Gāja stundas, un zēns pilnīgi zaudēja laika, telpas un realitātes izjūtu, un pamazām viņu pārņēma bailes un nogurums. Kādu brīdi Alekss juta, ka viņu pieceļ kājās un liek iet, un tikai tad puisis saprata, ka bija jau satumsis. Spēlējot instrumentus un vicinot ieročus, gājiens devās uz upi, kur puisi vairākas reizes iegremdēja ūdenī, līdz viņam jau sāka šķist, ka gals klāt. Tad viņu norīvēja ar asām lapām, lai nomazgātu melno krāsu, un uz sūrstošās ādas uzbēra piparus. Šaušalīgi kliedzot, indiāņi ar nūjām sita Aleksam pa kājām, rokām un vēderu, tomēr ne tik spēcīgi, lai nodarītu sāpes; viņi biedēja zēnu ar saviem šķēpiem un reizēm viegli iebakstīja, tomēr neievainoja. Indiāņi visādi mēģināja Alekšu iebiedēt, un viņiem tas arī izdevās, jo amerikāņu zēns nesaprata, kas īsti notiek, un baidījās, ka kuru katru brīdi uzbrucējiem paslīdēs roka un tie viņu no tiesas nogalinās. Viņš mēģināja aizsargāties no Tapiravateri indiāņu grūdieniem, tomēr, instinktu vadīts, nemetās bēgt, jo kurp gan lai dodas šai nepazīstamajā un naidīgajā zemē? Tas bija pareizs lēmums, jo bēgt nozīmēja gļēvulību un indiāņu acīs tas bija nepiedodamākais cīnītāja trūkums.
Kad Alekss jau gandrīz zaudēja savaldību un kļuva histērisks, viņš atcerējās savu totēma dzīvnieku. Viņam nenācās īpaši piepūlēties, lai atkal ieietu melnā jaguāra ķermenī, pārmaiņas notika ātri un viegli: rūciens, kas nāca no viņa rīkles, skanēja tieši tāpat kā agrāk, arī asie nagi jau bija pazīstami, un lēciens pār mocītāju galvām iznāca gluži dabisks. Indiāņi sveica jaguāra parādīšanos ar apdullinošu trokšņošanu un tūdaļ pat svinīgā ceremonijā aizveda Alekšu pie svētā koka, kur jau gaidīja Tahama ar pēdējo pārbaudījumu.
13 Svētais kalns
Nosvīdis, sāpošu ķermeni un drudža kratīts, Aleksandrs Kolds jeb Jaguārs izgāja caur garu, zaļu tuneli, pārkāpa alumīnija slieksnim un ieraudzīja savu māti. Istabā, kur gaisma bija blāva kā atstarota no mēness, pārsegta ar palagu, starp daudziem spilveniem krēslā sēdēja Liza Kolda. Viņas kailajā galvā bija zila vilnas cepure un uzliktas austiņas. Viņa bija ļoti bāla, un zem acīm gūlās tumšas ēnas. Pa tievu zondi no plastmasas maisiņa viņas vēnā pilēja dzeltenīgs šķidrums. Katrs tā piliens dedzināja kā ugunsskudru inde.
Tūkstošiem kilometru tālu, kādā Teksasas slimnīcā, Liza Kolda tika ārstēta ar ķīmijterapiju. Viņa mēģināja nedomāt par zālēm, kas ritēja dzīslās, lai cīnītos ar slimības izraisīto indi, kura bija vēl ļaunāka. Lai kaut mazdrusciņ izklaidētos, sieviete ieklausījās katrā flautas notī; viņa neskaitāmas reizes bija dzirdējusi dēlu mēģinām šo skaņdarbu. Tieši tobrīd, kad apdullušais Alekss dziļi džungļos sapņoja par viņu, Liza Kolda pilnīgi skaidri saskatīja savu dēlu. Viņa redzēja, ka puisis stāv uz viņas palātas sliekšņa, garāks un spēcīgāks, pieaugušāks un glītāks, nekā viņa atcerējās. Liza tik daudz bija par dēlu domājusi, ka nemaz nebrīnījās, viņu ieraugot. Viņa neprātoja, kā un kādēļ puisis ir ieradies, tikai priecājās par vina klātbūtni. Aleksandr… Aleksandr… vina murmināja. Sieviete pastiepa rokas, un jaunietis pagāja dažus soļus uz priekšu, līdz viņai pieskārās, tad notupās līdzās krēslam un ielika galvu mātei klēpī. Kamēr Liza Kolda atkārtoja dēla vārdu un glāstīja viņam pakausi, austiņās starp flautas skaņām viņa dzirdēja Alekša balsi, kas lūdza cīnīties, nepadoties nāvei un atkal un atkal atkārtoja: Es tevi mīlu, mamma.
