Brīdi vēlāk viņa sasniedza pirmos mākoņus, kas bija tik biezi kā sakults olas baltums, un Nadju apņēma pienaina migla. Viņa turpināja kāpt, vadoties pēc taustes, pieķeroties klintīm un augiem, kas kļuva aizvien retāki. Viņa pat neaptvēra, ka rokas, ceļgali un pēdas asiņo, jo domāja tikai par savām maģiskajām spējām, līdz kādā brīdī uztaustīja platu spraugu. Drīz vien meitene uz tās bija uzrāpusies ar vidu ķermeni un tagad atradās tepui virsotnē, ko vienmēr apslēpa blīvi mākoņi. Skaļš prieka kliedziens, mežonīgs kaujas sauciens, līdzīgs simt ērgļu ķērcienam, izlauzās no Nadjas Santosas krūtīm un daudzkārt atbalsojās pret virsotnēm, līdz izgaisa aiz apvāršņa.
Meitene virsotnē nekustīgi gaidīja, līdz viņas kliedziens pazūd milzīgās plakankalnes mazākajās klinšu plaisās. Tad pieklusa arī mežonīgā sirds dauzīšanās un viņa spēja dziļi ieelpot. Tiklīdz Nadja varēja daudzmaz droši nostāties uz kājām, tā pastiepa roku pēc ķirbja un izdzēra visu ūdeni. Vēl nekad viņa neko nebija tik ļoti vēlējusies. Vēsais šķidrums tecēja kaklā, noskalojot smiltis un rūgto garšu mutē. Veldzējot izkaltušo mēli un lūpas, tas caurstrāvoja ķermeni kā dziedējošs balzams, kas spēj aizdzīt skumjas un remdināt sāpes. Viņa saprata, ka laime nozīmē sasniegt to, ko ilgu laiku esi vēlējusies.
Augstums un milzu pūles, lai nokļūtu līdz šejienei un pārvarētu bailes, iedarbojās kā spēcīga narkotika gluži kā Tapiravateri indiāņu brūvējums vai Valimai dzira, kas visus aizveda kopīgu sapņu valstībā. Meitenei atkal šķita, ka viņa lido, bet nu viņai vairs nebija ērgļa ķermeņa, viņa bija atbrīvojusies no visa miesiskā un kļuvusi par šķīstu garu. Viņa bija nokļuvusi varenā vietā. Pasaule bija palikusi ļoti tālu lejā, ilūziju valstībā. Tā viņa lidinājās netveramu laika sprīdi un pēkšņi žilbinošajās debesīs ieraudzīja ko līdzīgu caurumam. Meitene bez kavēšanās kā bulta metās iekšā un nokļuva pilnīgā tukšumā un tumsā, kas bija līdzīga debesjumam bezmēness naktī. Tā bija nāves un dievišķības absolūtā telpa telpa, kurā izzūd pat gars. Meitene bija kā tukšums, vairs nebija ne vēlmju, ne atmiņu, ne baiļu. Viņa atradās ārpus laika.
Tomēr Nadjas ķermenis tepui virsotnē pamazām vien viņu sauca atpakaļ. Skābeklis, kas ieplūda smadzenēs, lika atgriezties fiziskajā realitātē, un ūdens, ko viņa dzēra, piešķīra kustībām enerģiju. Beidzot Nadjas gars devās atpakaļceļā, atkal kā bulta izšāvās caur atvērumu tukšumā un nonāca līdz varenajam debesjumam, kur kādu brīdi lidinājās bezgalīgajā baltumā, lai pēc tam no jauna iegūtu ērgļa apveidu. Bija grūti pārvarēt kārdinājumu mūžīgi palikt lidojam vējā, un tikai ar lielu piepūli gars atkal atgriezās meitenes ķermenī. Viņa sēdēja pasaules virsotnē un lūkojās apkārt.
Šis bija plakankalnes augstākais punkts, ko aptvēra plašs un mākoņains klusums. Kaut arī viņa nevarēja novērtēt ne šīs vietas patieso augstumu, ne platību, lielā, apaļā bedre tepui centrā salīdzinājumā ar milzīgo kalnu, kur tā atradās, šķita maziņa. Apkārtni izvagoja dziļas plaisas, dažviet klinšainas, citviet tās klāja bieza augu kārta. Meitene sprieda, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, līdz tērauda putni un nahab spēs nokļūt līdz šejienei, jo bija pilnīgi neiedomājami nosēsties šeit pat ar helikopteru un arī pārvietoties kājām pa šo dziļām plaisām klāto virsmu bija gandrīz neiespējami. Dūša meitenei sašļuka papēžos starp šīm daudzajām plaisām viņa varēja meklēt ligzdu visu atlikušo mūžu un tā arī neko neatrast. Bet tad Nadja atcerējās, ka Valimai bija norādījis precīzu vietu, kur kāpt augšup. Viņa kādu brīdi atpūtās un devās ceļā, kāpjot augšā un lejā no klints uz klinti, nezināma spēka un instinktīvas pārliecības spārnota.
Viņai nevajadzēja iet tālu. Turpat līdzās, augstu klinšu veidotā padziļinājumā, atradās ligzda, un tās vidū meitene ieraudzīja trīs kristāla olas. Tās bija mazākas un spīdīgākas nekā vīzijā redzētās, tomēr neizsakāmi brīnišķīgas.
Ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu un neiekristu kādā no dziļajām plaisām, kur bija visas izredzes lauzt kaklu, Nadja Santosa uzrāpās līdz ligzdai. Viņas pirksti satvēra šo mirdzošo kristāla pilnību, tomēr roka nespēja to pakustināt. Bezgala pārsteigta, meitene satvēra nākamo olu. Taču arī šo, gluži tāpat kā trešo, neizdevās izkustināt ne no vietas. Neiespējami, ka šie tukana olas lieluma priekšmeti būtu tik smagi. Kas noticis? Viņa no visām pusēm pabakstīja kristāla olas, lai pārliecinātos, ka tās nebija ne pielīmētas, ne pieskrūvētas. Gluži pretēji izskatījās, ka tās gandrīz vai lidinās virs vieglās spalviņu un žagariņu kārtas. Meitene apsēdās uz klints, lai saprastu, kas notiek, jo nespēja ticēt, ka viss šis piedzīvojums un spēki, kuri līdz pēdējam atdoti, lai nokļūtu līdz šejienei, var izrādīties veltīgi. Viņa ar pārcilvēcisku piepūli gluži kā ķirzaka bija rāpusies augšup pa tepui iekšējo nogāzi, un tagad, kad beidzot bija nokļuvusi līdz pašai virsotnei, meitenei vairs nebija spēka, pat lai izkustinātu meklētos dārgumus.
Nadju Santosu plosīja šaubas un skumjas, jo viņa mokoši ilgi nespēja iedomāties, kā šo mīklu atrisināt. Pēkšņi viņai ienāca prātā, ka olas droši vien kādam pieder. Iespējams, tās šeit bija nolikuši briesmoņi, bet tas varēja būt arī kāds pasakains radījums, putns vai rāpulis, piemēram, pūķis. Tādā gadījumā jebkuru brīdi varēja parādīties māte un, atrodot savā ligzdā svešinieci, droši vien iedegsies taisnīgās dusmās un metīsies uzbrukumā. Nadja nosprieda, ka nevajadzētu ilgāk šeit uzkavēties, tomēr meitene nedomāja arī padoties un olas pamest. Valimai bija teicis, ka viņa nevar pārrasties tukšām rokām… Ko gan vēl viņš stāstīja? Ka viņai ir jāatgriežas pirms tumsas. Tad meitene atcerējās, ko gudrais burvis bija mācījis iepriekšējā dienā: savstarpējās došanas likumu. Par katru lietu, ko tu paņem, tev kaut kas jādod pretī.
Viņa apbēdināta aplūkoja sevi. Meitenei nebija itin nekā, ko dot. Viņai mugurā bija krekliņš un šorti un uz muguras uzsiets grozs. Nopētot savu ķermeni, viņa pirmo reizi pamanīja skrāpējumus, zilumus un brūces, kas bija iegūti, kāpjot kalnā. Iespējams, vienīgā vērtīgā lieta, kas meitenei piederēja, bija asinis dzīvības enerģija, kas viņai bija ļāvusi līdz šejienei nokļūt. Viņa palieca uz priekšu savu sāpošo ķermeni, lai asins tecētu ligzdā. Uz pūkainajām spalviņām nopilēja dažas sarkanas lāses. Liecoties viņa sajuta pret krūtīm atsitamies talismanu un uzreiz saprata, ka tā arī bija īstā maksa par kristāla olām. Meitene brīdi šaubījās. Atstāt to šeit nozīmētu atteikties no maģiskās aizsardzības, kas piemita grebtajam kaulam šamaņa dāvanai. Nadjai nekad nebija piederējis nekas tik brīnumains kā šis amulets, viņai tas nozīmēja daudz vairāk nekā olas, kuru lietderību meitene pat nespēja nojaust. Nē, viņa to nevarēja šeit atstāt.
Nogurusi meitene aizvēra acis, un tikmēr saule aiz mākoņiem lēnām mainīja krāsu. Uz mirkli Nadja atkal atgriezās brīnumainajā ayahuasca sapnī, ko bija redzējusi Mokaritas bērēs: viņa atkal bija baltās debesīs lidojošs, vēja nests ērglis, viegls un varens. Gluži kā vīzijā viņa no augšas redzēja ligzdā spīdam olas un tikpat cieši kā toreiz bija pārliecināta: šīs olas spēj glābt miglāja ļaudis. Tad meitene dziļi nopūtās, atvēra acis, noņēma no kakla talismanu un nolika to ligzdā. Pēc tam Nadja pastiepa roku un pieskārās vienai no olām, kas tūdaļ pat sakustējās, un meitene to bez pūlēm varēja paņemt. Arī atlikušās divas bija iegūstamas tikpat viegli. Nadja rūpīgi ielika visus trīs dārgumus groziņā un sāka kāpt lejā pa jau zināmo ceļu. Caur mākoņiem vēl atspīdēja saules gaisma; meitene lēsa, ka lejupceļam jābūt ātrākam un ka galā viņa nokļūs vēl pirms tumsas, kā bija vēlējis Valimai.