kā gazele metās skriet. Viņa vienīgā priekšrocība bija izmisums, kas viņu spārnoja, un tas, ka vajātāji nebija visai stingri uz kājām. Apreibuši indiāņi klupa, grūstījās un sajukumā sita cits citam ar nūjām, kamēr bērni un sievietes skrēja līdzi, uzmundrinot viņus. Alekss domāja, ka pēdējā stundiņa ir klāt, un mātes tēls kā zibens uzplaiksnīja viņa prātā, kamēr puisis joņoja pa džungļiem.
Ātrumā amerikāņu jauneklis ar indiāņiem sacenties nevarēja, tomēr sekotāji bija apreibinājušies un cits pēc cita pa ceļam pakrita. Beidzot zēns, aizelsies un nomocīts, paslēpās zem kāda koka. Kad viņam jau šķita, ka ir paglābies, Alekss sajuta sev apkārt ļaudis, un, pirms puisis paguva no jauna meties skriešus, cilts sievietes sakrita viņam virsū. Viņas smējās, it kā tas būtu tikai tāds neizdevies joks, bet, par spīti Alekša centieniem izrauties, turēja puisi cieši un pa visām aizstiepa viņu līdz Tapiravateri, kur piesēja zēnu pie koka. Pāris meiteņu viņam pakutināja sānus, un citas ielika mutē augļu gabaliņus, bet, par spīti šiem uzmanības apliecinājumiem, mezglus tomēr sasēja jo ciešus. Tobrīd yopo iedarbība pamazām izgaisa un pārgurušie vīri no vīziju pasaules lēnām atgriezās realitātē. Pagāja vēl pāris stundu, līdz viņi pilnībā atguva skaidro saprātu un spēkus.
Aleksam sāpēja visas maliņas, jo līdz ciemam viņu atvilka vilkšus, un tagad, kad sievietes viņu nemitējās ķircināt, puisis atcerējās Ludovika Leblāna briesmīgos stāstus. Ja profesora teorijas bija patiesas, tagad viņu droši vien apēdīs. Un kas notiks ar Nadju? Zēns jutās par viņu atbildīgs. Viņš domāja, ka filmās un grāmatās šis būtu īstais brīdis, kad parādīties glābējiem helikopteros, un Alekss bezcerīgi pavērās debesīs, jo reālajā dzīvē glābēji nekad neieradās laikā. Tikmēr Nadja bija pienākusi pie koka, un neviens viņu neaizkavēja, jo indiāņi nevarēja iedomāties, ka meitene varētu viņus šādi izaicināt. Satumstot un kļūstot vēsākam, Alekss un Nadja atkal bija uzvilkuši drēbes, un, tā kā miglāja ļaudis jau bija pieraduši redzēt jauniešus apģērbtus, nejuta vajadzību tās atkal novilkt. Alekss bija aplicis jostu, pie kuras karājās flauta, kompass un saliekamais nazis, ar kuru Nadja draugu atbrīvoja. Lai pārgrieztu virves, filmās parasti pietiek ar vienu rokas vēzienu, bet meitenei to nācās darīt krietnu laika sprīdi, un Alekss no satraukuma jau paguva nosvīst. Cilts sievietes un bērni, pārsteigti par tādu uzdrīkstēšanos, pienāca paskatīties, ar ko abi nodarbojas, tomēr Nadja ar tādu pārliecību vicināja nazi visu ziņkārīgo degungalā, ka neviens neiejaucās, un pēc desmit minūtēm Alekss jau bija brīvs. It kā nekas nebūtu noticis, abi sāka iet prom, tomēr neuzdrošinājās mesties skriešus, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību. Šai brīdī spēja kļūt neredzamiem viņiem būtu varen noderējusi.
Tomēr jaunieši nekur tālu nepaguva aiziet, jo ciematā ieradās Valimai. Vecais burvis izskatījās kā parasti pie nūjas bija piesiets milzums maisiņu, rokā satverts īss šķēps, un kvarca cilindrs skanēja kā zvaniņš. Tajā bija savākti akmentiņi no zibens spēriena vietas tas bija dziednieku un šamaņu atribūts, kas simbolizēja Tēva Saules spēku. Viņš bija atnācis kopā ar jaunu meiteni. Viņas mati kā apmetnis krita līdz pat jostasvietai, uzacis bija smalkas un koptas, kaklā karājās vairākas zīļu rotas un caur vaigiem un degunu bija izvērti pulēti kociņi. Viņa bija ļoti jauna un izskatījās priecīga, kaut gan nebilda ne vārda, tikai nemitīgi smaidīja. Alekss saprata, ka tas bija samaņa sievas gars, un priecājās, ka tagad spēj to redzēt. Tas nozīmēja, ka viņa uztvere un intuīcija bija kļuvusi plašāka. Tieši tā, kā viņam bija mācījusi Nadja vajadzēja "skatīties ar sirdi". Viņa bija stāstījusi, ka pirms daudziem gadiem, kad Valimai vēl bija jauns, viņam, ievainojot ar saindētu nazi, nācās nogalināt kādu meiteni, lai to atbrīvotu no verdzības. Šamanis nebija izdarījis noziegumu, bet gan palīdzējis, tomēr meitenes dvēsele tik un tā pielipa viņam pie krūtīm. Paņemot līdzi mirušās dvēseli, Valimai aizbēga tik dziļi mežā, lai neviens viņu nekad nevarētu atrast, un izpildīja visus šķīstīšanās rituālus, gavēja un nekustējās. Tomēr pārgājiena laikā viņi abi bija iemīlējušies, un, veicot unokaimū rituālu, meitenes gars vairs nevēlējās doties prom, bet gan palikt šai saulē kopā ar vīrieti, ko mīlēja. Tas bija noticis gandrīz pirms vesela gadsimta, un kopš tā laika gars vienmēr pavadīja Valimai, gaidot brīdi, kad arī mīļotais pārvērtīsies garā un varēs lidot kopā.