Alekss pamodās, kad nometnē visi jau bija piecēlušies. Iepriekšējā naktī redzētais sapnis viņu satrauca, bija skaidrs, ka tam ir kāda nozīme, tomēr puisis nespēja to atminēt. Vienīgais, ko jaguārs izteica, bija viņa vārds Aleksandrs. Neko vairāk. Tuvojās vecmāmiņa ar kafijas un iebiezināta piena tasi. Tas bija kaut kas, ko Alekss agrāk nekad nebūtu pat pagaršojis, tomēr tagad tās šķita gardas brokastis. Jūtu uzplūdā puisis viņai pastāstīja savu sapni.
- Ļaužu aizstāvis, vecmāmiņa teica.
-Ko?
- To nozīmē tavs vārds. Aleksandrs ir grieķu vārds, kas nozīmē aizstāvis.
- Keita, kādēļ man ielika šo vārdu?
- Manis dēļ. Tavi vecāki vēlējās tevi saukt par Džozefu kā vectētiņu, bet es uzstāju uz Aleksandru kā Aleksandrs Lielais, izcilais antīkās pasaules karavadonis. Tad mēs metām monētu un es vinnēju. Tāpēc tevi tā sauc, Keita paskaidroja.
- Kā gan tev ienāca prātā, ka mani vajadzētu tā saukt?
-Aleksandr, šai pasaulē ir daudz nelaimīgo un cēlu
lietu, ko aizstāvēt. Labs karotāja vārds palīdz cīnīties par taisnību.
- Ar mani, Keita, tev būs jāpiedzīvo sakāve. Es neesmu nekāds varonis.
To mes vēl redzēsim, viņa noteica un pasniedza puisim kafijas tasi.
Sajūta, ka viņus vēro simtiem acu pāru, visus nometnes iedzīvotājus padarīja nervozus. Pirms pāris gadiem dažus valdības darbiniekus, kas bija sūtīti palīdzēt indiāņiem, nogalināja tās pašas ciltis, kuras viņi grasījās aizsargāt. Reizēm pirmā saskarsme bija sirsnīga, viņi apmainījās ar dāvanām un ēdienu, tomēr indiāņi pēkšņi varēja paķert ieročus un, par pārsteigumu viesiem, mesties uzbrukumā. Indiāņi bija neaprēķināmi un cietsirdīgi, sacīja kapteinis Ariosto, kurš pilnīgi piekrita Leblāna teorijām. Tieši tādēļ viņi tagad nevarēja atcelt sardzi, jo nemitīgi vajadzēja uzmanīties. Nadja iejaucās un teica, ka miglāja ļaudis ir citādi, tomēr neviens viņai nepievērsa uzmanību.
Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka pēdējos desmit gadus kā ārste bija saskārusies tikai ar miermīlīgām ciltīm; tomēr viņa neko nebija dzirdējusi par indiāņiem, kurus Nadja sauca par miglāja ļaudīm. Lai vai kā, daktere cerēja uz lielāku veiksmi nekā iepriekš un uz iespēju vakcinēt indiāņus, pirms viņi ir inficējušies. Viņa atzina, ka vakcīnas vairākkārt lietotas pārāk vēlu. Lai arī jau saņēmuši injekciju, dažas dienas vēlāk indiāņi tik un tā bija saslimuši un simtiem vien gājuši bojā.
Tobrīd Ludoviks Leblāns bija pilnīgi zaudējis pacietību. Viņa misija bija izrādījusies veltīga, un tagad viņam vajadzēja atgriezties ar tukšām rokām, bez jebkādām ziņām par slaveno Amazones Briesmoni. Ko gan viņš teiks International Geographic izdevējiem? Ka viens zaldāts miris dīvainos apstākļos, ka viņi sajuta diezgan nepatīkamu smaku un viņš pats nejauši bija ievēlies nezināma dzīvnieka sūdā? Tie tiešām nebija diez ko pārliecinoši pierādījumi Briesmoņa eksistencei. Profesoram nebija ko piebilst arī par reģiona indiāņiem, jo viņš tos pat nebija īsti redzējis. Viņš bija tikai velti zaudējis laiku. Leblāns kaismīgi vēlējās atgriezties universitātē, kur pret viņu izturējās kā pret varoni un kur nenācās paciest bišu dzēlienus un citas neērtības. Viņa attiecības ar pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nebija diez cik spožas, un ar Karakavi tās bija pilnīgi izjukušas. Indiānis, nolīgts kā profesora personiskais asistents, beidza vēdināt Leblānu ar banāna lapu, tikko viņi bija pametuši Santamaria de la Ljuviju, un nevis palīdzēja, bet gan vēl vairāk sarežģīja profesora dzīvi. Leblāns apgalvoja, ka indiānis ielicis dzīvu skorpionu viņa somā un beigtu tārpu kafijā un ar ļaunu nolūku aizvedis profesoru uz vietu, kur viņu sadzēla bites. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki antropologu pacieta, jo viņš bija ļoti kolorīta persona, un mēdza viņu izjokot, Leblānam to nemaz neapzinoties. Viņš sevi uztvēra tik nopietni, ka nespēja pat iedomāties, ka citi varētu rīkoties pretēji.
