Tonakt viņiem ļāva apmesties kādā zelta pilsētas telpā, kur nebija tik karsts kā alā. Starp dažādiem minerāliem auga vēl nekad neredzētas orhidejas, dažas bija tik trauslas, ka to tuvumā gandrīz vai nevarēja elpot. Ilgu laiku lija silts un blīvs lietus kā duša, kas saslapināja pilnīgi visu un gāzās lejup pa kristālu spraugām kā upe, radot bungu rīboņai līdzīgu skaņu. Kad lietus beidzot mitējās, siltajā gaisā viss ātri izžuva un nogurušie jaunieši, jūtoties tā, it kā vēders būtu pilns ar ziedošām puķēm, uz Eldorado cietās grīdas ļāvās miegam.
Valimai pagatavotais dzēriens iedarbojās maģiski un aiznesa viņus kopīgu sapņu un mītu pasaulē, kur visi, dievi un cilvēki, varēja redzēt vienas un tās pašas vīzijas. Tā bija iespējams aiztaupīt daudzus vārdus un paskaidrojumus. Viņi sapņoja, ka Rahakanariva ir iesprostots slēgtā koka kastē, no kuras izmisīgi mēģina tikt laukā, plosīdamies ar savu spēcīgo knābi un briesmīgajiem nagiem, kamēr dievi un cilvēki, piesieti pie kokiem, cer uz veiksmi. Viņi sapņoja, ka tiahab, paslēpuši sejas aiz maskām, nogalina cits citu. Redzēja, kā cilvēkēdājs putns salauž kasti un izsprūk brīvībā, gatavs aprīt visu, kas trāpās ceļā, tomēr balts ērglis un melns jaguārs nostājas tam ceļā, gatavi cīnīties līdz nāvei. Kā jau tas sapņos daždien mēdz notikt, arī šim cīniņam nebija atrisinājuma. Aleksandrs Kolds pazina Rahakanarivu, jo bija to redzējis jau iepriekš, kad kādā murgā tas parādījās kā milzīgs melns putns, saplēsa loga rūti un baisajos nagos aiznesa prom māti.
No rīta pamostoties, nevienam redzētais nebija jāstāsta citiem, jo visi, pat mazais Boroba, bija sapņojuši vienu sapni. Kad dievu padome atkal sanāca kopā, lai turpinātu pārrunas, vairs nebija nepieciešams vairākas stundas atkārtot vienu un to pašu kā iepriekšējā dienā. Viņi zināja, kā rīkoties, katram bija skaidra viņa loma gaidāmajos notikumos.
- Jaguārs un Ērgle cīnīsies ar Rahakanarivu. Ja viņi to uzvarēs, kāds būs atalgojums? pēc ilgas šaubīšanās beidzot noteica viens no slinkiem.
- Trīs kristāla olas no ligzdas, Nadja nevilcinoties atbildēja.
- Un veselības ūdens, Alekss piebilda, domājot par māti.
Šausmu pārņemtais Valimai sacīja jauniešiem, ka viņi pārkāpuši vienkāršākos pieklājības likumus: nevar ņemt, neko nedodot pretī. Tas bija dabas likums. Jaunieši bija uzdrošinājušies dieviem ko pieprasīt, neko nedodot pretim… Briesmoņa jautājums bija gluži formāls, un pareizi būtu bijis atbildēt, ka viņi nevēlas nekādu atalgojumu un darīs to aiz cieņas pret dieviem un līdzjūtības pret cilvēkiem. Tiešām, izskatījās, ka ienācēju prasības briesmoņus ir samulsinājušas un nepatīkami pārsteigušas. Daži lēnām un draudīgi piecēlās kājās, ņurdēja un cilāja rokas, resnas kā ozola zari. Valimai padomes priekšā nokrita ceļos un bubināja paskaidrojumus un atvainošanos, tomēr nekādi nespēja mazināt nokaitēto gaisotni. Baidoties, ka kāds no briesmoņiem varētu viņus nogāzt gar zemi ar savu smaku, Alekss ķērās pie pēdējā salmiņa: sava vectētiņa flautas.
- Man ir kāds dāvinājums dieviem, viņš trīcēdams teica.
Instrumenta maigā skaņa pamazām pārņēma tepui silto gaisu. Pagāja pāris minūšu, līdz pārsteigtie briesmoņi spēja reaģēt, un, kad viņi beidzot to izdarīja, Alekss jau bija ļāvies iedvesmai un pilnīgi nodevies mūzikas radīšanas priekam. Šķita, ka flauta ieguvusi visas Valimai pārdabiskās spējas. Skaņas atbalsojās dīvainās zelta pilsētas sienās un nebeidzamās virtenēs atgriezās atpakaļ gluži citādas. No mūzikas drebēja orhidejas augstajos kristāla veidojumos. Puisis vēl nekad nebija tā spēlējis un vēl nekad nebija juties tik varens: ar flautas maģiju viņš mežonīgus dzīvniekus spēja padarīt par maigiem jēriem. Viņš jutās it kā pieslēgts jaudīgam sintezatoram, stīgu orķestrim, pūšamajiem un sitamajiem instrumentiem, kas spēlēja melodijas pavadījumu. Briesmoņi sākumā nekustīgi klausījās un tad sāka šūpoties kā lieli koki vējā; viņu mūžvecās ķepas bungoja zemi, un šis troksnis tepui auglīgajā ielejā aizskanēja kā zvanu skaņas. Tad Nadja, pēkšņa impulsa vadīta, izlēca padomes pusapļa centrā, bet Boroba, it kā saprastu mirkļa svarīgumu, palika mierīgi sēžam pie Alekša kājām.
