Kopš laika gala visa cilts tikai divas reizes bija ienākusi tepui iekšienē, un abos gadījumos, glābjoties no ļoti varena naidnieka. Pirmā reize bija pirms četrsimt gadiem, kad miglāja ļaudīm vairākas nedēļas nācās slēpties no spāņu kareivjiem, kas pamanījās nokļūt līdz pat Pasaules Acij. Kad indiāņi ieraudzīja, ka ārzemnieki bez jebkādas piepūles ar dūmu un trokšņa nūjām var nogalināt no attāluma, viņi saprata, ka viņu pašu ieroči pret iebrucējiem ir pilnīgi nederīgi. Tad viņi nojauca savas būdas, apraka mazumiņu, kas viņiem piederēja, pārklāja ciema paliekas ar zemi un zariem, aizslaucīja savas pēdas un kopā ar sievietēm un bērniem devās uz svēto tepui. Dievi ļāva viņiem tur uzturēties, līdz visi ārzemnieki nomira. Zaldāti meklēja Eldorado, alkatība viņus bija padarījusi aklus, līdz viņi cits citu noslepkavoja. Tos, kas vēl bija palikuši dzīvi, nonāvēja briesmoņi un indiāņi. Tikai viens no spāņu konkistadoriem izglābās un spēja atgriezties pie saviem tautiešiem. Taču viņš sajuka prātā un atlikušo dzīves daļu pavadīja, piesiets pie staba kādā Navarras garā vājo patversmē, murgojot kaut ko par mitoloģiskiem milžiem un pilsētu no tīra zelta. Leģenda saglabājās Spānijas impērijas hroniku lappusēs un nodarbināja daudzu jo daudzu dēkaiņu iztēli līdz pat mūsdienām. Otra reize bija tikai pirms trim gadiem, kad nahab trokšņa un vēja putni nolaidās
Pasaules Acī. Miglāja ļaudis atkal paslēpās un nogaidīja, līdz vīlušies svešzemnieki dodas prom viņiem nebija izdevies uziet zelta atradnes. Tomēr indiāņi, Valimai vīziju brīdināti, gatavojās jaunai svešzemnieku atnākšanai. Šoreiz nebūs jāgaida četri simti gadu, kamēr nahab atkal uzdrošināsies doties uz augstkalni, jo tagad viņi bija iemācījušies lidot. Tad nu briesmoņi nolēma iziet un tos nogalināt, nemaz nenojaušot, ka svešzemnieku ir tik daudz. Pieraduši pie neliela skaita sev līdzīgo, viņi domāja, ka pa vienam vien var iznīcināt arī naidniekus.
Alekss un Nadja klausījās, kā briesmoņi stāsta vēsturi, un nāca pie vairākām atziņām.
- Tādēļ viņi neaiztika indiāņus, tikai ienācējus, Alekss apstulbis sacīja.
- Un tēvs Valdomero? Nadja viņam atgādināja.
- Viņš dzīvoja kopā ar indiāņiem. Briesmonis noteikti viņu atšķīra pēc smaržas un tieši tāpēc neuzbruka.
- Un es? Tonakt viņš neaiztika arī mani… meitene piebilda.
- Mēs bijām kopā ar indiāņiem. Ja Briesmonis mūs būtu redzējis kopā ar ekspedīciju, mēs būtu miruši tieši tāpat kā tas zaldāts.
- Ja pareizi saprotu, briesmoņi ir izgājuši sodīt ienācējus, Nadja secināja.
- Tieši tā, bet viņi ir panākuši gluži pretējo. Tu pati redzi, kas noticis: viņi ir pievērsuši uzmanību indiāņiem un Pasaules Acij. Manis šeit nebūtu, ja kāds žurnāls nenolīgtu vecmāmiņu uziet Briesmoni, Alekss noteica.
Tuvojās pēcpusdiena un tad arī vakars, tomēr sanāksmes dalībnieki tā arī nenonāca pie kopēja slēdziena.
Alekss pajautāja, cik daudzi dievi bija izgājuši ārpus kalna, un Valimai atbildēja, ka divi, kam gan īsti nevarēja ticēt, jo tiklab tas varēja būt arī pusducis. Puisis mēģināja paskaidrot briesmoņiem, ka vienīgā cerība viņiem paglābties ir palikt tepui iekšienē, bet indiāņiem nodibināt zināmus kontaktus ar civilizāciju. Saskarsme bija neizbēgama, viņš sacīja, jo agrāk vai vēlāk helikopteri no jauna nolaidīsies Pasaules Acī, un šoreiz nahab atnāks uz palikšanu. Daži nahab grib iznīcināt miglāja ļaudis un pārņemt savā varā Pasaules Aci. To bija grūti izskaidrot, jo ne briesmoņi, ne Valimai nevarēja saprast, kā iespējams savā īpašumā iegūt zemi. Alekss stāstīja, ka ir arī citi nahab, kas vēlas glābt indiāņus un noteikti darīs jebko, lai aizsargātu arī dievus, jo viņi bija pēdējie savas sugas pārstāvji uz Zemes. Puisis atgādināja šamanim, ka Ijomi bija viņu iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab, un lūdza atļauju izpildīt savu uzdevumu.
