Plandošajā gaismā viņi ieraudzīja paceļamies gaisā tumšu un blīvu mākoni, ko veidoja tūkstošiem un tūkstošiem sikspārņu. Viņi atradās alā klints iekšienē, visapkārt no sienām tecēja ūdens straumītes, kas uz zemes saplūda tumšā ezeriņā. Dažādos virzienos veda vairāki dabiski izveidojušies tuneļi, daži no tiem plašāki nekā citi, un visi kopā tie veidoja sarežģītu pazemes labirintu. Indiānis nevilcinoties devās uz priekšu pa vienu no gaiteņiem, un jaunieši viņam cieši sekoja.
Alekss atcerējās grieķu mitoloģijas stāstu par Ariadnas pavedienu, kas ļāva Tēsējam atrast atpakaļceļu no labirinta dziļumiem, kad viņš bija nogalinājis Mīnotauru.
Viņam pašam gan nebija neviena kamolīša, lai iezīmētu ceļu, un puisis domās sev jautāja, kā gan viņi varētu atgriezties vieni paši bez Valimai. Tā kā kompasa adata vienā laidā griezās uz riņķi, Alekss nosprieda, ka to ietekmē magnētiskais lauks. Puisis gribēja ar nazi sienās ieskrāpēt zīmes, tomēr klintis bija cietas kā granīts un zīmju iekalšanai būtu nepieciešamas stundas. Viņi gāja no viena tuneļa otrā, pa tepui iekšieni nepārtraukti virzoties uz augšu, un apkārtējo tumsu kliedēja vienīgi improvizētā lāpa. Zemes iekšienē nevaldīja kapa klusums, kā Alekss bija iedomājies agrāk. Te varēja dzirdēt sikspārņu spārnu vēdas, žurku pīkstoņu, mazu dzīvnieciņu solīšus, ūdens pilēšanu un skaļus, ritmiskus sirdspukstus, kas radīja iespaidu, ka viņi atrodas dzīva organisma iekšienē, kādā lielā, gulošā dzīvniekā. Neviens neteica ne vārda, tikai reizēm Boroba izbiedēti iekliedzās, un tad labirintā vēl kādu brīdi skanēja atbalsis. Zēns prātoja, kādi dzīvnieki mitinās šādā dziļumā, iespējams, te bija sastopamas arī indīgas čūskas un skorpioni, tomēr viņš nolēma nedomāt par šīm varbūtībām un saglabāt vēsu mieru, kāds, šķiet, piemita arī Nadjai, kas klusi un uzticīgi sekoja Valimai.
Pamazām iezīmējās garās labirinta ejas gals. Viņi ieraudzīja vāru, zaļganu gaismu un brīdi vēlāk jau atradās lielā pazemes alā, kuras skaistumu bija grūti aprakstīt. Nez no kurienes te iekļuva gana daudz gaismas, kas apspīdēja visu plašo telpu, tik lielu kā baznīca. Tur bija redzami brīnišķīgi klinšu un minerālu veidojumi, līdzīgi skulptūrām. Aiz muguras palikušais labirints bija veidots no tumša akmens, taču tagad ceļabiedri atradās apaļā un izgaismotā alā, virs kuras slējās katedrāles cienīgas velves, ko ieskāva kristāli un dārgakmeņi. Alekss no minerāliem neko daudz nesaprata, tomēr spēja pazīt opālus, topāzus, ahātus, kvarca gabalus un alabastru, nefrītu un turmalīnu. Viņš redzēja dimantiem līdzīgus kristālus, citi bija pienaini balti, vēl daži izskatījās no iekšienes izgaismoti, tonēti zaļā, brūnganā un sarkanā krāsā, it kā tajos būtu inkrustēti smaragdi, ametisti vai rubīni. No griestiem kā lāstekas nokarājās caurspīdīgi stalaktīti, pa kuriem lēni tecēja kaļķains ūdens. Smaržoja pēc mitruma un pārsteidzošā kārtā arī pēc ziediem. Šis aromāts bija sastāvējies, spēcīgs un nomācošs, mazliet šķebināja un atgādināja kapsētas smaržas. Gaiss bija auksts un skanīgs kā ziemā, kad tikko uzsnidzis sniegs.
Drīz vien viņi pamanīja, ka alas otrā galā kaut kas kustas, un mirkli vēlāk no kristālzilas klints sienas atdalījās dīvainam putnam līdzīgs radījums, tāds kā spārnots reptilis. Dzīvnieks, it kā gribēdams lidot, izpleta spārnus, un tieši tad Alekss skaidri apjauta: tas bija līdzīgs zīmējumos redzētiem pūķiem, tikai mazāks, apmēram pelikāna lielumā, un ļoti skaists. Eiropas leģendu baisie pūķi, kas vienmēr sargāja kādus dārgumus vai ieslodzītu princesi, bija ārkārtīgi atbaidoši. Šis bija daudz līdzīgāks pūķiem, ko Alekss svētkos bija redzējis Sanfrancisko ķīniešu kvartālā: dzīvnieks izstaroja prieku un vitalitāti. Lai vai kā, puisis tomēr atvāza savu Šveices nazi un bija gatavs aizstāvēties, bet Valimai viņu ar žestu nomierināja.
