Nākamās dienas rītā, kad bērni atgriezās no totēma dzīvnieku pasaules, abi izstāstīja piedzīvoto.
- Ko gan nozīmē tās trīs olas? Alekss jautāja.
- Nezinu, tomēr tās ir ļoti svarīgas. Tās nav manas olas, Jaguār, bet man tās jāiegūst, lai glābtu miglāja ļaudis.
- Es nesaprotu. Kas gan šīm olām kopīgs ar indiāņiem?
- Domāju, ka daudz kas… Nadja noteica, lai gan bija tikpat apmulsusi kā draugs.
Kad sārts bija apdzisis, Ijomi, Mokaritas sieva, izlasīja no pelniem kaulus, ar akmeni samala tos pulverī un iejauca ūdenī, kuram pievienots banāns, lai pagatavotu zupu. Ķirbja trauks ar šo šķidrumu ceļoja no rokas rokā, un visi, pat bērni, iedzēra no tā pa malciņam. Pēcāk ķirbi apraka un virsaiša vārds tika aizmirsts, lai nekad nevienam neienāktu prātā to izrunāt. Atmiņas par virsaiti, tāpat kā viņa pelnos saglabājusies drosme un gudrība, tagad bija nodotas šā vīra pēcnācējiem un draugiem. Tā kāda daļa no viņa palika dzīva vienmēr. Arī Nadjai un Aleksam pasniedza iemalkot kaulu zupu tās bija savā ziņā kristības, jo tagad viņi piederēja ciltij. Paceļot trauku pie lūpām, zēns atcerējās, ka reiz bija lasījis par slimību, kuru var iegūt, "ēdot senču smadzenes". Tomēr viņš pievēra acis un aiz cieņas iedzēra malciņu šķidruma.
Kad bēru ceremonija bija beigusies, Valimai vedināja cilti izvēlēties jaunu virsaiti. Saskaņā ar tradīciju uz šo vietu varēja pretendēt tikai vīrieši, tomēr Valimai paskaidroja, ka šoreiz būs jāizvēlas ar apdomu, jo viņi dzīvo ļoti dīvainā laikā, kad nepieciešams izvēlēties virsaiti, kurš spētu saprast citu pasauļu noslēpumus, sarunāties ar dieviem un noturēt Rahakanarivu pienācīgā attālumā. Samanis teica, ka pienācis sešu mēnesnīcu laiks, kad dieviem jāpamet savi mitekļi. Pēc dievu pieminēšanas indiāņi saķēra galvu rokās un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, skaitot kaut ko, kas Nadjas un Alekša ausīm izklausījās pēc lūgšanas.
Jaunā virsaiša vēlēšanās jāpiedalās visiem Tapiravateri iedzīvotājiem, pat bērniem, Valimai izrīkoja cilts locekļus.
Cilts piederīgie veselu dienu izvirzīja kandidātus un apsprieda tos. Iestājoties naktij, Alekss un Nadja, noguruši, izsalkuši un nogarlaikojušies, aizmiga. Amerikāņu zēns veltīgi bija centies izskaidrot iespēju izlemt šo jautājumu balsojot, kā tas pieņemts demokrātiskā iekārtā, bet indiāņi nemācēja skaitīt un balsošana viņiem bija tikpat nesaprotama lieta kā vakcīnas. Viņi izvēlējās, vadoties no vīzijām.
Vēlā naktī jauniešus pamodināja Valimai, lai paziņotu, ka visspēcīgākā vīzija bijusi Ijomi, tāpēc Mokarita atraitne tagad ir Tapiravateri virsaite. Cik vien kāds spēja atcerēties, šī bija pirmā reize, kad sieviete stājās cilts priekšgalā.
Pirmais rīkojums, ko vecā Ijomi deva, uzlikusi galvā dzelteno spalvu galvassegu, ko tik daudzus gadus tika nēsājis viņas vīrs, bija pagatavot maltīti. Rīkojums uzreiz tika izpildīts, jo miglāja ļaudis nu jau divas dienas nebija ēduši neko vairāk par kaulu zupu. Tahama un citi mednieki paņēma ieročus un devās mežā, lai pāris stundu vēlāk atgrieztos ar skudrulāci un briedi, ko sadalīja un izcepa uz oglēm. Tikmēr sievietes bija uzcepušas maniokas maizi un banānus. Kad vēderi bija pilni, Ijoma aicināja savu cilti apsēsties aplī un deva otro rīkojumu.
Tagad izvēlēšos vēl citus virsaišus. Vienu karam un medībām, tas būs Tahama. Vienu virsaiti, lai nomierinātu Rahakanarivu, dzintarkrāsas meiteni, sauktu par Ērgli. Vienu virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņa un vēja putniem tas būs ienācējs, saukts par Jaguāru. Vienu virsaiti, kas apciemos dievus Valimai. Un virsaišu virsaite būšu es, Ijomi.
Tā gudrā sieviete sadalīja varu un sagatavoja miglāja ļaudis briesmīgajam laikam, kas arvien tuvojās. Un tā viņa arī Nadju un Alekšu iesaistīja uzņemties atbildību, lai gan neviens no abiem tai nejutās gatavs.
