Nadja un Alekss priecājās par brīnumainajiem vizlas un citu minerālu veidojumiem pilsētā, par neredzētajiem augiem, neparastajiem dzīvniekiem un kukaiņiem, kas šeit bija raduši mājvietu. Viņi redzēja, ka pāri galvai lāgiem pārlido pūķi, līdzīgi tam, kas mitinājās alā, miermīlīgi kā pieradināti papagaiļi. Viņi pasauca vienu no tiem, radījums nolaidās pie jauniešu kājām un ļāva sevi noglāstīt. Pūķa āda bija maiga un vēsa kā zivij; viņam bija vanaga skatiens un pēc ziediem smaržojoša elpa. Draugi peldējās siltajās lagūnās un pieēdās augļus, bet tikai tos, ko bija atļāvis Valimai. Te bija atrodami arī nāvējoši augļi un sēnes, citi varēja izraisīt vīzijas un murgus vai iznīcināt gribasspēku, vēl kādi varēja uz visiem laikiem izdzēst atmiņu, šamanis bija paskaidrojis. Pastaigājoties viņi šad un tad satika kādu no briesmoņiem, kuri lielāko daļu dzīves pavadīja kā aizmiguši. Apēduši nepieciešamo daudzumu lapu un augļu, atlikušo dienas daļu tie vēroja džungļu ainavu un mākoņus, kas sedza tepui virsotni. "Briesmoņi domā, ka debesis ir baltas un tik lielas kā krātera caurums," Nadja sacīja, un Alekss atbildēja: "Arī cilvēkiem ir tikai daļējs priekšstats par debesīm, jo astronauti zina, ka tās ir nevis zilas, bet gan bezgalīgi dziļas un tumšas." Tovakar draugi devās gulēt vēlu un pamatīgi noguruši; viņi gulēja līdzās, nepieskaroties viens otram, jo apkārt valdīja liels karstums, tomēr abi redzēja vienu un to pašu sapni, kā bija iemācījušies, ēdot Valimai burvju augļus.
Nākamās dienas rītausmā vecais šamanis iedeva Aleksandram Koldam vienu tukšu ķirbi un Nadjai Santosai vienu ar ūdeni piepildītu ķirbi un groziņu, kuru viņa uzsēja uz muguras. Valimai brīdināja jauniešus, ka, reiz uzsākot ceļojumu tiklab uz virsotnēm, kā uz zemes dzīlēm, atpakaļceļa vairs nav. Viņiem bija jāpārvar visi šķēršļi vai arī jāmirst, jo nebija iespējams atgriezties ar tukšām rokām.
- Vai jūs esat pārliecināti, ka tiešām vēlaties to darīt? šamanis jautāja.
- Es esmu, Nadja apliecināja.
Viņai nebija ne jausmas, ko iesākt ar kristāla olām, nedz arī kāpēc vajadzētu doties tās meklēt, tomēr meitene nešaubījās par savu vīziju. Olām bija jābūt ļoti vērtīgām, vai arī tām piemita maģiskas īpašības; to dēļ viņa bija gatava pārvarēt pat savas mūžīgās bailes no augstuma.
- Es arī, Alekss pievienojās un nodomāja, ka viņš dotos līdz pašai ellei, ja vien varētu izglābt māti.
- Varbūt jūs atgriezīsieties un varbūt arī ne, burvis atvadījās no draugiem, jo viņam robeža starp dzīvību un nāvi līdzinājās dūmu grīstītei, ko var izdzēst vieglākā vēja pūsma.
Nadja atbrīvojās no Borobas, kas bija pieķēries viņai pie jostas, un paskaidroja dzīvnieciņam, ka uz turieni, kurp dodas, nevar to ņemt līdzi. Pērtiķītis vaidot apķērās
Valimai ap kāju un draudot vicināja dūrīti, tomēr neuzdrošinājās saimnieci nepaklausīt. Abi draugi, diezgan nobijušies un aizkustināti, cieši apskāvās. Tad katrs no viņiem devās Valimai norādītajā virzienā.
Nadja Santosa devās uz augšu pa tām pašām klintīs iecirstajām kāpnēm, pa kurām viņa ar Alekšu un Valimai no labirinta bija kāpuši lejup uz tepui ieleju. Kāpiens augšup līdz balkonam nebija grūts, lai arī pakāpieni bija stāvi, šauri, nelīdzeni, nodiluši un trūka margu. Cīnoties ar reiboni, meitene pameta ātru skatienu lejup un ieraudzīja fantastisko, vieglā miglā tīto zili zaļo ieleju, kuras centrā slējās krāšņā zelta pilsēta. Tad meitene paskatījās uz augšu un viņas skatiens pazuda mākoņos. Tepui krāteris šķita šaurāks nekā ieleja. Kā gan bija iespējams uzkāpt pa tik stāvu nogāzi? Tur jau vajadzēja vaboles kājas. Cik augsts patiesībā ir tepui, ja to sedz mākoņi? Kur atrodas ligzda? Tagad viņai nevajadzētu domāt par problēmām, bet gan par to risinājumu. Nadja citu pēc cita pārvarēs visus šķēršļus, tiklīdz tie radīsies. Ja viņa varēja uzrāpties pa ūdenskrituma klinti, tad uzrāpsies arī pa šo, meitene nodomāja, kaut arī tagad viņa vairs negāja sasaistē ar Jaguāru un bija gluži viena.
