- Tur vainojama vīzija, kuru mēs redzējām zelta pilsētā, atceries? Kad iedzērām Valimai dzērienu un visi, pat briesmoņi, redzējām vienu un to pašu sapni.
- Patiešām. Šis sapnis atgādināja kādu citu, ko redzēju vēl pirms došanās ceļojumā: milzīgs putns sagrāba manu māti un pa gaisu aiznesa prom. Tolaik es to skaidroju ar slimību, kas apdraud viņas dzīvību, un domāju, ka putns simbolizē nāvi. Tepui sapņojām, ka Rahakanariva salauza kasti, kurā bija ieslodzīts, un indiāņi bija piesieti pie kokiem, atceries?
-Jā, un nahab valkāja maskas. Ko nozīmē maskas, Jaguār?
- Noslēpumi, meli, viltus.
- Kā tu domā, kāpēc Mauro Kar ij ass tik ļoti vēlas vakcinēt indiānus?
Jautājums palika karājamies gaisā gluži kā lidojumā apturēta bulta. Abi jaunieši ar šausmām saskatījās. Pēkšņas apskaidrības mirklī viņi saprata, ka visi bija iekrituši briesmīgās lamatās: Rahakanariva bija epidēmija! Ciltij draudēja nāve, un tas nebija kāds mitoloģisks putns, bet kas daudz konkrētāks un nenovēršamāks. Viņi skrēja uz ciemata centru, kur daktere Omaira Torresa jau grasījās iedurt adatu Tahamas augšdelmā. Nedomājot Alekss kā meteors šāvās uz priekšu un notrieca cīnītāju zemē uz muguras. Tahama pielēca kājās un pacēla rungu, lai sašķaidītu puisi kā prusaku, tomēr Nadjas izmisuma kliedziens aizturēja ieroci gaisā.
- Nē! Nē! Tur ir Rahakanariva! meitene kliedza, norādot uz vakcīnas pudelītēm.
Sesars Santoss nodomāja, ka viņa meita ir sajukusi prātā, un centās viņu apturēt, tomēr meitene izrāvās no tēva rokām un skrēja Aleksam palīgā, kliedzot un no visa spēka iesitot Mauro Karijasam, kas tūdaļ pat metās viņai pakaļ. Nadja steidzīgi mēģināja izskaidrot notiekošo indiāņiem un sacīja, ka ir kļūdījusies un vakcīnas viņus nevis izglābs, bet nogalinās, jo šļircē bija Rahakanariva.
18 Asins lāmas
Daktere Omaira Torresa nezaudēja mieru. Viņa sacīja, ka tā ir tikai karstuma radīta bērnu fantāzija, un lika kapteinim Ariosto viņus aizvest. Daktere jau gatavojās turpināt pārtraukto darbu, lai arī cilts noskaņojums nu bija krasi mainījies. Brīdī, kad kapteinis Ariosto bija gatavs ar ieročiem atkal ieviest kārtību un kareivji ar spēku savaldīja Nadju un Alekšu, priekšā iznāca Karakave, kas visa ceļojuma laikā nebija izrunājis vairāk par pusduci vārdu.
- Uzgaidiet brītiņu! viņš izsaucās.
Vispārējā apjukumā šis vīrs, kas visa ceļojuma laikā bija pateicis tikai pāris vārdu, paziņoja, ka pārstāv Indiāņu aizsardzības departamentu un viņa uzdevums ir noskaidrot, kādēļ masveidā izmirst Amazones indiāņu ciltis, īpaši tās, kas dzīvo tuvu zelta un dimantu ieguves vietai. Jau ilgu laiku viņš turēja aizdomās Mauro Karijasu, vīru, kas guva vislielāko labumu no reģiona apgūšanas.
- Kapteini Ariosto, konfiscējiet vakcīnas! Karakave pavēlēja. Es tās likšu pārbaudīt laboratorijā. Ja man
ir taisnība, tad šajās pudelītēs nav vakcīnas, bet gan nāvējoša doza masalu vīrusa.
Par atbildi kapteinis Ariosto notēmēja un iešāva Karakavem krūtīs. Indiānis tūdaļ pat nokrita zemē miris. Mauro Karijass pagrūda malā Omairu Torresu, paņēma ieroci, un Sesars Santoss tūdaļ pat metās aizsargāt sievieti ar savu ķermeni, bet uzņēmējs iztukšoja pistoles aptveri, šaujot uz galda saliktajās pudelītēs un pārvēršot tas lauskās. Šķidrums iztecēja zemē.
Viss noritēja tik ātri, ka vēlāk neviens vairs skaidri neatcerējās turpmāko notikumu secību un katram bija sava, atšķirīga versija. Timotija Brūsa videokamera iemūžināja daļu notiekošā, bet pārējo Keitas Koldas fotokamera.
