Puisis saprata, ka uzņēmējs vēlējās iznīcināt indiāņus ar masalu epidēmiju un tādēļ viņam bija nepieciešama dakteres Omairas Torresas palīdzība. Par spīti varas iestāžu pūliņiem indiāņus aizsargāt, jau vairākus gadus viņi masveidā gāja bojā no šīs un citām slimībām. Ja epidēmija uzliesmoja, vairs nebija iespējams neko līdzēt, jo indiāņi nespēja aizsargāties; pēc tūkstošiem gadu ilgas dzīvošanas pilnīgā noslēgtībā viņu imūnsistēma nespēja pretoties balto cilvēku vīrusiem. Nemaz nerunājot par daudz nopietnākām saslimšanām, arī gluži parasta saaukstēšanās pāris dienās viņus varēja nogalināt. Ārsti, kas pētīja šo problēmu, nespēja saprast, kāpēc neviens no piesardzības pasākumiem nedeva nekādus rezultātus. Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši daktere Omaira Torresa, persona, kurai bija uzdots vakcinēt indiāņus, viņiem injicēja nāvi, lai palīdzētu savam mīļākajam iegūt indiāņu zemes.
Neradot nekādas aizdomas, šī sieviete jau bija iznīcinājusi vairākas ciltis un to pašu būtu izdarījusi arī ar miglāja ļaudīm. Ko gan Karijass viņai bija apsolījis, lai daktere pastrādātu tik smagu noziegumu? Iespējams, viņa to nedarīja naudas dēļ, bet gan aiz mīlestības uz šo vīrieti. Jebkurā gadījumā, mīlas vai alkatības dēļ, rezultāts bija vienāds: simtiem nogalinātu vīriešu, sieviešu un bērnu. Ja ne Nadja Santosa, kas redzēja Omairu Torresu un Mauro Karijasu skūpstāmies, šā pāra ieceres tā arī nebūtu atklātas. Kad iejaucās Karakave un samaksāja par to ar dzīvību šie nodomi izgāzās.
Tagad Aleksandrs Kolds saprata, kādu lomu Mauro Karijass bija iecerējis International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Dažas nedēļas pēc vakcinēšanas ciltī uzliesmotu masalu epidēmija, kas ātri vien izplatītos arī citos ciematos. Tad pārsteigtais profesors Leblāns pasaules presei apliecinātu, ka viņš piedalījies pirmo kontaktu nodibināšanā ar miglāja ļaudīm, un nevienu nevarētu vainot: būtu ievēroti visi priekšraksti, lai aizsargātu ciematu. Antropologs, kura viedokli apstiprinātu arī Keitas Koldas reportāža un Timotija Brūsa fotogrāfijas, varētu liecināt, ka visi cilts locekļi ir vakcinēti. Pasaules acīs epidēmija kļūtu par neizbēgamu nelaimi, nevienam nenāktu prātā citas domas, un līdz ar to Mauro Karijass izvairītos no valdības izmeklēšanas. Tā bija pilnīgi droša un efektīva metode, kas neatstāja asins pēdas, kā to būtu darījušas lodes un bumbas, ko ilgus gadus izmantoja cīņā pret indiāņiem, "iztīrot" Amazones teritoriju un atbrīvojot ceļu kalnračiem, kontrabandistiem, kolonistiem un laimes meklētājiem.
Dzirdot Karakaves paziņojumu, kapteinis Ariosto bija zaudējis galvu un ar domu aizsargāt Karijasu vienā mirklī indiāni nogalināja. Viņš rīkojās ar pārliecību, ko piešķīra uniforma. Šai attālajā un gandrīz neapdzīvotajā nostūrī, kur nesniedzās likuma garā roka, neviens nešaubījās par kapteiņa vārdu pareizību. Tas piešķīra viņam bīstamu varu. Kapteinis bija raupjš vīrs, kas necieta no sirdsapziņas pārmetumiem, daudzus gadus bija dienējis pierobežas rajonos un pie vardarbības jau pieradis. Līdztekus ierocim pie jostas un amatpersonas statusam kapteinis vēl varēja rēķināties ar Mauro
Karijasa aizbildniecību. Savukārt uzņēmējam bija sakari visaugstākajā valdības līmenī, viņš piederēja valdošajām aprindām, viņam bija daudz naudas un augsts prestižs, turklāt neviens viņam nelūdza atskaitīties par paveikto. Sadarbība starp Ariosto un Karijasu abiem vīriem bija izdevīga. Kapteinis lēsa, ka apmēram pēc diviem gadiem viņš varēs iekārt uniformu skapī un, kļuvis par miljonāru, pārcelties uz Maiami; bet tagad Mauro Karijass gulēja zemē ar ielauztu galvaskausu un vairs neko nevarēja līdzēt. Tas nozīmēja vienu kapteiņa nesodāmībai ir pienācis gals. Viņam nāksies atbildēt valdībai par Karakaves slepkavību un par to indiāņu nošaušanu, kuri tagad gulēja beigti apmetnes vidū.