Nonākusi līdz balkonam, Nadja saprata, ka te pakāpieni beidzas un tagad viņai bija jārāpjas augšup, turoties, pie kā vien var. Viņa sakārtoja grozu uz muguras, aizvēra acis un mēģināja rast mieru savā dvēselē. Jaguārs bija skaidrojis, ka tur, viņas esības centrā, ir koncentrēta dzīvības enerģija un drosme. Meitene no visa spēka ieelpoja, lai tīrais gaiss piepilda krūtis un visu ķermeni līdz pat roku un kāju pirkstgaliem. Viņa vēl trīs reizes dziļi ieelpoja un joprojām ar aizvērtām acīm iztēlojās ērgli, savu totēma dzīvnieku. Viņa iedomājās, ka rokas izplešas, kļūst garākas un pārvēršas spalvām klātos spārnos, kājas kļūst par ķetnām ar asiem nagiem, sejā izaug spēcīgs knābis un acis attālinās viena no otras, līdz nostājas abpus galvai. Meitene juta, ka viņas maigie un sprogainie mati pārvēršas par cietām piegulošām spalvām, kuras viņa pēc vēlēšanās var sabozt, spalvām, kas glabā visu ērgļa gudrību. Tās bija kā antenas, kas uztver gaisa strāvas pat tad, ja tās nav redzamas. Viņas ķermenis zaudēja muskuļu spēku un ieguva tik gaisīgu vieglumu, ka varēja atgrūsties no zemes un lidot pretī zvaigznēm. Nadja juta milzīgu enerģijas pieplūdumu, visu ērgļa spēku ielīstam asinīs. Meitene manīja, ka šis spēks aizplūst līdz pat pēdējai ķermeņa šūnai un viņas apziņai. "Es esmu Ērgle," viņa skaļi noteica un tūdaļ pat atvēra acis.
Nadja cieši pieķērās mazai spraudziņai klintī, kas atradās tieši virs galvas, un uzlika kāju otrai vidukļa augstumā. Viņa pavirzījās uz augšu un kādu brīdi palika nekustīga, mēģinot noturēt līdzsvaru. Tad pacēla otru roku, lai pameklētu augstāk, līdz bija sataustījusi kādu sakni un ar kāju uzgājusi plaisu klintī. Meklējot kādu izvirzījumu, meitene atkārtoja šo kustību ar otru roku un, kad bija to veikusi, pavirzījās vēl mazliet uz augšu. Augi kalna nogāzē viņai palīdzēja, te bija saknes, krūmi un liānas. Viņa redzēja arī dziļus skrāpējumus akmeņos un dažos zaros un nodomāja, ka tās ir briesmoņu nagu pēdas. Viņi droši vien ir kāpuši kalnā pārtikas meklējumos, vai arī labirinta karte kalna iekšienes iedzīvotājiem nebija zināma, tāpēc ik reizi, kad viņi vēlējās iziet no kalna vai ieiet tajā, milzeņiem vajadzēja uzrāpties līdz pat tā virsotnei un pa otru pusi kāpt lejā. Nadja nosprieda, ka tas droši vien aizņēma vairākas dienas vai pat nedēļas, ja ņem vērā milzīgo sliņķu neticamo lēnīgumu.
Viena meitenes prāta daļa, kas joprojām bija aktīva, aptvēra, ka tepui krāteris nav apvērsts konuss, kā viņai, skatoties no apakšas, optiskā efekta ietekmē mānīgi bija šķitis; tas drīzāk viegli atvērās virzienā uz augšu. Krātera mute īstenībā bija platāka nekā pamatne. Viņai nebija nepieciešamas vaboles kājas, bet gan koncentrēšanās un drosme. Tā meitene ar apbrīnojumu noteiktību un veiklību metru pēc metra rāpās uz augšu stundām ilgi. Šī veiklība nāca no visslēptākās un noslēpumainākās vietas, no miera sirds dziļumos, kur mita visas cēlās viņas totēma dzīvnieka īpašības. Viņa bija Ērgle, debesu karaliene, visaugstāk lidojošais putns, kas savu ligzdu vij vietās, kur var nokļūt vien eņģeļi.
Meitene soli pa solim turpināja kāpt augšup. Kalna ielejas siltais un mitrais gaiss pārvērtās vēsā pūsmā, kas mudināja doties augšup. Viņa bieži apstājās, jo bija nogurusi, cīnoties ar kārdinājumu paskatīties uz leju, rēķinot attālumu līdz virsotnei un koncentrējoties katrai nākamajai kustībai. Meiteni pārņēma briesmīgas slāpes; šķita, ka mute ir pilna ar rūgtām smiltīm, tomēr viņa nekādi nespēja atraisīt uz muguras piesieto ķirbi ar ūdeni. Padzeršos, kad būšu tikusi galā, viņa murmināja, iztēlojoties, kā dzers vēso un tīro ūdeni. Ja vismaz lītu, viņa prātoja, bet no mākoņiem nenokrita ne lāsītes. Kad meitenei šķita, ka vairs nevarēs paspert ne soli, viņa sajuta karājamies kaklā Valimai maģisko talismanu, un tas Nadjai deva spēku. Talismans bija viņai palīdzējis uzkāpt pa melnajām un gludajām ūdenskrituma klintīm, tas bija ļāvis viņai sadraudzēties ar indiāņiem un paglābis no briesmoņiem; kamēr vien tas viņai bija, meitene jutās droša.