Mauro Karijass nosūtīja kareivju grupiņas vairākos virzienos izpētīt apkārtni. Vīri devās prom negribīgi, atgriezās ļoti ātri un bez jebkādām ziņām par indiāņiem. Viņi pārskatīja apgabalu arī no helikoptera, par spīti Keitas Koldas iebildumiem, ka troksnis tikai vēl vairāk izbaidīs indiāņus. Rakstniece ieteica pacietīgi gaidīt: agrāk vai vēlāk viņi atkal atgriezīsies savā ciematā. Tāpat kā Leblānu, arī viņu interesēja Briesmonis, jo rakstniece vēlējās sagatavot rakstu.
- Aleksandr, vai nav tā, ka tu kaut ko zini par Briesmoni un neesi man to pateicis? viņa jautāja mazdēlam.
- Tā var būt un var arī nebūt… puisis atbildēja, neuzdrošinoties paskatīties vecmāmiņai acīs.
- Kas tad tā par atbildi!?
Ap pusdienlaiku apmetnē izcēlās satraukums: kāds stāvs bija iznācis no meža un kautrīgi tuvojās. Pēc tam, kad Mauro Karijass bija licis kareivjiem atkāpties, lai būtni nesabaidītu, viņš ar draudzīgiem žestiem aicināja to tuvāk. Fotogrāfs Timotijs Brūss iedeva savu fotoaparātu Keitai un pats paņēma videokameru: pirmā tikšanās ar kādas cilts pārstāvi bija īpašs gadījums. Nadja un Alekss uzreiz pazina ciemiņu tā bija Ijomi, Tapiravateri cilts virsaišu virsaite. Viņa nāca viena pati, kaila, neticami veca, visa vienās krunkās un bez zobiem, balstīdamās uz līka zara, kas viņai kalpoja par spieķi. Apaļā dzelteno spalvu galvassega bija nošļukusi pār ausīm. Soli pa solim viņa tuvojās apstulbušajiem nahab. Mauro Karijass pasauca Karakavi un Matuvi, lai pajautātu, vai viņi pazīst cilti, kurai pieder šī sieviete, tomēr neviens no abiem to nezināja. Nadja pagājās uz priekšu.
- Es varu ar viņu sarunāties, meitene sacīja.
- Saki, ka mēs viņai nedarīsim pāri, ka esam viņas cilts draugi. Lai viņi atnāk mūs apraudzīt bez ieročiem, jo mums ir daudz dāvanu viņai un visiem pārējiem, Mauro Karijass teica.
Nadja brīvi pārtulkoja dzirdēto, izlaižot noteikumu par ieročiem, kas viņai nešķita īpaši prātīga doma, ņemot vērā zaldātu bruņojumu.
- Mēs nevēlamies nekādas nahab dāvanas, mēs gribam, lai viņi aiziet no Pasaules Acs, Ijomi noteikti atbildēja.
- Tas ir bezjēdzīgi, viņi nekur neies! Nadja iesaucās.
- Tad mani cīnītāji viņus nonāvēs.
- Atnāks citi, daudz, daudz vairāk, un tad nomirs visi tavi cīnītāji.
- Mani vīri ir spēcīgi, šiem nahab nav ne loku, ne bultu. Viņi ir smagi, neveikli un mīkstām galvām, turklāt bailīgi kā bērni.
- Karš nav atrisinājums, virsaišu virsaite. Mums jāvienojas, Nadja iebilda.
- Ko, pie velna, šī vecene saka? Karijass nepacietīgi jautāja, jo meitene nu jau labu brīdi vairs neko netulkoja.
- Ka viņas cilts vairākas dienas nav ēdusi un tagad visi ir ļoti izsalkuši, Nadja uz ātru roku izdomāja.
- Saki, ka mēs dosim, kādu ēdienu vien viņi vēlas.
- Viņi baidās no ieročiem, meitene piebilda, kaut gan patiesībā indiāņi nekad mūžā nebija redzējuši pistoli vai kādu citu šaujamieroci un nemaz nespēja iedomāties, cik nāvējoši tie spēj būt.
Kā labas gribas apliecinājumu Mauro Karijass deva saviem vīriem pavēli nolikt ieročus, tomēr pārbiedētais Leblāns iejaucās, lai atgādinātu, ka indiāņi mēdz uzbrukt ar viltu. Ņemot vērā šo apstākli, visi nolika malā automātus, tomēr paturēja pie jostas piekārtās pistoles. Daktere Omaira Torresa Ijomi iedeva bļodiņu ar kukurūzu un gaļu, un indiāniete aizgāja, no kurienes nākusi. Kapteinis Ariosto gribēja viņai sekot, tomēr pēc mirkļa večiņa jau bija izgaisusi starp augiem.