Redzot saplēstās pudelītes, indiāņi nodomāja, ka Rahakanariva ir izlauzies no cietuma un atkal ieguvis cilvēkēdāja putna veidolu, lai viņus aprītu. Pirms kāds ko paspēja iesākt, Tahama baisi iekliedzās un ar nūju iesita Mauro Karijasam pa galvu. Uzņēmējs nokrita zemē kā pelavu maiss. Kapteinis Ariosto pavērsa ieroci pret Tahamu, bet Alekss triecienā metās kapteiņa kājās, un Nadjas pērtiķītis Boroba uzlēca viņam uz galvas. Kapteiņa raidītās lodes pazuda kaut kur gaisā, indiāņi paguva uzvilkt lokus, un Tahama varēja atkāpties, citu cīnītāju aizsargāts.
Pāris sekundēs, kas kareivjiem bija nepieciešamas, lai atjēgtos un pielādētu pistoles, indiāņu cilts jau bija pazudusi. Sievietes un bērni aizbēga kā vāveres un iejuka starp augiem; pirms tām sekot, vīri vēl paguva raidīt dažas bultas. Zaldāti šāva uz labu laimi, bet Alekss, palīdzot Nadjai un Borobam, tikmēr vēl cīnījās ar Ariosto. Kapteinis iebelza puisim pa žokli ar pistoles spalu un pamatīgi apdullināja viņu, pēc tam ar sitienu atbrīvojās arī no Nadjas. Keita Kolda skrēja palīgā mazdēlam un izvilka viņu no notikumu degpunkta. Vispārējā apjukumā un troksnī neviens nedzirdēja kapteiņa Ariosto pavēles.
Dažas minūtes vēlāk ciemata zemi klāja asins lāmas: te bija trīs ar bultām ievainoti kareivji, vairāki miruši indiāņi, turklāt vēl arī Karakaves līķis un nekustīgais Mauro Karijasa ķermenis. Kāda indiāņu sieviete bija nošauta, un bērns, ko viņa bija nesusi rokās, gulēja uz zemes dažus soļus no līķa. Ludoviks Leblāns, kurš kopš cilts parādīšanās brīža bija turējies drošā attālumā, aizslēpies aiz kāda koka, sāka rīkoties pavisam negaidīti. Līdz šim viņš bija uzvedies kā pēdējais gļēvulis, taču, ieraugot neaizsargāto bērnu, skriešus šķērsoja kaujas lauku un paņēma nabaga mazuli rokās. Tas bija tikai dažus mēnešus vecs bērniņš, kas izmisīgi bļāva, notriepts ar savas mātes asinīm. Leblāns palika turpat, pašā haosa vidū, cieši piespiedis zīdaini pie krūtīm, drebēdams no niknuma un apjukuma. Bija piepildījušies viņa ļaunākie murgi: mežoņi nebija indiāņi, bet gan viņi paši. Beidzot pie profesora piegāja Keita Kolda, kas ar drusciņu ūdens bija pamanījusies notīrīt sava mazdēla asiņaino muti, un Leblāns mazuli pasniedza viņai.
Kolda, jūs esat sieviete, jūs zināsiet, ko ar viņu iesākt.
Pārsteigtā rakstniece saņēma bērniņu izstieptās rokās, it kā tā būtu puķu vāze. Bija pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa bija turējusi rokās kādu zīdaini, ka rakstniece īsti nezināja, ko ar bērnu iesākt.
Tobrīd arī Nadja bija piecēlusies kājās un vēroja līķiem nosēto lauku. Viņa piegāja pie indiāņiem, mēģinot tos atpazīt, bet tēvs lika meitenei atkāpties, apskāva viņu, sauca vārdā un murmināja kaut ko mierinošu. Nadja bija paspējusi pamanīt, ka Ijomi un Tahamas nav starp mirušajiem un nodomāja, ka miglāja ļaudīm vēl atlikuši divi virsaiši, jo abi pārējie, Ērgle un Jaguārs, viņus bija pievīluši.
- Nostājieties visi pie tā koka! kapteinis Ariosto izrīkoja ekspedīcijas dalībniekus. Militārists bija bāls kā krīts, un ierocis viņam rokā trīcēja. Viss bija izvērties loti slikti.
Keita Kolda, Timotijs Brūss, profesors Ludoviks Leblāns un abi jaunieši paklausīja. Aleksam bija nolauzts zobs, asinīm pilna mute un no sitiena pa žokli vēl diezgan apdullusi galva. Šķita, ka Nadja atrodas šoka stāvoklī ar krūtīs iesprūdušu kliedzienu, mirušajiem indiāņiem un vaidošajiem kareivjiem pievērstu skatienu. Daktere Omaira Torresa, tāla no visa, kas notika apkārt, asarās mirkstot, turēja uz ceļgaliem Mauro Karijasa galvu. Viņa skūpstīja Karijasa seju un lūdza, lai viņš nemirst, lai neatstāj viņu vienu, bet sievietes drēbes tikmēr piesūcās ar asinīm.
- Mēs jau grasījāmies precēties… viņa ik pa brīdim atkārtoja.
- Daktere ir Mauro Karijasa līdzzinātāja. Karijass runāja par viņu, kad teica, ka kāds uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai, atceries? Un mēs apvainojām Karakavi! Alekss čukstēja Nadjai, bet meiteni bija pārņēmušas šausmas, un viņa draugu nedzirdēja.