16 Veselības ūdens
Kamēr Nadja Santosa kāpa tepui virsotnē, Aleksandrs Kolds pa šauru eju devās uz zemes klēpja pusi, uz noslēgtu pasauli karstu, tumšu un nomācošu kā ļaunākie murgi. Ja viņam vismaz būtu baterija… Puisim nācās kustēties uz priekšu taustoties, reizēm arī rāpojot un lienot, turklāt pilnīgā tumsā. Viņa acis pie tumsas nepierada, jo tā bija pilnīgi melna. Viņš pastiepa roku un aptaustīja klinti, lai apjaustu tuneļa virzienu un platumu, pēc tam pavirzīja uz priekšu ķermeni, centimetru pa centimetram dodoties aizvien dziļāk. Jo tālāk, jo tunelis kļuva šaurāks, un puisis nodomāja, ka nespēs apgriezties, lai tiktu atpakaļ. Mazumiņš gaisa bija kļuvis smacīgs un smirdīgs; Alekšu pārņēma sajūta, it kā viņš atrastos kapā. Šeit melnā jaguāra īpašības viņam nenieka nepalīdzēja; te bija nepieciešams cits totēma dzīvnieks, piemēram, kurmis, žurka vai tārps.
Puisis vairākas reizes apstājās un jau grasījās doties atpakaļ, iekams nav par vēlu, tomēr atmiņas par māti katru reizi lika viņam kustēties uz priekšu. Ar katru mirkli bailes krūtīs pieauga un briesmas šķita aizvien lielākas. Alekss atkal izdzirda kādas sirds pukstus, ko bija saklausījis, jau esot labirintā kopā ar Valimai. Viņa satrauktais prāts iztēlojās visvisādas briesmas, kas tepat vien gaidīja; ļaunākais būtu, ja viņš tiktu aprakts dzīvs šā dīvainā kalna iekšienē. Cik garš ir tunelis? Vai viņš nokļūs līdz galam vai pakritīs kaut kur pa ceļam? Vai tur vēl būs skābeklis, vai arī viņš noslāps?
Kādu brīdi Aleksandrs pārguris sakņupa un ievaidējās. Viņa muskuļi bija saspringti, deniņi pulsēja un visas maliņas sāpēja; puisis vairs nespēja domāt, tikai juta, ka bez gaisa viņa galva tūdaļ pārsprāgs. Vēl nekad mūžā viņš nebija izjutis tādas bailes, pat garajā iesvētīšanas naktī, ko pavadīja kopā ar indiāņiem, ne. Alekss mēģināja atcerēties izjūtas, kad viņš virvē karājās Elkapitano kalnā, tomēr šīs lietas nebija salīdzināmas. Toreiz viņš atradās kalna virsotnē, turpretim tagad bija tā iekšienē. Toreiz līdzās stāvēja tēvs, bet nu viņš bija pilnīgi viens. Trīcošs un bezspēcīgs Alekss ļāvās izmisumam. Nemitīgā tumsa pārņēma puiša prātu, viņš nesaprata, uz kurieni doties, un pilnīgi satriekts klusībā piesauca nāvi. Un brīdī, kad Alekša gars jau taisījās viņu pamest, cauri biezajai tumsai līdz puiša smadzenēm izlauzās tēva balss, kas sākumā šķita gandrīz kā nedzirdams čuksts, bet pēc laiciņa skanēja jau daudz skaidrāk. Ko tēvs bija atkārtojis tik daudzas reizes, mācot viņam rāpties klintīs? Mierīgi, Aleksandr, meklē smaguma centru sevī, tur ir tavs spēks. Elpo. Ieelpojot tu uzņem enerģiju, izelpojot tu atbrīvojies no spriedzes. Nedomā, paļaujies uz instinktu. Tieši to pašu viņš bija teicis arī Nadjai, kad viņi kāpa Pasaules Acī. Kā gan viņš to varēja aizmirst?
Alekss koncentrējās uz elpošanu: ieelpot enerģiju, nedomājot par skābekļa trūkumu, un izelpot bailes, atslābināties, pārvarēt sliktās domas, jo tās paralizē. "Es to varu, es to varu…" viņš atkārtoja. Pamazām Alekss atkal atgriezās savā ķermenī. Viņš iztēlojās kāju pirkstus un citu pēc cita atslābināja tos, pēc tam kājas, ceļgalus, gurnus, muguru, rokas līdz pat pirkstu galiņiem, pakausi, žokli, plakstiņus. Nu jau varēja elpot labāk, un puisis pārstāja šņukstēt. Viņš iegremdējās savā centrā, sarkanā un vibrējošā vietā kaut kur nabas augstumā. Viņš dzirdēja savus sirdspukstus. Sajuta ādas kņudēšanu, tad arī siltumu plūstam pa vēnām, un beidzot ķermenī atgriezās spēks, maņas un saprāts.
