Visbeidzot viņi bija sasnieguši milzīgā labirinta pēdējo telpu. Ceļabiedri atradās atklātā vietā, kur viņus uz mirkli apžilbināja baltas gaismas kūlis. Kad acis pierada, viņi ieraudzīja, ka stāv uz tāda kā balkona, klints izvirzījuma doba kalna viducī gluži kā vulkāna krāterī. Labirints, kam viņi bija izgājuši cauri, veda pa tepui iekšpusi, savienojot ārpasauli ar pasakaino, kalna iekšienē paslēpto valstību. Bija skaidrs, ka pa tuneļiem viņi bija uzkāpuši vairākus metrus uz augšu. Tagad augšup stiepās vertikālas, augiem apaugušas klintis, kas sniedzās līdz pašiem mākoņiem. Debesis nevarēja redzēt, tikai biezu un baltu jumtu kā vati, caur kuru izlauzās saules stari, radot dīvainu optisku fenomenu: pienbaltajās debesīs peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas. Tādas pašas, kādas Alekss bija redzējis savās vīzijās. Gaisā lidoja nekad neredzēti putni, daži no tiem bija caurspīdīgi un viegli kā medūzas, citi smagi kā melnie kondori, bet daži kā pūķis, ko viņi bija redzējuši klints alā.
Daudzus metrus zemāk bija liela un apaļa ieleja, kas, no augšas skatoties, šķita kā zilizaļš miglā tīts dārzs. Ūdenskritumi, tērcītes un nelielas upītes, kas plūda gan šur, gan tur, satecēja ezeros, kas izskatījās tik simetriski un kārtīgi, ka nešķita dabīgi. Pašā viducī, spīdīgs kā kronis, lepni mirdzēja Eldorado. Nadjai un Aleksam aizrāvās elpa, viņus apžilbināja zelta pilsētas dievu mitekļa spožums.
Valimai nogaidīja, kamēr jaunieši atgūstas no pārsteiguma, un tad norādīja uz akmenī iecirstajiem pakāpieniem, kas aizlocījās no izvirzījuma klintī, kur viņi atradās patlaban, līdz pat ielejai. Jo zemāk viņi kāpa, jo skaidrāk apjauta, cik pārsteidzoša bija no augšas redzētā fauna; nogāzē augošie augi, puķes un krūmi bija vienreizēji. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva aizvien karstāks un mitrāks, augu valsts aizvien biezāka un bagātīgāka, koki augstāki un varenāki, puķes smaržīgākas un augļi sulīgāki. Apkārt valdošais varenais skaistums, gluži kā Veneras pasakainā ainava, neradīja vis miermīlīgu, bet gan diezgan draudīgu iespaidu. Daba visapkārt pulsēja, elsa un acu priekšā plauka un deva augļus. Viņi redzēja topāziem līdzīgas dzeltenas un caurspīdīgas mušas, zilas, ragainas vaboles, lielus gliemežus, kas bija tik krāsaini, ka no attāluma izskatījās pēc puķēm, neparastas svītrainas ķirzakas, grauzējus ar asiem, izliektiem priekšzobiem, un starp zariem kā kaili rūķi lēkāja vāveres bez spalvām.
Nolaižoties ielejā un tuvojoties Eldorado, ceļabiedri saprata, ka tā nemaz nav pilsēta un nav arī no zelta. Tie bija ģeometriski dabas veidojumi, līdzīgi klinšu alās redzētajiem kristāliem. Zeltaino krāsu radīja vizla, pilnīgi nevērtīgs minerāls, un dzelzs sulfīds tā sauktais kaķu zelts. Alekss pasmaidīja un nodomāja: ja konkistatori un visi citi laimes meklētāji būtu spējuši pārvarēt daudzos šķēršļus ceļā uz Eldorado, viņiem nāktos doties prom daudz nabadzīgākiem, nekā bija šeit ieradušies.
14 Briesmoņi
Dažas minūtes vēlāk Alekss un Nadja ieraudzīja Briesmoni. Viņš bija pusjūdzi tālāk un virzījās uz pilsētas pusi. Viņš izskatījās pēc milzīga cilvēkveida pērtiķa. Vairāk nekā trīs metrus garā būtne pārvietojās uz pakaļkājām, spēcīgās rokas sniedzās līdz zemei, sejā vīdēja melanholiska izteiksme, un galva bija neproporcionāli maza varenajam ķermenim. Briesmoņa augums bija klāts ar drātīm līdzīgām asām spalvām, un pie katras priekšķepas vīdēja trīs gari, asi un līki nagi. Būtne pārvietojās tik neticami lēni, it kā nemaz nekustētos. Nadja acumirklī pazina Briesmoni, jo bija to redzējusi jau iepriekš. Baiļu un pārsteiguma paralizēti, jaunieši nopētīja radījumu. Tas viņiem atgādināja kādu jau pazīstamu dzīvnieku, tomēr abi nespēja atcerēties, tieši kuru.
Viņš izskatās pēc sliņķa, beidzot Nadja čukstus noteica.
Tad arī Alekss atcerējās, kā Sanfrancisko zooloģiskajā dārzā bija redzējis dzīvnieku, kurš reizē atgādināja pērtiķi un lāci, dzīvoja kokos un kustējās tikpat lēni kā Briesmonis, tāpēc bija iesaukts par sliņķi. Tas bija pil-
nīgi neaizsargāts radījums, jo viņam trūka ātruma, lai uzbruktu, bēgtu vai aizsargātos, tomēr tam bija arī ļoti maz ienaidnieku: sliņķa biezā āda un skābā gaļa nebija iekārojams guvums pat izsalkušākajam plēsoņam.
