- Kā mēs atgriezīsimies Santamaria de la Ljuvijā, godātais kapteini? Mēs visi nesatilpsim otrā helikopterā, viņš teica, norādot uz zaldātiem un ekspedīcijas locekļiem, kas gaidīja pie koka.
- Nebāziet degunu, kur nevajag! Te komandēju es! Ariosto norēcās.
- Protams! Ir tāds atvieglojums zināt, ka jūs uzņematies šīs rūpes, pretējā gadījumā mēs atrastos ļoti sarežģītā situācijā, Leblāns maigi noteica. Apmulsušais Ariosto ieklausījās. Ja ne jūsu varonība, mēs visi tagad būtu šo indiāņu nagos, profesors piebilda.
Jau drusciņ nomierinājies, Ariosto saskaitīja savus ļaudis, saprata, ka Leblānam ir taisnība, un nolēma pusi zaldātu sūtīt projām ar pirmo helikopteru. Viņa rīcībā palika vairs tikai pieci vīri un ekspedīcijas dalībnieki, bet, tā kā pēdējie nebija bruņoti, tas neradīja nekādas briesmas. Saceļot uz zemes sarkanīgu putekļu mākoni, lidaparāts uzšāvās gaisā. Tas attālinājās virs zaļajiem džungļiem un pazuda debesīs.
Nadja Santosa sekoja notikumiem sava tēva un Borobas skavās. Viņa nožēloja, ka bija atstājusi Valimai talismanu kristāla olu ligzdā, jo bez amuleta spēka jutās kā pazudusi. Drīz vien viņa sāka kliegt kā pūce. Apjukušais Sesars Santoss nosprieda, ka no visa pārdzīvotā nabaga meitiņai sācies nervu sabrukums. Ciematā izcēlusies cīņa bija ļoti nežēlīga, ievainoto zaldātu vaidi un Mauro Karijasa asins lāmas uzdzina šermuļus; nošauto indiāņu līķi vēl joprojām atradās turpat, kur pakrituši, jo neviens pat nepapūlējās tos aizvākt. Gids nolēma, ka Nadju ir satriekusi šo notikumu brutalitāte. Kā gan citādi lai izskaidro viņas dīvainos kliedzienus? Turpretim Aleksandram Koldam nācās apslēpt lepnu smaidu par savas draudzenes rīcību: Nadja ķērās pie pēdējās glābiņa iespējas.
- Dodiet man uzfilmēto materiālu! kapteinis Ariosto pieprasīja Timotijam Brūsam.
Fotogrāfam tas nozīmēja to pašu, kā atdot dzīvību. Kas attiecas uz negatīviem, viņš bija īsts fanātiķis, nekad nevienu nebija pazaudējis un fotogrāfa Londonas studijā visas filmas bija rūpīgi klasificētas.
- Man šķiet ļoti apsveicami, ka jūs rūpējaties, lai šie vērtīgie negatīvi neiet zudumā, kapteini Ariosto, Leblāns iestarpināja. Tie ir pierādījums šeit notikušajam tam, kā indiānis uzbruka Karijasa kungam un kā no bultām krita jūsu varonīgie vīri un jums vajadzēja izšaut uz Karakavi.
- Viņš saņēma, ko bija pelnījis! kapteinis nokliedza.
- Protams! Viņš taču bija jucis. Gribēja aizliegt dakterei Torresai pildīt uzticēto pienākumu. Viņa apvainojumi bija pilnīgi vājprātīgi! Man žēl, ka kautiņā tika sašķaidītas vakcīnu pudelītes. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tur bija iekšā, un Karakaves melus vairs nevarēs pierādīt, Leblāns viltīgi noteica.
Ariosto savieba grimasi, ko citos apstākļos varētu uztvert arī kā smaidu. Viņš ielika ieroci makstī un, aizmirsis par negatīviem, pirmo reizi neatbildēja ar uzkliedzienu. Iespējams, šie ārzemnieki ir daudz stulbāki, nekā viņš līdz šim domājis, kapteinis pie sevis prātoja.
Keita Kolda klausījās antropologa un kapteiņa sarunā ar pavērtu muti. Viņa nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mīkstčaulīgais Leblāns ir spējīgs uz tādu aukstasinību.
- Nadja, lūdzu, apklusti! Sesars Santoss teica, kad Nadja jau desmito reizi iekliedzās kā pūce.
- Droši vien nakti mēs pavadīsim šeit pat. Vai vēlaties, lai pagatavojam kaut ko vakariņās, kapteini? Leblāns laipni piedāvāja.
Militārists atļāva pagatavot ēdienu un pārvietoties pa apmetni, tomēr lika visiem turēties trīsdesmit metru rādiusā, lai ekspedīcijas dalībniekus varētu paturēt acīs. Viņš norīkoja zaldātus savākt mirušos indiāņus un novietot tos visus vienā vietā, lai nākamajā dienā līķus apglabātu vai sadedzinātu. Nakts stundās viņam būs laiks visu pārdomāt un pieņemt lēmumu par ārzemniekiem. Santoss un viņa meita varētu pazust, un neviens par viņiem neinteresētos, tomēr ar pārējiem bija jābūt uzmanīgam. Ludoviks Leblāns bija slavens cilvēks, savukārt vecene un puišelis amerikāņi. Pēc viņa pieredzes, ja kas notika ar kādu amerikāni, vienmēr sekoja sīka izmeklēšana; tie vīzdegunīgie jeņķi sevi iedomājās par pasaules saimniekiem.
