Viņi sāka iet pa krūmainiem Augstkalnes līdzenumiem visaugstākā tepui virzienā: tas bija melns un spīdīgs tornis, līdzīgs obsidiāna[1] skulptūrai. alekss ieskatījās kompasā un redzēja, ka viņi joprojām dodas austrumu virzienā. Te nebija ne miņas no kādas takas, tomēr Valimai ienira augu biežņā ar apbrīnojamu pārliecību un starp kokiem, pakalniem, upēm un ūdenskritumiem orientējās tā, it kā turētu rokā apvidus karti.
Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk mainījās apkārtne. Valimai norādīja uz ainavu un teica, ka šī ir Ūdens mātes valstība, un apkārt tik tiešām bija neticams daudzums ūdenskritumu. Meklējot zeltu un dārgakmeņus, līdz šejienei vēl nebija nokļuvis neviens garimpeiros, tomēr tas bija tikai laika jautājums. Kalnrači darbojās grupiņās pa četriem pieciem cilvēkiem un bija pārāk nabadzīgi, lai iegūtu savā rīcībā lidaparātus, tāpēc pa šķēršļoto teritoriju pārvietojās kājām vai kanoe laiviņās. Tomēr te bija arī tādi ļaudis kā Mauro Karijass, kas labi apzinājās šīs teritorijas milzīgās bagātības un kam bija pieejamas visas modernās pasaules iespējas. Vienīgais, kas viņus atturēja raktuvēs izmantot augstspiediena ūdensstrūklas, kuras varēja saberzt putekļos mežu un pārvērst ainavu dubļu jūrā, bija jaunie dabas un indiāņu aizsardzības likumi. Pirmos viņi vieglu roku neievēroja, bet vairs nebija tik vienkārši to pašu darīt arī ar otrajiem, jo Amazones indiāņiem, pēdējiem, kas vēl dzīvoja akmens laikmetā, bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Neizraisot starptautisku nosodījumu, viņus vairs nevarēja izsvēpēt ar uguni un lodēm, kā tas bija noticis vēl tikai pirms pāris gadiem.
Alekss vēlreiz pārdomāja, cik nozīmīgas ir dakteres Omairas Torresas vakcīnas un vecmāmiņas reportāža International Geographic, kas par indiāņu situāciju varētu brīdināt arī citu valstu iedzīvotājus. Ko gan nozīmēja trīs kristāla olas, ko Nadja bija redzējusi sapnī? Kāpēc viņiem ar samani bija jādodas šai ceļojumā? Viņam daudz svarīgāk šķita atkal pievienoties ekspedīcijas dalībniekiem, atgūt vakcīnas un publicēt vecmāmiņas rakstu. Ijomi viņu bija iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņu un vēja putniem, bet tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš devās vēl tālāk prom no civilizācijas. Tajā, ko viņi darīja, nebija nekādas loģikas, puisis ar nopūtu nodomāja. Aleksam priekšā kā veidojumi no citas planētas slējās noslēpumainie un vientuļie tepui.
Trīs ceļabiedri ātrā solī gāja no saules lēkta līdz rietam, apstājoties tikai pie upes atvēsināt kājas un padzerties. Alekss mēģināja nomedīt kādu tukanu, kas pāris metru tālāk sēdēja zarā, tomēr viņa raidītā bulta aizlidoja mērķim garām. Pēc tam puisis notēmēja uz pērtiķi, kurš atradās tik tuvu, ka labi varēja saskatīt viņa dzeltenos zobus, bet atkal netrāpīja. Pērtiķis tikai novaikstījās, un Aleksam viņa grimase šķita sarkasma pilna. Puisis nodomāja, cik gan maz jēgas ir no viņa jaunajiem ieročiem; ja ceļabiedri būtu atkarīgi no viņa mākas medīt, tie nomirtu badā. Valimai parādīja jauniešiem riekstus, kas izrādījās garšīgi, un augļus kādā augstā kokā, kuriem viņi tā arī netika klāt.
Indiāņiem kāju pirksti auga atstatu, spēcīgi un lokani, un viņi ar neticamu veiklību varēja uzrāpties pilnīgi gludos kokos. Lai arī kājas bija raupjas kā krokodila āda, tās bija arī ļoti jutīgas: indiāņi ar tām pina pat grozus un virves. Ciemata bērni sāka vingrināties kāpšanā, tikko iemācījās stāvēt kājās; turpretim Aleksandrs, par spīti visai savai kalnos kāpšanas praksei, nespēja uzrāpties kokā, lai salasītu augļus. Valimai, Nadja un Boroba no smiekliem apraudājās par puiša veltīgajiem mēģinājumiem, un neviens no viņiem neizrādīja ne vismazāko līdzjūtību, kad Alekss no krietna augstuma nošļūca zemē, traumējot sēžamvietu un stakli. Viņš jutās smags un neveikls kā behemots.
Iestājoties krēslai, pēc daudzām pārgājienā pavadītām stundām Valimai ļāva jauniešiem atpūsties. Viņš līdz ceļgaliem iebrida upē, kluss un nekustīgs stāvēja ūdenī, līdz zivis aizmirsa par viņu un sāka peldēt apkārt. Kad medījums bija gana tuvu, viņš uzdūra to uz savas harpūnas un pasniedza Nadjai skaistu sudrabainu zivi, kas vēl spirinājās.
- Kā viņš to tik viegli var izdarīt? Alekss, savu iepriekšējo neveiksmju apkaunots, gribēja zināt.