- Mēs nedomājam, ka nahab ir varenāki par dieviem, Valimai atbildēja.
- Reizēm viņi tomēr ir. Dievi nevarēs aizsargāties pret viņiem, un miglāja ļaudis tāpat. Tomēr vieni nahab var aizturēt citus nahab, Alekss skaidroja.
- Manās vīzijās Rahakanariva klīst apkārt, izslāpis pēc asinīm, Valimai sacīja.
- Savukārt mani iecēla par virsaiti Rahakanarivas atvairīšanai, Nadja atgādināja.
- Mums vairs nevajag karu. Dieviem jāatgriežas kalnā. Nadja un es, mēs panāksim, ka nahab ar cieņu izturas pret miglāja ļaudīm un dievu mitekli, Alekss apsolīja un centās, lai viņa balss izklausītos pēc iespējas pārliecinošāk.
Patiesībā viņš nespēja iedomāties, kā varēs pieveikt Mauro Karijasu, kapteini Ariosto un daudzus citus laimes meklētājus, kas bija iekārojuši šā apgabala bagātības. Viņš pat nezināja Mauro Karijasa rīcības plānu, nedz arī lomu, kādu indiāņu iznīcināšanas plānā viņš bija atvēlējis International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Uzņēmējs bija skaidri pateicis, ka viņi būs liecinieki, tomēr Alekss nespēja iedomāties kam.
Puisis klusībā sprieda, ka vecmāmiņas ziņa par briesmoņu un ekoloģiskās paradīzes eksistenci tepui iekšienē satrauks visu pasauli. Ja paveiksies, veikli manipulējot ar presi, Keita Kolda varētu panākt, ka Pasaules Acij piešķir dabas rezervāta statusu un to savā aizsardzībā ņem valdības. Tomēr šis risinājums varēja nākt arī pārāk vēlu. Ja Mauro Karijass tomēr panāktu savu, tad vēlākais trīs mēnešu laikā indiāņi būs pagalam, kā viņš bija apgalvojis sarunā ar kapteini Ariosto. Vienīgā cerība bija pēc iespējas ātrāk piesaistīt starptautisko palīdzību. Kaut gan nevarētu izvairīties no zinātnieku ieinteresētības, ne arī no televīzijas kamerām, vismaz būtu iespējams aizturēt laimes meklētājus un kolonistus, kuri bija gatavi apgūt mežu un iznīdēt tā iedzīvotājus. Puiša galvā pazibēja nelāga priekšnojauta, ka kāds Holivudas uzņēmējs tepui varētu pārvērst par sava veida Disnejlendu vai Juras laikmeta parku. Viņš cerēja, ka vecmāmiņas reportāžu radītais iespaids varētu aizkavēt vai pat nepieļaut šo murgu.
Briesmoņi dzīvoja dažādās slavenās pilsētas istabās. Viņi bija vientulību mīloši radījumi, kas savu dzīves telpu cits ar citu nedalīja. Par spīti milzīgajam augumam, viņi ēda maz, ilgas stundas košļājot augus, augļus, saknes un reizēm arī kādu sīku dzīvnieciņu, kas miris vai ievainots nokrita pie viņu kājām. Nadja spēja sarunāties ar radībām labāk nekā Valimai. Pāris sieviešu dzimtas radījumu izrādīja par meiteni zināmu interesi un ļāva viņai sevi glāstīt, jo Nadja ļoti vēlējās pieskarties kādam no briesmoņiem. Kad viņa bija uzlikusi plaukstu uz raupjā kažoka, vesels bars dažādu kukaiņu rāpoja uz augšu pa meitenes roku, līdz pārklāja visu ķermeni. Nadja izmisīgi purinājās, tomēr tā arī nespēja atbrīvoties no daudzajiem kukaiņiem, kas bija pieķērušies matiem un apģērbam. Valimai viņai parādīja kādu no ezeriņiem, un meitene ielēca ūdenī, kas izrādījās patīkami silts un gaisa burbulīšiem pilns. Iegremdējoties ūdenī, viņa juta, cik patīkami tie kņudina ādu. Viņa aicināja pievienoties arī Alekšu, un abi draugi ilgu laiku plunčājās pa saulē sasilušo ūdeni, līdz beidzot pēc tik daudzām uz zemes pārlaistām naktīm un svīstot pavadītām dienām atkal tīri izrāpās krastā.
Tikmēr Valimai ķirbī bija samīcījis kāda augļa mīkstumu, kuru uzreiz sajauca ar zilu un dzidru vīnogu sulu. Galu galā viņš pagatavoja violetu putriņu, kas pēc konsistences bija līdzīga kaulu zupai, ko viņi bija dzēruši Mokaritas bērēs. Tomēr šoreiz šķidrums garšoja ļoti labi un tā smarža atgādināja medus un ziedu nektāru. Šamanis piedāvāja dziru briesmoņiem, pēc tam iedzēra pats un pasniedza ķirbi arī jauniešiem un Borobam. Šis biezais dzēriens kā uz burvja mājienu remdēja izsalkumu, un draugi jutās mazliet noreibuši, it kā būtu dzēruši alkoholu.