Aleksandrs Kolds atviegloti iekliedzās. Skaņa dažus mirkļus kavējās, tad atsitās pret kaut ko un atkal atgriezās. Puisis apjauta, ka tieši tā izmantojot skaņu tumsā pārvietojas sikspārņi. Viņš atkal iekliedzās un gaidīja, kad atskanēs atbalss, norādot viņam virzienu un attālumu, un nu Alekss varēja "dzirdēt ar sirdi", kā to tik daudzas reizes bija atkārtojusi Nadja. Viņš bija atklājis paņēmienu, kā tumsā virzīties uz priekšu.
Atlikušo ceļu pa tuneli Alekss veica pusnemaņā: ķermenis kustējās pats, it kā zinātu, kurp iet. Reizi pa reizei puisis uz brīdi lika lietā arī savu loģisko domāšanu un kādā apziņas uzplaiksnījuma mirklī apjauta, ka šis ar nezināmām gāzēm pilnais gaiss droši vien ietekmējis viņa prāta darbību. Jau vēlāk viņam šķita, ka piedzīvotais ir tikai sapnis.
Kad likās, ka šaurā eja nekad nebeigsies, Alekss sadzirdēja ūdens šalkoņu. Tā atgādināja upes tecējumu, un silta gaisa plūsma sasniedza viņa nomocītās plaušas un atjaunoja spēkus. Viņš steidzās uz priekšu, un aiz kāda alas līkuma piķa melnajā tumsā puiša acis jau spēja ko samanīt. Gaisma, sākumā ļoti blāva, pamazām kļuva stiprāka. Cerību spārnots, viņš līda uz priekšu un manīja, ka gaismas un gaisa kļūst arvien vairāk. Drīz vien Alekss atradās alā, kurai kaut kādā ziņā vajadzēja būt saistītai ar ārpasauli, jo tā bija izgaismota. Nāsīs cirtās dīvaina smarža, asa un šķebinoša, vienlaikus atgādinot etiķi un vāzē sastāvējušās puķes. Alā slējās tie paši mirdzošie minerālu veidojumi, ko Alekss bija redzējis labirintā. Veidojumu šķautnes bija spožas kā spoguļi, un, daudzkārt pavairojoties, tajās atspīdēja vārā gaisma, kas spēja nokļūt līdz šejienei. Alekss atradās pie kāda neliela ezeriņa, kurā ieplūda ūdens, balts kā piens. Pēc līdzšinējās šaurības ezeriņš un baltā upīte Aleksam šķita skaistākais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis. Vai šis varētu būt mūžīgās jaunības avots? No smaržas griezās galva, un puisis nodomāja, ka tā droši vien ir kāda gāze, kas nāk no zemes dzīlēm. Iespējams, ka pat toksiska un apdullinoša.
Alekša uzmanību saistīja kāda maiga un čukstoša balss. Mazā ezeriņa otrā krastā, tikai dažu metru attālumā, viņš pārsteigts kaut ko samanīja un, kad acis aprada ar alā valdošo krēslu, varēja redzēt, ka tā ir cilvēka figūra. To nevarēja labi saskatīt, tomēr apveids un balss atgādināja meiteni. Tas nav iespējams, viņš nodomāja, sirēnas neeksistē, un es laikam esmu sajucis prātā no gāzes un smakas; tomēr meitene šķita pavisam īsta, viņas garie mati mazliet plīvoja, āda izskatījās mirdzoša, kustības bija cilvēcīgas un balss pavedinoša. Alekss vēlējās mesties baltajā ūdenī, kārtīgi padzerties un nomazgāt putekļu kārtu no ķermeņa un asinis no nobrāztajiem elkoņiem un ceļgaliem. Vilinājums tuvoties daiļajai radībai, kas viņu sauca, un nodoties baudai, bija nepārvarams. Viņš jau grasījās tam pakļauties, kad pēkšņi saprata, ka meitene pārsteidzošā kārtā ir līdzīga Sesilijai Bārnsai: tie paši brūnie mati, zilās acis un lēnās kustības. Tā daļa smadzeņu, kurā vēl bija saglabājies veselais saprāts, brīdināja, ka šī sirēna ir iztēles radīta, gluži tāpat kā želejveida caurspīdīgās medūzas, kas lidinājās pa alu. Alekss atcerējās, ko bija dzirdējis par indiāņu mitoloģiju, Valimai stāstus par pasaules izcelšanos, kuros bija arī Piena upe ar dzīvības sēklām un nāves puvekļiem. Nē, šis nebija brīnumainais ūdens, kam būtu mātei jāatdod veselība, Alekss nosprieda; tā bija tikai viņa prāta viltība, lai kaut cik izklaidētos grūtā uzdevuma veikšanas laikā. Viņš nedrīkstēja zaudēt laiku, svarīga bija katra minūte. Alekss ar kreklu aizspieda degunu, lai nomāktu uzmācīgo un apstulbinošo smaržu. Puisis pamanīja, ka gar krastu aizvijas šaura ala, kurā ietek arī upīte, un devās turp.