Kaut vakariņu gatavošana bija Leblāna ideja, pie darba ķērās Sesars Santoss un Timotijs Brūss, jo antropologs nebija spējīgs pat novārīt olu. Keita Kolda atvainojās un paskaidroja, ka māk tik vien kā uzcept kotletes, bet pašlaik nebija pieejamas to pagatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas; turklāt viņa bija ļoti aizņemta, mēģinot ar karotīti zīdainim iebarot ūdens un kondensētā piena maisījumu. Tikmēr Nadja cītīgi vēroja biežņu, ik pa brīdim atkārtojot pūces kliedzienu. Borobam viņa nemanāmi bija pavēlējusi aizskriet un pazust džungļos. Pusstundu vēlāk kapteinis Ariosto atcerējās par negatīviem un pavēlēja Timotijam Brūsam tos atdot, aizbildinoties ar Leblāna izdomāto ieganstu: kapteiņa rokās tie būs drošībā. Angļu fotogrāfs nekādi nevarēja izvairīties vai pārliecināt kapteini tas palika nelokāms.
Viņi pa kārtai paēda, un zaldāti tikmēr turpināja stāvēt sardzē. Pēc tam Ariosto ekspedīcijas dalībniekiem lika doties pie miera teltīs, kur uzbrukuma gadījumā viņi būtu labāk aizsargāti, kaut patiesais iemesls bija vēlme ārzemniekus vieglāk kontrolēt. Nadja un Keita Kolda ar mazuli devās uz vienu telti, bet Ludoviks Leblāns, Sesars Santoss un Timotijs Brūss uz otru. Kapteinis nebija aizmirsis arī par Alekša uzbrukumu, kas viņā bija izraisījis aklu naidu. Šo smurguļu dēļ, īpaši jau tā nolādētā amerikāņu žeņķa dēļ, viņš tagad bija iekūlies milzīgās nepatikšanās. Mauro Karijasa smadzenes bija samaltas putrā, indiāņi aizbēguši un viņa plāni kļūt par miljonāru un pārcelties uz Maiami nopietni apdraudēti. Aleksandrs bija bīstama persona, tāpēc pelnījis sodu. Kapteinis nolēma nošķirt puisi no pārējiem un deva pavēli piesiet viņu pie koka vienā apmetnes malā, tālu no teltīm, citiem ekspedīcijas dalībniekiem un petrolejas lampām. Keita Kolda nikni iebilda pret šādu rīcību, bet kapteinis lika viņai apklust.
- Varbūt tā arī labāk, Keita. Jaguārs ir ļoti gudrs, viņš noteikti izdomās, kā aizbēgt, Nadja čukstēja.
-Ariosto pa nakti grib viņu nogalināt, par to esmu pilnīgi droša, dusmās trīcošā rakstniece iebilda.
- Boroba aizgāja meklēt palīdzību, Nadja sacīja.
- Tu domā, ka tas pērtiķītis mūs varētu izglābt, Keita nošķaudījās.
- Boroba ir ļoti gudrs.
- Meitiņ, tev nav viss kārtībā ar galvu! vecā kundze iesaucās.
Pagāja vairākas stundas, bet apmetnē neviens negulēja, tikai zīdainis beidzot bija noguris no raudāšanas un aizmidzis. Keita Kolda bija viņu iekārtojusi uz pāris drēbju gabaliem un jautāja sev, ko gan lai iesāk ar šo nelaimīgo radījumu: pēdējais, ko viņa dzīvē vēlējās, bija uzņemties rūpes par kādu bāreni. Rakstniece bija modra, jo viņu nepameta pārliecība, ka jebkurā brīdī Ariosto varēja nogalināt viņas mazdēlu un pēc tam arī visus pārējos, vai varbūt otrādi vispirms viņus un tad atriebties Aleksam, liekot viņam mirt lēnā un šausmīgā nāvē. Šis vīrs bija bīstams. Timotijs Brūss un Sesars Santoss arī uzmanīgi klausījās caur telts audekla sienām, cenšoties atminēt ārpusē staigājošo zaldātu kustības virzienu. Turpretim profesors Ludoviks Leblāns izgāja no telts, aizbildinoties ar dabiskajām vajadzībām, un palika ārpusē tērzējam ar kapteini Ariosto. Saprotot, ka katra stunda palielina viņiem draudošās briesmas un saruna var iztraucēt kapteiņa pārdomas, profesors uzaicināja militāristu uz kāršu spēli un pudeli degvīna, ko bija sagādājusi Keita Kolda.
- Profesor, tikai necentieties mani piedzirdīt! Ariosto brīdināja, tomēr piepildīja glāzi.