Tūdaļ pat Ijomi deva savu trešo rīkojumu. Viņa noteica, ka meitenei Ērglim jāsaglabā sava "dvēsele balta", lai varētu stāties pretī Rahakanarivam, jo tā bija vienīgā iespēja, kā neļaut cilvēkēdājam putnam viņu aprīt, toties jaunajam atnācējam Jaguāram bija jākļūst par vīrieti un jāsaņem ieroči. Ikvienam vīriešu dzimuma pārstāvim, pirms viņš ņēma rokās ieročus vai domāja precēties, bija jāmirst kā bērnam un jāpiedzimst kā vīrietim. Vairs nebija laika tradicionālajai ceremonijai, kas ilga trīs dienas un ko parasti piedzīvoja visi pubertāti sasniegušie cilts zēni. Tāpēc Jaguāram jāizdomā kas īsāks, teica Ijomi, jo jauneklim būs jāpavada Ērgle ceļojumā uz dievu kalnu. Miglāja ļaudis bija briesmās, un cilti varēja paglābt tikai šie divi atnācēji, turklāt jauniešiem drīz vien bija jādodas projām.
Valimai un Tahamam vajadzēja sarīkot Alekša iesvētīšanas rituālu, kurā piedalījās tikai pieaugušie ciema vīrieši. Vēlāk zēns Nadjai stāstīja: ja vien viņš iepriekš būtu zinājis ceremonijas norisi, iespējams, viss būtu šķitis mazāk biedējoši. Ijomi uzraudzībā sievietes Aleksam ar asu akmens šķautni galvvidū nodzina matus. Jāatzīst, ka šī izvērtās diezgan sāpīga procedūra, jo ievainojums vietā, kur indiāņi zēnam bija iesituši pa galvu, vēl nebija sadzijis. Skujamakmenim slīdot pāri, brūce atkal atvērās, bet drīz vien beidza asiņot, jo uz tās uzlika mazliet dubļu. Pēc tam sievietes ar vaska un ogļu ziedi viņu nokrāsoja melnu no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tūdaļ pat Aleksam bija jāatvadās no draudzenes un Ijomi, jo sievietes šai ceremonijā piedalīties nevarēja, tāpēc kopā ar bērniem pavadīja dienu mežā. Viņas neatgriezās ciemā līdz pat tumsai, kad indiāņi bija aizveduši Alekšu veikt iesvētīšanas pārbaudījumu.
Tahama un viņa vīri izraka no upes gultnes svētos instrumentus, ko izmantoja tikai iesvētīšanas ceremonijām. Tās bija resnas, apmēram metru pusotru garas caurules, kurās iepūšot atskanēja dobja un zema skaņa, kas atgādināja buļļa māvienu. Sievietes un vēl neiesvētītie zēni nedrīkstēja instrumentus redzēt, jo maģijas iedarbībā varēja saslimt un pat nomirt. Mūzikas instrumenti iemiesoja cilts vīrišķo spēku, saikni starp tēviem un dēliem. Ja ne šīs taures, viss spēks piederētu sievietēm, kurām piemita dievišķā spēja dzemdēt bērnus vai, kā teica indiāņi, "taisīt cilvēkus".
Rituāls sākās no rīta, un tam bija jāturpinās visu dienu un nakti. Aleksam iedeva apēst dažas skābas kazenes un atstāja viņu, čokurā sarāvušos, guļam zemē; vēlāk Valimai vadībā, nokrāsojušies un izrotājušies kā dēmoni, indiāņi ciešā lokā nostājās apkārt zēnam, sita ar kājām zemi un smēķēja no lapām satītus cigārus. Skābās kazenes, izbīlis un dūmi Alekšu padarīja gluži vai slimu.
Ilgu laiku indiāņi dejoja zēnam apkārt un dziedāja dziesmas, pūšot smagās un svētās taures, kuru gali skāra zemi. Šī skaņa pārņēma zēna apjukušo prātu. Vairākas stundas Alekss klausījās vienas un tās pašas dziesmas par Tēvu Sauli, kurš atradās vēl tālāk aiz saules, kas katru dienu spīdēja debesīs, un bija neredzamā uguns, no kurienes nāca visa radība; viņš klausījās par asins lāsi, kas noritēja no Mēness un radīja pirmo cilvēku; indiāņi dziedāja arī par Piena upi, kur bija ne vien visas dzīvības sēklas, bet arī iznīcība un nāve; šī upe veda uz valstību, kur šamaņi, tādi kā Valimai, satikās ar gariem un citām pārdabiskām būtnēm, lai iegūtu zināšanas un spēju dziedināt. Viņi teica, ka viss, kas pastāv, ir Mātes Zemes sapnis, ka katra zvaigzne nosapņo savus iemītniekus un ka viss, kas notiek Visumā, ir tikai ilūzijas, sapņos redzētas ainas. Lai arī gluži apdullis, Aleksandrs Kolds juta, ka šie vārdi attiecās uz lietām, ko viņš jau bija nojautis, tāpēc beidza domāt un ļāvās dīvainajai pieredzei, ko sniedza "skatīšanās ar sirdi".