Samaņa sieva, viegla kā spāre, pārlidoja pāri zālei un kā jātniece nolaidās starp pūķa spārniem. Boroba sabijies kliedza un rādīja zobus, bet Nadja, pūķa apburta, lika dzīvnieciņam apklust. Nedaudz atguvusies, viņa putnu un reptiļu valodā sauca pūķi, mēģinot piesaistīt tā uzmanību, bet burvīgais dzīvnieks ar savām krāsainajām acīm tikai pa gabalu noskatījās uz ciemiņiem un meitenes aicinājumam neatsaucās. Pēc tam viņš pacēlās spārnos, lai aplidotu goda apli ar Valimai sievu mugurā, it kā tikai vēlētos parādīt sava ķermeņa un spīdīgo zvīņu skaistumu. Beidzot dzīvnieks nolaidās uz zilā kristāla klints, salocīja spārnus un apsēdās kā rāms kaķis.
Sievietes gars atgriezās pie vīra un palika lidināmies gaisā. Alekss domāja, kā gan vēlāk varētu aprakstīt to, ko pašlaik redzēja viņa acis; puisis būtu atdevis jebko, lai tikai viņam būtu pie rokas vecmāmiņas fotokamera, kas varētu apliecināt, ka šī vieta un būtnes tiešām pastāv un nav tikai viņa iedomas un vīzijas.
Ar zināmu nožēlu ceļabiedri pameta brīnišķīgo alu un spārnoto pūķi, tā arī nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs. Alekss joprojām pūlējās rast racionālu izskaidrojumu visam notikušajam, bet Nadja priecājās par brīnumiem un jautājumus neuzdeva. Puisis nojauta, ka šie tepui, tik nošķirti no pārējās pasaules, bija pēdējās paleolīta ēras saliņas, kur vēl bija saglabājušies tūkstošiem gadu seni augi un dzīvnieki. Iespējams, viņi pašlaik atradās sava veida Galapagu salās, kur bez mutācijām bija saglabājušās vissenākās sugas. Šis pūķis droši vien bija kādas nezināmas putnu sugas pārstāvis. Pasakās un mītos šie dzīvnieki bija sastopami ļoti dažādās vietās gan Ķīnā, kur simbolizēja veiksmi, gan Anglijā, kur bija drosmes pārbaudījums tādiem bruņiniekiem kā Svētais Džordžs. Iespējams, Alekss nosprieda, tie bija dzīvnieki, kuri dzīvojuši vienā laikā ar pirmcilvēkiem un kurus māņticīgā tauta atcerējās kā milzīgus reptiļus, kas spļauj uguni. Klinšu alas pūķis liesmas nespļāva, bet gan smaržoja kā uzbāzīga kurtizāne.
Par spīti visam, Alekss nespēja saprātīgi izskaidrot Valimai sievas eksistenci, šī cilvēkveida ragana pavadīja viņus visu dīvainā ceļojuma laiku. Labi, gan jau vēlāk viņam kas ienāks prātā…
Jaunieši sekoja Valimai jaunā tunelī, un lāpas gaisma tikmēr kļuva aizvien vārgāka. Viņi izgāja cauri citām alām, tomēr neviena no tām nebija tik pārsteidzoša kā pirmā, lai arī tur bija citi dīvaini dzīvnieki: putni sarkanām spalvām un četriem spārniem, kas rūca kā suņi, balti un akli kaķi, kas gandrīz uzbruka ceļabiedriem, bet nomierinājās, kad Nadja tos uzrunāja plēsoņu valodā. Šķērsojot kādu applūdušu alu, viņiem nācās brist līdz kaklam ūdenī un nest Borobu virs galvas paceltās rokās. Ūdenī vīdēja zeltainas zivis ar spārniem, kas peldēja viņiem starp kājām un tad pēkšņi pacēlās gaisā, pazūdot tuneļu tumsā.
Citā alā, kur bija bieza, purpursarkana migla, kāda dažreiz redzama rītausmā, uz kailām klintīm auga neparastas puķes. Valimai pieskārās vienai no tām ar savu harpūnu, un no ziedlapiņām uzreiz izšāvās gaļīgi taustekļi, kas staipījās, meklējot medījumu. Lāpas oranžīgajā un nespodrajā gaismā viņi kādā sienas padziļinājumā ieraudzīja ko līdzīgu gumijā iespīlētam bērnam gluži kā kukaini dzintara gabalā. Alekss iedomājās, ka šī būtne savā cieši noslēgtajā kapā bija atradusies jau kopš cilvēces pirmsākumiem un neskarta šeit būs arī pēc tūkstošiem gadu. Kā gan tā šeit bija nokļuvusi? Kā tā bija mirusi?