Aleksandrs Kolds gāja pa taciņu, atstājot aiz muguras ezeriņu un apburošo meiteni. Viņam šķita dīvaini, ka apkārt joprojām samanāma vāra gaisma un nevajadzēja iet taustoties. Smarža kļuva aizvien vājāka, līdz izgaisa pavisam. Alekss gāja, cik vien ātri spēja, viņš pieliecās, lai nesasistu galvu pret ejas griestiem, centās noturēt līdzsvaru uz šaurās karnīzes un nodomāja, ka būtu pazemojoši iekrist upē, kas tek tepat apakšā. Puisim bija žēl, ka nav gana daudz laika, lai pārbaudītu, kas ir šis baltais, pienam līdzīgais un pēc salātu mērces smaržojošais šķidrums. Taku klāja slidenas sūnas, kurās mudžēt mudžēja tūkstošiem sīku radībiņu: kāpuri, kukaiņi, tārpi un lieli, zilgani krupji ar tik caurspīdīgu ādu, ka varēja redzēt pulsējošos iekšējos orgānus. Kā čūskām garās krupju mēles centās aizsniegt puiša kājas. Alekss ilgojās pēc saviem zābakiem, jo tagad visiem šiem mūdžiem bija jākāpj virsū basām kājām un to mīkstie, aukstie želejveida ķermeņi uzdzina riebumu. Apmēram divsimt metru tālāk sūnu sega un krupji izzuda un taciņa kļuva platāka. Puisis atvieglots pameta apkārt skatienu un tikai tad pamanīja, ka alas sienas mirdz brīnišķās krāsās. Papētot tuvāk, viņš saprata, ka tie ir dārgakmeņi un dārgmetālu dzīslas. Alekss atvāza savu Šveices armijas nazi un, paskrāpējis klinti, pārliecinājās, ka dārgakmeņi atdalījās diezgan viegli. Kas tie bija par akmeņiem? Dažus viņš pazina pēc krāsas sulīgo zaļos smaragdus un purpursarkanos rubīnus. Viņam visapkārt bija pasakaini dārgumi: šī bija īstā Eldorado pilsēta, pēc kuras gadsimtiem ilgi alka laimes meklētāji.
Atlika tikai ar nazi paskrāpēt alas sienas, lai savāktu veselu bagātību. Piepildot Valimai doto ķirbi ar šiem dārgakmeņiem, viņš varētu atgriezties Kolorado kā miljonārs, savai mātei apmaksāt vislabāko ārstēšanu, nopirkt vecākiem jaunu māju un izskolot māsas. Un sev pašam? Sev viņš nopirktu sporta auto, lai draugi mirst no skaudības un Sesilija Bārnsa paliek ar vaļēju muti. Šie dārgumi bija atrisinājums visam mūžam: viņš varētu nodarboties ar mūziku, kāpt kalnos vai darīt, kas vien ienāk prātā, turklāt neuztraucoties par naudas pelnīšanu… Nē! Par ko gan viņš tagad domāja? Šie dārgakmeņi nepiederēja viņam vien, tiem bija jāpalīdz arī indiāņiem. Ar šo neticamo bagātību viņš varētu iegūt varu, lai īstenotu Ijomi uzdoto: pārrunas ar nahab. Viņš kļūtu par cilts, mežu un ūdenskritumu aizstāvi; ar vecmāmiņas rakstiem un savu naudu viņi abi kopā pārvērstu Pasaules Aci par plašāko dabas parku pasaulē. Dažu stundu laikā Alekss varētu piepildīt ķirbi, mainīt miglāja ļaužu un savas ģimenes likteni.
Puisis ar naža asmeni sāka urbināt kādu zaļu akmeni, un no klints atlūza nelieli minerāla gabaliņi. Dažas minūtes vēlāk viņam izdevās atdalīt akmeni no sienas, un, paņēmis to rokā, Alekss dārgakmeni varēja apskatīt kārtīgi. Tam nepiemita pulēta smaragda spīdums, tomēr krāsa, bez šaubām, bija tā pati. Viņš jau grasījās likt guvumu ķirbī, kad atcerējās, kādēļ bija devies zemes dzīlēs: piepildīt ķirbi ar veselības ūdeni. Nē. Nejau par dārglietām varēja nopirkt mātes veselību; bija nepieciešams brīnums. Puisis nopūtās, iebāza zaļo akmeni bikšu kabatā un norūpējies devās uz priekšu viņš bija velti izšķiedis vērtīgo laiku, turklāt nezināja, cik tāls ceļš vēl mērojams līdz brīnumainajam avotam.
