Paēduši abi draugi ilgi peldējās upē. Viņi zināja, ka apkārt ir neredzamie indiāņi, kuri no biežņas seko katrai nahab kustībai. Kamēr jaunieši šķaidījās ar ūdeni, viņi juta indiāņu skatienus tikpat cieši, it kā tie būtu pieskārieni. Nadja un Alekss nosprieda, ka miglāja ļaudis viņiem netuvojas, jo apkārt ir daudz nepazīstamo un tepat stāv arī helikopteri, kurus indiāņi bija redzējuši gaisā, bet nekad tik tuvu. Jaunieši mēģināja nedaudz attālināties ja viņi būtu divi vien, varbūt miglāja ļaudis parādītos, tomēr ciematā valdīja tik dzīva rosība, ka nebija iespējams to atstāt, nepiesaistot uzmanību. Par laimi, zaldāti neuzdrošinājās spert ne soli ārpus apmetnes, jo stāsti par briesmoņiem un veids, kādā tika nogalēts viens no viņu kolēģiem, šiem vīriem izraisīja nepārvaramas bailes. Iepriekš neviens zaldāts nebija spēris kāju Pasaules Acī, un apkārt klīda nostāsti par gariem un dēmoniem, kas mīt šai apvidū. Kareivji mazāk bijās no indiāņiem, jo uzticējās saviem šaujamieročiem un arī viņu dzīslās ritēja indiāņu asinis.
Kad satumsa, visi, izņemot maiņas sargus, sasēdās ap ugunskuriem, lai uzsmēķētu un iedzertu. Gaisotne bija nomācoša, un kāds palūdza mazliet mūzikas garastāvokļa uzlabošanai. Aleksam nācās atzīt, ka ir pazaudējis Džozefa Kolda slaveno flautu, tomēr viņš nevarēja paskaidrot, kā tas noticis, nepieminot ceļojumu tepui iekšienē. Vecmāmiņa viņam uzmeta iznīcinošu skatienu, tomēr neko neteica, jo nojauta, ka mazdēls daudz ko slēpj. Kāds zaldāts izvilka mutes harmonikas un nospēlēja pāris populāras melodijas, tomēr viņa labie nodomi neko daudz nedeva. Tagad bailes bija pārņēmušas visus.
Keita Kolda paveda jauniešus maliņā, lai pastāstītu par notikumiem viņu prombūtnes laikā kopš brīža, kad viņus aizveda indiāņi. Kad ekspedīcijas dalībnieki aptvēra, ka Nadja un Alekss ir pazuduši, viņi tūdaļ pat sāka meklēšanu un, spīdinot laternas, staigāja pa džungļiem, meklējot jauniešus gandrīz visu nakti. Leblāns izpelnījās vispārēju sašutumu ar vēl vienu no savām slavenajām prognozēm: jauniešus bija nolaupījuši indiāņi un šobrīd, ceptus uz iesma, droši vien jau ēda gardām mutēm. Profesors izmantoja gadījumu, lai pastāstītu, ka Kārību jūras salu indiāņi gūstekņiem, vēl dzīviem esot, nogrieza pa gabalam miesas, lai to aprītu. Tiesa, Leblāns atzina, ka viņi pašlaik neatrodas starp Kārību baseina indiāņiem, kurus civilizēja un iznīcināja vairāk nekā pirms simt gadiem, tomēr nekad nevar zināt, cik tālu sniedzas kultūras ietekme. Sesars Santoss jau grasījās antropologam mesties virsū ar dūrēm.
Nākamās dienas pēcpusdienā beidzot parādījās ilgi gaidītie helikopteri. Laiva ar nelaimīgo Džoelu Gonsalesu bez starpgadījumiem bija nokļuvusi līdz Santamaria de la Ljuvijai, kur slimnīcas mūķenes uzņēmās vājinieku aprūpēt. Indiāņu gids Matuve uzstāja, ka viņa palīdzība ir nepieciešama, un pats lidoja helikopterā, ar kuru ceļoja arī kapteinis Ariosto. Lai arī Matuve nekad nebija lidojis, viņa spējas bija tik izcilas, ka indiānis bez pūlēm orientējās bezgalīgajā džungļu zaļumā un precīzi norādīja vietu, kur gaidīja International Geographic ekspedīcijas dalībnieki. Tiklīdz helikopteri bija nolaidušies, Keita Kolda piespieda militāristu pa radio izsaukt papildspēkus, lai organizētu pazudušo jauniešu meklēšanu.
Šai brīdī Sesars Santoss pārtrauca rakstnieci, lai piebilstu, ka viņa bija piedraudējusi ar presi, Savienoto Valstu vēstniecību un pat Cilāja vien kapteinim Ariosto ienāktu prāta nesadarboties; tā viņi ieguva otru helikopteru, ar kuru ieradās pārējie zaldāti un arī Mauro Karijass. Keita bija apliecinājusi, ka nedomā doties prom no šejienes bez mazdēla, pat ja viņai nāktos kājām pārstaigāt visu Amazoni.
- Tu tiešām tā teici, Keita? Alekss uzjautrināts jautāja.
- Nejau tevis dēļ, Aleksandr. Tas bija principa jautājums, vecmāmiņa noņurdēja.
