Pārbiedētais Alekss saprata, ka šis dzīvnieks, gluži tāpat kā briesmoņi, ir pēdējais tā laikmeta pārstāvis, kad tūkstošiem un tūkstošiem gadu tālā senatnē pirmās cilvēciskās būtnes pacēla skatienu no zemes, lai pārsteigumā pavērtos zvaigznēs. Dzīvnieka aklums nekādi nebija Alekša priekšrocība, jo šī vibrācija bija sikspārņa izlūksistēma: vampīrs pilnīgi precīzi zināja, kur un kādā pozā atrodas iebrucējs. Atkal sacēlās vējš: gatavi uzbrukumam, sakustējās dzīvnieka spārni. Vai šis bija indiāņu Rahakanariva, briesmīgais asinssūcējs putns?
Alekša prāts sāka drudžaini meklēt izeju. Viņš apzinājās, ka nebija nekādu iespēju aizbēgt, jo nevarēja atkāpties otrajā ejā un mesties skriešus, neriskējot ātri vien ievelties lavas akā. Instinkta vadīts, viņš pastiepa roku pēc Šveices armijas naža, ko nēsāja pie jostas, kaut gan labi saprata, ka šis ierocis bija smieklīgs. Pirksti atdūrās pret flautu, kas karājās pie jostas, un, ilgi nedomājot, viņš to atsēja un pacēla pie lūpām. Alekss vēl nočukstēja sava vectēva Džozefa Kolda vārdu, lūgdams viņa palīdzību šai dzīvībai bīstamajā mirklī, un sāka spēlēt.
Pirmās skaņas baisajā vietā izskanēja kristāldzidras, gaišas un tīras. Milzīgais, uz skaņu ļoti jutīgais vampīrs saglauda spārnus un šķita saraujamies mazāks. Iespējams, ka šajā pazemes pasaulē viņš vairākus gadsimtus bija dzīvojis vientulībā un klusumā. Flautas skaņas dzīvnieka smadzenēs radīja ko līdzīgu sprādzienam, un viņš tās juta kā miljonus smailu šautriņu. Sikspārnis izkliedza vēl vienu, cilvēka ausīm nedzirdamu naidīgu saucienu, taču šoreiz tā radītās vibrācijas sajaucās ar mūziku un apjukušais vampīrs tās vairs nekādi nevarēja izmantot.
Kamēr Alekss spēlēja flautu, lielais, baltais sikspārnis pamazītēm kāpās atpakaļ, līdz palika nekustīgi stāvam stūrī kā balts, spārnots lācis, ilkņus un nagus rādīdams, tomēr paralizēts. Alekšu vēlreiz pārsteidza flautas spēks, kas viņam bija nācis palīgā ikvienā šā piedzīvojuma izšķirīgā brīdī. Dzīvniekam atkāpjoties, puisis ieraudzīja vāru ūdens straumīti, kas tecēja pa alas sienu, un saprata, ka viņš ir nonācis pie mērķa: šis bija mūžīgās jaunības avots. Tas nebija priecīgi burbuļojošs strauts dārza vidū, kā mēdza stāstīt leģendās. Tās bija tikai retas piles, kas tecēja pa kailo klinti.
Aleksandrs Kolds uzmanīgi, soli pa solim virzījās uz priekšu. Nepārtraucot spēlēt flautu, viņš tuvojās baisajam vampīram un centās domāt ar sirdi, nevis galvu. Šis bija tik īpašs gadījums, ka puisis nevarēja uzticēties vienīgi prātam un loģikai. Bija pienācis brīdis izmantot to pašu līdzekli, kas viņam palīdzēja, kāpjot kalnos un sacerot mūziku, intuīciju. Alekss mēģināja iedomāties, kā jūtas dzīvnieks, un nosprieda, ka tas droši vien ir tikpat pārbijies kā viņš pats. Sikspārnis pirmo reizi redzēja cilvēcisku būtni, turklāt viņš nekad nebija dzirdējis flautas skaņas, troksnis viņa ausīm droši vien šķita apdullinošs un tāpēc dzīvnieks bija kā lēmēts. Alekss atcerējās, ka viņam ķirbī jāsavāc ūdens un jāatgriežas, pirms satumst nakts. Nebija iespējams apjaust, cik stundu viņš jau pavadījis pazemes pasaulē, un vienīgais, ko viņš pašlaik vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.
Kamēr Alekss, vienā rokā turot flautu, spēlēja vienu un to pašu noti, otru viņš izstiepa uz avota pusi un gandrīz jau pieskārās vampīram, tomēr, kad ķirbī iekrita pirmās lāses, tērcīte kļuva aizvien vājāka, līdz izsīka pavisam. Alekša izmisums bija tik liels, ka viņš bija gatavs mesties pret klinti ar dūrēm. Vienīgais, kas viņu atturēja, bija briesmīgais dzīvnieks, kas, saslējies pakaļkājās, stāvēja tepat līdzās.