Keita Kolda, joprojām ar bērnu uz rokām, sprieda, ka viņas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku, tostarp abu jauniešu dzīvība pakļauta briesmām, jo kapteinim Ariosto tagad par katru cenu vajadzēja panākt, lai ziņas par notikumiem Tapiravateri neizplatās. So lietu vairs nevarēja atrisināt, aplejot līķus ar benzīnu, aizdedzinot un ļaujot tiem izkūpēt gaisā. Situācija bija krasi mainījusies: International Geographic ekspedīcijas klātbūtne no priekšrocības bija pārvērtusies par lielu problēmu. Kapteinim ļoti piesardzīgi vajadzēja atbrīvoties no lieciniekiem, viņš nevarēja tos gluži vienkārši nošaut, lai vēlāk neiedzīvotos vēl lielākās nepatikšanās. Ārzemniekiem par nelaimi, viņi atradās ļoti tālu no civilizācijas un kapteinim bija viegli slēpt pēdas.
Keita Kolda bija pārliecināta, ka militārists vēlas viņus nogalināt un kareivji nepakustinās ne pirkstiņa, lai to novērstu, tāpat arī neuzdrošināsies nodot savu komandieri. Džungļi aprīs visas nozieguma pēdas. Viņi nedrīkstēja salikt rokas klēpī un gaidīt žēlsirdības šāvienu, vajadzēja kaut ko darīt. Vairs nebija ko zaudēt, situācija nevarēja pasliktināties vēl vairāk. Ariosto bija īsts nelietis, turklāt arī nervozs, viņš varēja likt tiem sekot Karakaves pēdās. Keitai bija nepieciešams plāns, tomēr pirmām kārtām viņa nolēma sēt apjukumu ienaidnieka rindās…
- Kapteini, es domāju, ka tagad galvenais būtu nosūtīt šos vīrus uz slimnīcu, viņa teica pirmo, kas ienāca prātā, un norādīja uz Karijasu un ievainotajiem kareivjiem.
- Aizveries, vecene! militārists norēcās.
Tomēr pēc pāris minūtēm Ariosto pavēlēja, lai Mauro Karijasu un trīs zaldātus ieceļ vienā no diviem helikopteriem. Pirms tam viņš lika Omairai Torresai izvilkt bultas no ievainojumiem, tomēr daktere kapteini pilnīgi ignorēja: viņa redzēja tikai savu mirstošo mīļāko. Keita Kolda un Sesars Santoss ķērās pie darba un pagatavoja improvizētus pārsējus, lai nabaga zaldātiem apturētu asiņošanu.
Kamēr militāristi iekārtoja helikopterā savus ievainotos biedrus un bez rezultātiem mēģināja sazināties ar Santamaria de la Ljuviju, Keita klusā balsī uzticēja profesoram Leblānam savas bažas par situāciju, kādā viņi pašreiz atradās. Arī antropologs bija nonācis pie līdzīga secinājuma: lielākas briesmas ekspedīcijai draudēja no Ariosto nekā no indiāņiem vai Briesmoņa.
- Ja vien mēs varētu aizbēgt džungļos… Keita čukstēja.
Šoreiz profesors viņu pārsteidza, reaģējot visnotaļ saprātīgi. Keita bija tik ļoti pieradusi pie profesora drebelības un izvairības, ka, redzot Leblānu mierīgu, negribot sāka viņu respektēt.
- Tas būtu pilnīgi muļķīgi, Leblāns stingri iebilda. Vienīgais veids, kā tikt no šejienes prom, ir helikopters. Mums jāizmanto Ariosto. Jādomā, ka viņš ir stulbs un godkārīgs, un tas nāktu tikai par labu. Mums jāizliekas, ka neturam viņu aizdomās, un kapteinis jāpieveic ar viltu.
- Kā tad? rakstniece neticīgi jautāja.
- Manipulējot. Viņš ir nobijies, tāpēc mēs viņam piedāvāsim izdevību glābt savu ādu un turklāt aizbraukt no šejienes kā varonim, Leblāns sacīja.
- Nekad! Keita izsaucās.
- Neesiet dumja, Kolda. Mēs viņam to piedāvāsim, bet tas vēl nenozīmē, ka savus solījumus pildīsim. Kad būsim drošībā aiz šīs zemes robežām, Ludoviks Leblāns pirmais ziņos varas iestādēm, kuras personas cīnās pret šiem nabaga indiāņiem.
- Šķiet, jūsu viedoklis par indiāņiem ir mazliet mainījies, Keita Kolda noburkšķēja.
Profesors neuzdrošinājās atbildēt. Vien izslējās, cik nu to ļāva viņa necilais augums, sakārtoja ar dubļiem un asinīm notriepto kreklu un devās pie kapteiņa Ariosto.