Tonakt vienā teltī iekārtojās Nadja Santosa, Keita Kolda un Omaira Torresa, otrā Ludoviks Leblāns un Timotijs Brūss. Mauro Karijass gulēja savā teltī, un pārējie ļaudis starp kokiem izkāra guļamtīklus. Visos četros apmetnes stūros norīkoja sargus un atstāja iedegtas petrolejas lampas. Kaut arī neviens to neuzdrošinājās pateikt skaļi, visi cerēja, ka, šādi rīkojoties, briesmonis turēsies pa gabalu. Gaisma viņus padarīja indiāņiem viegli saredzamus, tomēr ciltis nekad neuzbruka tumsas aizsegā, jo baidījās no nakts dēmoniem, kas var izlauzties no cilvēku murgiem.
Nadja, kurai bija trausls miegs, nogulēja pāris stundu, un pēc pusnakts meiteni pamodināja Keitas Koldas krākšana. Viņa palūkojās uz mierīgi guļošo dakteri, lika Borobam palikt savā vietā un klusi izslīdēja no telts. Viņa ļoti rūpīgi bija vērojusi miglāja ļaudis, jo vēlējās iemācīties kļūt neredzama, tādēļ Nadja zināja, ka ar ķermeņa maskēšanu vien nebija līdzēts, bija nepieciešama arī spēcīga vēlēšanās kļūt gaisīgam un izzust. Viņa koncentrējās, lai iegūtu spēju, kad bija iespējams atrasties tikai metra attālumā no otras personas un tomēr palikt neredzamam. Meitene zināja, kad viņai šo spēju bija izdevies sasniegt, jo viss ķermenis kļuva ļoti viegls un pārņēma sajūta, ka viņa izirst un izzūd. Tagad bija nepieciešams koncentrēties mērķim un neaizmirsties, neļaut, lai pieviļ nervi, jo šī bija vienīgā iespēja paslēpties un būt neredzamai. Izejot no telts, meitenei vajadzēja paiet garām apmetnes sargiem, tomēr viņa to darīja bez bailēm, pašas radītā dīvainā prāta lauka pasargāta.
Tiklīdz Nadja, mēnesgaismas apspīdēta, mežā jutās droša, viņa divas reizes iekliedzās kā pūce un nogaidīja. Brīdi vēlāk viņa juta Valimai klātbūtni. Meitene lūdza, lai burvis parunā ar miglāja ļaudīm un pārliecina tos atnākt uz apmetni un vakcinēties. Viņi nevarēja mūžīgi slēpties koku ēnā, Nadja teica, un, ja viņi mēģinās uzcelt jaunu ciematu, trokšņa un vēja putni to atklās atkal. Meitene apsolīja, ka uzmanīs Rahakanarivu un Jaguārs vadīs sarunas ar nahab. Viņa pastāstīja, ka draugam ir ļoti varena vecmāmiņa, tomēr nespēja izskaidrot ne rakstīšanas, ne preses nozīmi, tāpēc meitenei šķita, ka šamanis nesaprot, par ko īsti viņa runā, viņš nepazina rakstību un nekad nebija redzējis apdrukātu papīra lapu. Nadja tikai noteica, ka šī vecmāmiņa nahab pasaulē pārvalda spēcīgu maģiju, par spīti tam, ka ar to neko nevar iesākt Pasaules Acī.
Savukārt Aleksandrs Kolds devās pie miera zem klajas debess izkārtā guļamtīklā, nedaudz atstatu no pārējiem. Puisis cerēja, ka pa nakti indiāņi mēģinās ar viņu sazināties, tomēr pēc neilga brīža jau gulēja dziļā miegā. Alekss sapņoja par melno jaguāru. Tikšanās ar totēma dzīvnieku bija tik skaidra un reāla, ka nākamajā dienā viņš īsti nevarēja pateikt, vai tā notikusi sapnī vai īstenībā. Sapnī puisis piecēlās no sava tīkla un uzmanīgi, sargu nepamanīts, atstāja nometni. Ieejot mežā, kur vairs nesniedzās ugunskuru un petrolejas lampu gaisma, viņš uz milzīga kastaņkoka resnā zara ieraudzīja tupam melnu dzīvnieku. Tā aste kustējās gaisā, acis nakts tumsā spīdēja kā divi spoži topāzi tieši tāpat kā vīzijā pēc Valimai maģiskā dzēriena baudīšanas. Ar zobiem un nagiem plēsoņa varēja uzšķērst pat krokodilu, viņš varēja skriet kā vējš, viņa spēks un drosme varēja stāties pretī jebkuram naidniekam. Tas bija brīnišķīgs dzīvnieks, zvēru karalis, Tēva Saules dēls, Amerikas mitoloģijas princis. Sapnī puisis apstājās dažus soļus no jaguāra un tieši tāpat kā pirmajā tikšanās reizē Mauro Karijasa pagalmā dzirdēja, ka tas savā dobjajā balsi sauc vinu vārdā: Aleksandr… Aleksandr… Šī balss Alekša smadzenēs sitās kā milzīga bronzas gonga skaņas, vēlreiz un vēlreiz atkārtojot viņa vārdu. Ko gan nozīmēja šis sapnis? Ko melnais jaguārs viņam vēlējās pateikt?