Pie kāda akmeņu nogruvuma taciņa pēkšņi beidzās. Alekss uzmanīgi skatījās apkārt, jo bija pārliecināts, ka tepat kaut kur jābūt iespējai ceļu turpināt. Nevarēja būt, ka taka tik spēji apraujas. Ja jau Valimai bija viņu sūtījis šai briesmīgajā ceļojumā kalna iekšienē, tad avots tiešām pastāvēja, vajadzēja tikai to atrast; tomēr varēja gadīties, ka viņš izvēlējies nepareizo ceļu un kādā alas līkumā bija vēl cits atzars. Iespējams, vajadzēja šķērsot pienaino ezeriņu, jo meitene varēja būt ne tikai vilinājums, lai viņu izklaidētu, bet arī ceļa rādītāja uz veselības avotu… Šaubas puiša galvā atbalsojās kā skaļi kliedzieni. Viņš pielika rokas pie deniņiem un mēģināja nomierināties, dziļi ieelpoja, kā to bija darījis alā, un centās saklausīt tēva tālo balsi, kas viņu vadīja. Man ir jākoncentrējas uz savu esības centru, kur mīt miers un spēks, viņš murmināja. Alekss nolēma nešķiest spēkus, domājot par iespējamām kļūdām, bet pievērsties šķērslim, kas atradās viņa priekšā. Iepriekšējā gada ziemā mamma bija lūgusi pārnest lielu kaudzi malkas no pagalma uz garāžas aizmuguri. Kad Alekss iebilda, ka to nespētu izdarīt pat Herkuless, mamma viņam parādīja lielisku veidu, kā darbu paveikt: pa vienai pagalei vien.
Alekss sāka novākt akmeņus vispirms oļus, tad vidēji lielus klints gabalus, kas bija viegli izkustināmi, un visbeidzot lielos bluķus. Tas bija lēns un smags darbs, tomēr pēc kāda laika skatienam pavērās neregulāras formas caurums. Sejā iesitās silta tvaika strūkla, it kā viņš būtu attaisījis cepeškrāsns durvis, un karstums atturēja doties tālāk. Alekss nogaidīja, nezinādams, ko tagad darīt, bet no cauruma tikmēr plūda ārā gaiss. Puisis neko nesaprata no raktuvēm, tomēr bija lasījis, ka tur mēdz notikt gāzes noplūdes, un tādā gadījumā viņam tagad ir beigas. Tomēr pēc pāris minūtēm Alekss manīja, ka gaisa strāva kļūst arvien vājāka, it kā būtu bijusi zem spiediena, līdz izzuda pavisam. Vēl brītiņu nogaidījis, viņš caurumā iebāza galvu.
Tur puisis ieraudzīja alu. Tās centrā atradās dziļa aka, no kuras augšup cēlās tvaika mākoņi un sārta gaisma. Varēja dzirdēt klusu sprādzienu troksni, it kā tur virstu un burbuļotu kas biezs. Nevajadzēja nemaz pieiet tuvāk, lai saprastu, ka tā ir verdoša lava, iespējams, pēdējās paliekas no sensenā un kādreiz aktīvā vulkāna. Alekss taču atradās pašā krātera sirdī. Puisis apsvēra iespēju, ka tvaiks varētu būt indīgs, tomēr sliktu smaku nevarēja just, tāpēc viņš nolēma doties dziļāk alā. Izspraucies pa caurumu, Alekss nokļuva uz siltas akmens grīdas. Viņš uzmanīgi paspēra soli, tad vēl vienu un nolēma izpētīt apkārtni. Karstums bija trakāks nekā saunā, un drīz vien puisis bija nosvīdis cauri slapjš, tomēr gaisa bija pietiekami daudz, lai elpotu. Viņš novilka kreklu un apsēja to ap muti un degunu. Acis asaroja. Alekss saprata, ka uz priekšu jāvirzās ļoti piesardzīgi, lai neiekristu akā.
Plašajai alai bija neregulāra forma, uguns apakšā meta uz sienām sarkanīgu un mirgojošu gaismu. Pa labi no Alekša atradās vēl viena ala, un puisis taustoties tajā iegāja. Šī telpa bija daudz tumšāka nekā pirmā, jo gaisma šeit vairs neiespīdēja. Arī temperatūra bija daudz ciešamāka, iespējams tāpēc, ka pa kādu plaisu ieplūda svaigs gaiss. Alekss jau bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam, nosvīdis, izslāpis un pilnīgi pārliecināts, ka viņam nepietiks spēka, lai veiktu garo atpakaļceļu. Kur gan atradās meklētais avots?
Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu vēja pūsmu, kurai tūdaļ sekoja šausmīga vibrācija, kas atbalsojās visos puiša nervu galos, it kā viņš būtu nokļuvis milzīgu metāla bungu iekšienē. Viņš instinktīvi aizspieda ausis, tomēr tas nebija troksnis, bet gan neizturami spēcīga enerģija, no kuras nekādi nebija iespējams izvairīties. Alekss pagriezās, lai redzētu, no kurienes tā nāca. Un tad viņš ieraudzīja gigantisku sikspārni. Ja tas izplestu spārnus, tad no viena spārna gala līdz otram droši vien būtu kādi pieci metri. Dzīvnieka žurkas ķermenis bija divas reizes lielāks nekā Alekša suns Pončo, un milzīgajā galvā pletās mute, pilna ar gariem plēsoņas zobiem. Sikspārnis nebija melns, bet gan pilnīgi balts tas bija albīns.