- Un smaka? Briesmonis, ko es redzēju, šausmīgi smirdēja, Nadja joprojām klusā balsī jautāja.
- Šis nesmird, vismaz no šejienes neko nevar saost… Alekss atbildēja. Tas droši vien ir kāds sekrēts kā seskiem, un smakas izplatīšana ir pakļauta gribai to izmanto, lai aizsargātos vai paralizētu medījumu.
Briesmonis sadzirdēja jauniešu čukstus un ļoti lēnām pagriezās, lai redzētu, kas runā. Alekss un Nadja apstājās, bet Valimai, sievas gara pavadīts, nesteidzīgi turpināja iet uz priekšu, atdarinot būtnes pārsteidzošo apātiju. Briesmonis večuka priekšā slējās kā varens tornis, un šamanis, kas bija neliela auguma vīrs, sniedzās viņam tikai līdz gurnam. Burvis un viņa sieva nokrita būtnes priekšā ceļos, un tad jaunieši skaidri sadzirdēja dziļu un dobju balsi, kas runāja miglāja laužu valodā.
- Viņš runā kā cilvēks! Alekss nomurmināja, pilnīgi pārliecināts, ka sapņo.
- Tēvam Valdomero bija taisnība.
- Tas nozīmē, ka viņam piemīt arī cilvēka prāts. Vai tu domā, ka varētu ar viņu sarunāties?
- Ja to var Valimai, tad varu arī es, bet man ir bail iet tuvāk, Nadja čukstēja.
Viņi labu brīdi gaidīja, jo vārdi no radījuma mutes vēlās laukā tikpat lēni, kā viņš kustējās.
- Viņš jautā, kas mēs tādi esam, Nadja tulkoja.
- Es to apjautu. Saprotu gandrīz visu… Alekss murmināja, pavirzoties uz priekšu. Valimai viņu ar žestu apturēja.
Saruna starp šamani un Briesmoni turpinājās tikpat gausi, un neviens no viņiem nekustējās, līdz lēnām sāka dzist gaisma un baltās debesis iekrāsojās oranžas. Jaunieši pieļāva, ka ārpus šā krātera sāk rietēt saule. Beidzot Valimai piecēlās kājās un atgriezās pie jauniešiem.
- Dievi dos padomu, viņš paziņoja.
- Kā? Vai tad te ir vēl kāds bez šiem radījumiem? Cik viņu ir? jautāja Alekss, bet Valimai nevarēja kliedēt viņa šaubas, jo nemācēja skaitīt.
Pa tepui iekšieni burvis aizveda draugus pāri klajumam līdz nelielai dabiskai klinšu alai, kur lika jauniešiem ērti iekārtoties, bet pats devās pārtikas meklējumos. Viņš atgriezās ar ļoti smaržīgiem augļiem, kādus neviens no abiem iepriekš nebija redzējis, bet viņi bija tik izsalkuši, ka aprija visu līdz pēdējam, neuzdodot nekādus jautājumus. Pēkšņi satumsa un viņi attapās pilnīgā tumsā; viltus zelta pilsēta, kas pirms tam bija tik žilbinoši mirdzējusi, tagad pazuda krēslā. Valimai nemēģināja aizdegt otru lāpu, kuru droši vien taupīja atpakaļceļam labirintā, un nekur nemanīja nevienu gaismiņu. Alekss nosprieda, ka radījumi, lai arī spēj runāt kā cilvēki un, iespējams, ir apguvuši atsevišķas uzvedības normas, tomēr ir primitīvāki par alu cilvēkiem un vēl nav atklājuši uguns ieguves paņēmienus. Salīdzinājumā ar briesmoņiem indiāņi šķita daudz vairāk attīstīti. Kādēļ gan miglāja ļaudis viņus uzskatīja par dieviem, ja paši bija evolucionējuši krietni tālāk?
Karstums un mitrums nemazinājās, jo viņi atradās kalna iekšienē, it kā būtu nokļuvuši kāda apdzisuša vulkāna krāterī. Doma, ka no elles ugunīm šķir tikai plāna zemes un klinšu garoza, nebija diez ko mierinoša, tomēr Alekss nosprieda: ja vulkāns nav bijis aktīvs tūkstošiem gadu, par ko liecināja bagātīgā augu valsts visapkārt, tad jābūt īstam nelaimes putnam, lai tas sāktu darboties tieši šonakt, kad ieradies viņš. Nākamās stundas vilkās ļoti lēni. Jaunieši šajā nepazīstamajā vietā gandrīz nespēja aizmigt. Viņi vēl ļoti labi atcerējās, kā izskatījās mirušais kareivis. Briesmonis droši vien bija izmantojis savus milzīgos nagus, lai tik šausmīgā veidā uzšķērstu nelaimīgo. Kādēļ gan tas vīrs nebija bēdzis vai licis lietā savu ieroci? Radījuma gausums viņam būtu devis gana daudz laika. Izskaidrojums varēja būt vienīgi Briesmoņa izdalītā baisā smaka. Ja radījums laida darbā smirdīgo sekrētu, aizsargāties pret to vairs nevarēja neviens. Nebija nekādas jēgas aizspiest degunu, smirdoņa iesūcās caur katru ķermeņa poru un pārņēma savā varā smadzenes un gribu; tā bija tikpat nāvējoša inde kā curare.