Aleksandra Kolda tikšanās ar māti varēja ilgt tikai mirkli vai vairākas stundas neviens no viņiem to nevarēja pateikt. Kad māte un dēls beidzot atvadījās, reālajā pasaulē abi atgriezās daudz spēcīgāki. Brīdi vēlāk Džons Kolds iegāja sievas istabā un pārsteigts ieraudzīja viņu smaidošu un sārtiem vaigiem.
- Kā tu jūties, Liza? viņš, rūpju mākts, pajautāja.
- Ļoti apmierināta, Džon, jo Alekss bija atnācis mani apraudzīt, viņa atbildēja.
- Ko tu runā, Liza… Aleksandrs ir Amazonē kopā ar manu māti, vai tad tu neatceries? vīrs nomurmināja, izbijies par zāļu dīvaino ietekmi.
- Jā, es atceros, tomēr pirms brīža viņš bija šeit.
- Tas nevar būt… Džons Kolds apstrīdēja.
- Viņš ir izaudzis garāks un izskatās spēcīgāks, tikai kreisā roka viņam ļoti sapampusi… Liza pastāstīja un aizvēra acis, lai atpūstos.
Dienvidamerikas pašā vidū, Pasaules Acī, Aleksandrs Kolds pamodās no drudža. Pagāja pāris minūšu, līdz viņš pazina zeltaino meiteni, kas noliecās, lai pasniegtu viņam ūdeni.
- Tagad tu esi vīrietis, Jaguār, Nadja sacīja un atviegloti pasmaidīja, redzot, ka draugs atgriežas dzīvo vidū.
Valimai no augiem sagatavoja masu, ko uzlika uz Alekša rokas, un pēc dažām stundām drudzis un pampums pazuda kā nebijis. Šamanis paskaidroja, ka, gluži tāpat kā džungļos sastopamas indes, kas nogalina vienā mirklī, šeit var rast arī tūkstošiem ārstniecisku vielu. Puisis viņam pastāstīja par mātes slimību un jautāja, vai šamanis zina kādu augu, kas varētu viņai palīdzēt.
- Ir kāds svēts augs, ko vajadzētu samaisīt kopā ar veselības ūdeni, šamanis noteica.
- Vai es varu iegūt šo augu un ūdeni?
- Tā var būt un var arī nebūt. Lai līdz tam nokļūtu, daudz kas jāpaveic.
- Es darīšu visu, kas vien nepieciešams! Alekss iesaucās.
Nākamajā dienā zēns jutās kā sadauzīts, katra skudras koduma vieta spīdēja koši sarkana, tomēr viņš spēja staigāt un bija izsalcis. Kad viņš par piedzīvoto pastāstīja Nadjai, viņa teica, ka cilts meitenes nav piedalījušās iesvētīšanas ceremonijā, jo viņām tā nebija nepieciešama; sievietes zina, kad kļūst pieaugušas, jo ķermenis asiņojot pats dod zīmi.
Tā bija viena no tām dienām, kad Tahamam un viņa biedriem medībās neveicās un ciltij bija tik vien kā kukurūza un dažas zivis. Alekss nosprieda: ja viņš spēja ēst ceptu anakondu, tad varētu nomēģināt ari zivi, kaut gan tā bija asaku pilna. Pārsteigts viņš atklāja, ka zivs bija ļoti garšīga.
- Padomā tik, no šī gardā ēdiena es atteicos vairāk nekā piecpadsmit gadus! viņš iesaucās, norijis jau otro kumosu.
Nadja ieteica paēst kārtīgi, jo nākamajā dienā kopā ar Valimai viņiem jādodas ceļojumā uz garu pasauli, kur, iespējams, barības nebūs nemaz.
-Valimai sacīja, ka mēs iesim uz svēto kalnu, kur dzīvo dievi, Nadja sacīja.
- Ko mēs tur darīsim?
- Meklēsim trīs kristāla olas, ko redzēju vīzijā. Valimai domā, ka tās palīdzēs izglābt miglāja ļaudis.
Ceļojums sākās rītausmā, tiklīdz virs apvāršņa bija parādījušies pirmie saules stari. Valimai gāja pa priekšu, savas skaistās sievas pavadīts. Viņa, vienmēr klusa un smaidīga, te pieķērās Valimai pie rokas, te lidinājās virs galvas kā taurenītis. Aleksandrs Kolds lepni nesa loku un bultas, jaunos ieročus, ko viņam pēc iesvētīšanas rituāla bija iedevis Tahama. Nadjai rokās bija nešļava: ar banānu zupu pilns ķirbis un maniokas plācenīši, ko Ijomi pagatavoja ceļamaizei. Samanim pārtiku nevajadzēja, jo, kā Valimai apgalvoja, viņš jau bija ļoti vecs un ēda maz. Viņš nemaz nelīdzinājās dzīvam cilvēkam: vecais vīrs pārtika no riekstiem, ko ilgi sūkāja bezzobu mutē, gandrīz nemaz negulēja, tomēr viņam pietika spēka soļot, kad jaunieši aiz noguruma jau krita no kājām.