Zemes enerģija kā gaismas stars caurstrāvoja meitenes smalkos kaulus, un tās ietekmē Nadja sāka dejot. Viņa nekad nebija redzējusi baletu, tomēr atcerējās daudzreiz dzirdētos ritmus: Brazīlijas sambu, Venecuēlas salsu un horopo, kā arī pa radio dzirdēto Amerikas mūziku. Viņa bija redzējusi, ka melnie cilvēki, mulati, caboclos un baltie Manausas karnevālā dejo līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un vērojusi indiāņu svinīgās dejas ceremoniju laikā. Neaptverot, ko īsti dara, instinktu vadīta, viņa veidoja savu dāvanu dieviem. Meitene lidoja. Viņas ķermenis kā transā kustējās pats no sevis, bez jebkādas apziņas līdzdalības vai iepriekšēja nodoma. Nadja šūpojās kā staltākās palmas, cēlās augšup kā ūdenskritumu putas, virpuļoja kā vējš. Viņa attēloja sarkanā aras lidojumu, jaguāra skrējienu, delfīna peldēšanu, kukaiņu zumēšanu un čūskas locīšanos.
Tepui iekšienē dzīvība bija pastāvējusi tūkstošiem un tūkstošiem gadu, bet līdz šim brīdim te nekad nebija skanējusi mūzika, pat ne vienkāršākā bungu rīboņa. Tās divas reizes, kad miglāja ļaudis bija raduši patvērumu leģendārajā pilsētā, viņi visiem spēkiem centās nesaniknot dievus, uzvedās, cik vien klusi varēja, un izmantoja savu prasmi kļūt neredzamiem. Briesmoņi nenojauta par cilvēku spēju radīt mūziku, tāpat kā nebija redzējuši kustamies ķermeni ar tādu vieglumu, kaismi, ātrumu un grāciju, kā tagad dejoja Nadja. Šie lēnīgie radījumi tik tiešām nekad nebija saņēmuši tik iespaidīgu dāvanu. Viņu slinkās smadzenes uztvēra katru skaņu un katru kustību, lai saglabātu tās nākamajiem gadsimtiem. Šo ciemiņu dāvana paliks kopā ar briesmoņiem, lai kļūtu par daļu no viņu leģendas.
1 5 Kristāla olas
Apmaiņā pret mūziku un deju briesmoņi piešķīra jauniešiem to, ko viņi bija lūguši. Milzu sliņķi pastāstīja, ka kristāla olas Nadjai jāmeklē visaugstākajā tepui virsotnē, kur atradās vīzijā redzētā ligzda ar trim brīnišķīgajiem veidojumiem. Savukārt Aleksam bija jāienirst zemes dzīlēs, kur meklējams veselības ūdens.
Vai mēs varam iet kopā? Vispirms uz tepui virsotni un pēc tam uz krātera dibenu, ierosināja Alekss, prātodams, ka uzdevumi būtu vieglāk izpildāmi, ja draugi viens otram palīdzētu.
Sliņķi lēni pakratīja galvu, un Valimai paskaidroja, ka ikviens ceļojums garu pasaulē ir veicams vientulībā. Viņš piebilda, ka jauniešu rīcībā ir tikai nākamā diena un ka tās laikā viņiem jātiek galā katram ar savu uzdevumu, jo, iestājoties tumsai, ceļabiedriem noteikti jāatgriežas ārpasaulē; tāda bija šamaņa un dievu noruna. Ja draugi nebūs atgriezušies, tad uz mūžu paliks iesprostoti svētajā tepui kalnā, jo paši saviem spēkiem izeju no labirinta atrast nespēs.
Atlikušo dienas daļu jaunieši pavadīja, apskatot Eldorado un stāstot par savā dzīvē pieredzēto; pirms šķiršanās abi viens par otru vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk. Nadjai bija grūti iedomāties draugu dzīvojam kopā ar ģimeni Kalifornijā; viņa nekad nebija redzējusi datoru un apmeklējusi skolu, tāpat nezināja, kas ir ziema. Savukārt amerikāņu puisis apskauda meitenes brīvo un rāmo dzīvi un ciešo saikni ar dabu. Nadjai Santosai piemita veselais saprāts un gudrība, kas viņam šķita nesasniedzama.