- Viņš lūdz zivij atļauju un paskaidro, ka tā jānogalina nepieciešamības dēļ; un pēc tam pateicas, ka tā atdevusi savu dzīvību, lai mēs nenomirtu badā, meitene paskaidroja.
Aleksandrs nodomāja, ka ceļojuma sākumā viņš būtu smējies par šādu paskaidrojumu, taču tagad uzmanīgi ieklausījās draudzenes vārdos.
- Zivs to saprot, jo agrāk ir apēdusi citas; tagad pienākusi viņas kārta tikt apēstai. Tā tās lietas notiek, meitene piebilda.
Šamanis iekūra nelielu ugunskuru, lai uzceptu vakariņas, kas jauniešiem deva spēkus, tomēr pats iedzēra tikai ūdeni. Alekss un Nadja devās pie miera starp varenām koka saknēm, viens otra līkumā iespiedušies, lai tā pasargātos no aukstuma, jo nebija laika no koka mizām pagatavot guļamtīklus, kādus viņi bija redzējuši ciemā; jaunieši bija noguruši, un nākamajā rīta agri viņiem vajadzēja ceļu turpināt. Katru reizi, kad viens no viņiem pakustējās, otrs piespiedās cieši klāt, lai aukstajā naktī saglabātu kaut drusciņu siltuma. Tikmēr vecais Valimai, sakņupis un nekustīgs, vēroja debesjumu, un viņam apkārt kā caurspīdīga ragana lidinājās viņa sieva, tērpusies vien savos garajos, tumšajos matos. Kad jaunieši pamodās, vecais vīrs bija tieši tai pašā pozā kā iepriekšējā vakarā, aukstuma un noguruma nepieveikts. Alekss jautāja, cik ilgi viņš jau nodzīvojis un no kurienes nāk viņa neticamā enerģija un veselība. Sirmgalvis paskaidroja, ka ir redzējis piedzimstam daudzus bērnus, kas vēlāk kļūst par vectēviem, ka ir redzējis nomirstam šos vectēvus un piedzimstam viņu mazbērnus. Cik gadu? Šamanis paraustīja plecus: viņš to nezināja, vai arī tas viņam nešķita svarīgi. Viņš sacīja, ka esot dievu ziņnesis un mēdzot doties uz nemirstīgo pasauli, kur nepastāv slimības, kas nogalē cilvēkus. Alekss atcerējās leģendu par Eldorado, kur atradās ne vien milzu bagātības, bet arī mūžīgās jaunības avots.
Mana mamma ir ļoti slima… Alekss nomurmināja, jo šīs domas viņu bija satraukušas. Atmiņas par nereālo ceļojumu uz Teksasas slimnīcu bija tik spilgtas, ka viņš nevarēja aizmirst detaļas, sākot ar medikamentu smaržu palātā un beidzot ar palaga klātajām Lizas Koldas izģindušajām kājām, uz kurām viņš bija nolicis galvu.
- Mēs visi mirsim, šamanis sacīja.
- Jā, tomēr viņa vēl ir ļoti jauna.
- Vieni mirst jauni, citi sirmā vecumā. Esmu dzīvojis jau pārāk ilgi, man gribētos, lai mani kauli atpūšas ļaužu atmiņās, Valimai noteica.
Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nonāca Pasaules Acs visaugstākā tepui pakājē. Tas bija milzenis, kura virsotne pazuda biezu, baltu mākoņu klājā. Valimai paskaidroja, ka tie nekad neizklīst un neviens, pat varenais Rahakanariva, bez dievu uzaicinājuma nebija tur viesojies. Šamanis piebilda, ka jau pirms tūkstošiem gadu, kad dzīvība tikai aizsākās un no Tēva Saules siltuma, Mēness asinīm un Mātes Zemes dubļiem tika radīti cilvēki, miglāja ļaudis zināja, ka šai kalnā atrodas dievu miteklis. Katrā paaudzē bija viens cilvēks, kāds šamanis, kas bija veicis daudzus šķīstīšanās un atteikšanās rituālus un varēja apmeklēt tepui kā ziņnesis. Tagad šim uzdevumam bija izvēlēts viņš, un Valimai bija pabijis tur daudzas reizes, dzīvojis kopā ar dieviem un zināja viņu paradumus. Šamanis stāstīja, ka viņš ir noraizējies, jo vēl nav sagatavojis sev pēcteci. Ja viņš nomirtu, kurš gan varētu uzņemties ziņneša pienākumus? Katrā garīgajā ceļojumā viņš bija meklējis tādu cilvēku, tomēr neviena no vīzijām viņam šai ziņā nebija līdzējusi. Šim pienākumam nevarēja sagatavot jebkuru, tam bija jābūt cilvēkam, kurš piedzimis ar šamaņa dvēseli, kāds, kuram piemīt spēja ārstēt, dot padomus un tulkot sapņus. Šim cilvēkam jau no agras jaunības bija jāapliecina talants; viņam bija jābūt ļoti disciplinētam, lai varētu uzveikt kārdinājumus un pārvaldīt savu ķermeni labam šamanim nebija ne vēlmju, ne vajadzību. To īsumā jaunieši saprata no burvja garā stāstījuma viņš runāja aplinkus un laiku pa laikam atkārtojās, it kā deklamētu nebeidzami garu dzejoli. Tomēr jauniešiem kļuva skaidrs, ka tikai Valimai atļauts šķērsot dievu mājokļa slieksni, kaut gan pāris īpašos gadījumos tur bija iegājuši arī citi indiāņi. Šī būs pirmā reize, kad tur savu kāju spers kāds ienācējs.