Un tad Alekss atcerējās Valimai vārdus par negrozāmo dabas likumu: saņem tikpat, cik dod. Puisis prātā ātri pārlika visu savu pieticīgo mantību: kompass, Šveices armijas nazis un flauta. Viņš varēja atstāt divus pirmos priekšmetus, ar kuriem tik un tā neko daudz nevarēja iesākt, bet nespēja atteikties no burvju flautas, slavenā vectētiņa mantojuma, sava spēka iemiesojuma. Bez tās viņš bija pazudis. Puisis nolika kompasu un nazi uz zemes un gaidīja. Nekas nenotika. Pa klinti vairs nenotecēja ne pilīte.
Tad viņš saprata, ka šis veselības ūdens viņam pašam bija lielākais dārgums uz pasaules, vienīgais, kas varēja glābt mātes dzīvību. Par to viņam vajadzēja sniegt pretī savu vērtīgāko īpašumu. Kamēr pēdējās skaņas vēl atbalsojās alas sienās, Alekss nolika flautu zemē. Nīkulīgā ūdens straumīte uzreiz atsāka tecēt. Neizlaižot no acīm vampīru, kas arī viņu uzmanīgi vēroja, puisis gaidīja garas kā mūžība minūtes, kamēr ķirbis pielija pilns. Sikspārnis atradās tik tuvu, ka Alekss varēja saost viņa smaku, saskaitīt zobus un izjust patiesu līdzjūtību par dziļo vientulību, kas apņēma dzīvnieku, tomēr, par spīti visam, puisis nenovērsās no veicamā uzdevuma. Kad ķirbis bija līdz malām pilns, Alekss lēnām, lai sikspārni nesadusmotu, kāpās atpakaļ. Puisis iegāja otrajā alā, kur varēja dzirdēt verdošās lavas burbuļošanu zemes dzīlēs, un visbeidzot izlīda pa caurumu. Viņš pārdomāja, vai nevajadzētu salikt akmeņus atpakaļ vietā, tomēr Aleksam nebija laika, un zēns nosprieda, ka vampīrs ir pārāk liels, lai izlīstu pa šo caurumu un viņam sekotu.
Atpakaļceļu puisis veica daudz ātrāk, jo tas jau bija pazīstams. Viņam neuzmācās kārdinājums salasīt dārgakmeņus, un, ejot garām piena ezeriņam, kur gaidīja Sesilijas Bārnsas atspulgs, puisis aizklāja degunu, lai pasargātos no smaržīgās gāzes, kas aptumšoja prātu, un arī šeit viņš lieki nekavējās. Visgrūtāk bija iespraukties šaurajā tunelī, pa kuru viņš bija nokļuvis pazemē, jo šoreiz bija jācenšas noturēt ķirbi vertikāli, lai ūdens neizlītu. Trauku gan varēja aizsiet ar striķa galu un ādu, tomēr šis vāks nebija hermētisks, un Alekss nevēlējās zaudēt ne pilīti brīnišķā veselības ūdens. Šaurā eja, kaut arī nomācoša un tumša, vairs nešķita tik šausmīga, jo puisis zināja, ka tās galā viņu gaida gaisma un gaiss.
Mākoņu klājienā, kas aizsedza tepui krātera muti, atspīdēja pēdējie saules stari, iekrāsojot to sārtenu no tumši sarkana līdz pat zeltainam. Kad Nadja Santosa un Aleksandrs Kolds atgriezās, sešas mēnesnīcas sāka izzust dīvainajā tepui debesjumā. Valimai kopā ar Borobu viņus sagaidīja zelta pilsētā iepretī briesmoņu padomes pulcēšanās vietai. Tiklīdz pērtiķītis ieraudzīja saimnieci, tā atvieglots metās viņai pretī un uzkārās kaklā. Jaunieši bija pagalam pārguruši, ķermeni klāja nobrāzumi un brūces, tomēr abi atnesa dārgumus, pēc kuriem bija devušies. Vecais burvis neizrādīja pārsteigumu, viņš jauniešus sagaidīja ar tādu pašu mieru kā citkārt un norādīja, ka pienācis brīdis, lai dotos prom. Vairs nebija laika atpūsties, pa nakti viņiem vajadzēja iziet cauri kalna iekšienei un nokļūt līdz Pasaules Acij.
- Man bija jāatstāj talismans, apjukusī Nadja draugam pastāstīja.
- Un man flauta, viņš atbildēja.
- Tu vari dabūt citu. Mūziku radi tu, nevis flauta, Nadja sacīja.
- Arī talismana spējas ir tevī pašā, Alekss mierināja draudzeni.
Valimai rūpīgi apskatīja trīs olas un paošņāja ūdeni no ķirbja. Viņš visu darīja ļoti mierīgi. Pēc tam burvis atsēja kādu no ādas maisiņiem, kas karājās viņam pie nūjas, un pasniedza to Aleksam. Vīrs paskaidroja: lai māte atveseļotos, lapas jāsamaļ un jāsajauc ar šo ūdeni. Puisis ar asarām acīs pakāra maisiņu kaklā. Tad Valimai kādu brīdi kratīja kvarca cilindru Aleksam virs galvas, pūta dvašu puisim krūtīs, deniņos un mugurā un ar savu spieķi pieskārās viņam pie rokām un kājām.