- Kas gan jums nāk prātā, kapteini! Tādam vīram kā jūs malciņš šņabja nenodarīs neko ļaunu. Nakts ir gara, mēs tikai mazliet izklaidēsimies, Leblāns atbildēja.
19 Aizsardzība
Kā tas augstkalnē bieži notiek, saulei norietot, temperatūra vienā mirklī pazeminājās. Zaldāti, pieraduši pie ielejās valdošā karstuma, drebinājās vēl no vakara lietusgāzes mitrajās drēbēs. Neviens negulēja, jo, paklausot kapteiņa pavēlei, visiem vajadzēja stāvēt sardzē apkārt apmetnei. Viņi modri sargāja, satvēruši ieročus abās rokās. Tagad kareivji ne tikai baidījās no džungļu dēmoniem un Briesmoņa, bet arī no indiāņiem, kas jebkurā brīdī varēja atgriezties, lai atriebtu savus mirušos. Zaldātiem bija šaujamieroči, bet viņu pretinieki labi pārzināja apvidu un mācēja pēkšņi parādīties no nekurienes kā spoki. Ja nebūtu zem koka sakrauto līķu, kareivji domātu, ka šie indiāņi nemaz nav dzīvi cilvēki un lodes tiem neko nevar nodarīt. Zaldāti izmisīgi gaidīja rītu, lai pēc iespējas ātrāk varētu no šejienes doties prom; tumsā laiks vilkās ļoti lēni un tuvējā meža trokšņi šķita biedējoši.
Keita Kolda, kājas sakrustojusi, sieviešu teltī sēdēja līdzās guļošajam bērnam un prātoja, kā palīdzēt mazdēlam un kā tikt prom no Pasaules Acs. Caur telts audeklu iespīdēja blāva ugunskura gaisma, un rakstniece varēja saskatīt Nadjas siluetu. Meitene bija ietinusies tēva vestē.
- Es tagad iziešu… viņa nočukstēja.
- Tu nevari iet! rakstniece iebilda.
- Mani neviens nemanīs, es varu kļūt neredzama.
Keita Kolda saķēra meiteni aiz rokas, pārliecināta,
ka viņa murgo.
- Nadja, paklausies… Tu neesi neredzama. Neviens nav neredzams, tās ir iedomas. Tu nevari iet prom no šejienes.
- Varu gan. Nesaceliet troksni, Koldas kundze. Parūpējieties par bērnu, kamēr es atgriežos, pēc tam mēs to atdosim ciltij, Nadja klusi noteica. Viņas balsī bija tāds miers un pārliecība, ka Keita neuzdrošinājās meiteni aizturēt.
Nadja Santosa vispirms prātā iegremdējās neredzamības stāvoklī, kā to bija iemācījusies no indiāņiem, saruka līdz blāvam un caurspīdīgam garam. Pēc tam viņa klusi atvēra telts durvis un izslīdēja ārā. Veikli kā zebiekste viņa tikai dažu metru attālumā pagāja garām galdam, pie kura profesors Leblāns un kapteinis Ariosto spēlēja kārtis, garām bruņotajiem sargiem, kas riņķoja ap nometni, garām, kokam, pie kura bija piesiets Alekss, bet neviens viņu neredzēja. Meitene pameta aiz sevis lampu un ugunskura plandošās gaismas apli un pazuda starp kokiem. Drīz vien varžu kora dziesmām pievienojās pūces kliedziens.
Gluži tāpat kā zaldāti, arī Alekss drebēja no aukstuma. Viņam bija notirpušas kājas un no cieši savilktajām virvēm pietūkušas rokas. Puisim sāpēja žoklis, viņš varēja sajust pampumu tur droši vien bija briesmīgs zilums. Viņš ar mēli aptaustīja nolauzto zobu un juta pietūkušās smaganas vietā, kur bija trāpījis kapteiņa sitiens. Alekss centās nedomāt par daudzajām tumsas stundām, kas viņam stāvēja priekšā, un par iespēju tikt nogalinātam. Kāpēc Ariosto bija viņu nošķīris no pārējiem? Kādi plāni kapteinim bija attiecībā uz viņu? Puisis vēlējās kļūt par melno jaguāru, iemantot lielā dzīvnieka spēku, nežēlību un veiklību, pārvērsties par muskuļiem, nagiem un zobiem, lai spētu stāties pretim Ariosto. Alekss domāja par pudelīti ar veselības ūdeni, kas joprojām atradās viņa somā, un par to, ka viņam no Pasaules Acs vajadzēja izkļūt dzīvam, lai šo ūdeni aizvestu mātei. Atmiņas par ģimeni bija izplūdušas kā neskaidrs kāda priekšmeta attēls neasā fotogrāfijā, kurā mātes seja līdzinājās bālam plankumam.
Noguruma uzveikts, puisis sāka klanīties, kad sajuta sev pieskārāmies kādas rociņas. Viņš aiz izbīļa salēcās. Tumsā varēja saskatīt Borobu apošņājam puiša kaklu, apskaujot viņu un lēnām kaut ko šņācot ausī. Boroba, Boroba, Boroba, murmināja puisis, tik aizkustināts, ka acīs sariesās asaras. Tas bija tikai vāveres lieluma pērtiķītis, tomēr viņa klātbūtne uzvilnīja cerības. Alekss atvieglots ļāva dzīvnieciņam sevi apmīļot. Tad puisis saprata, ka līdzās bija vēl kāds, neredzams un kluss, koka ēnas apslēpts stāvs. Vispirms viņš nodomāja, ka tā ir Nadja, tomēr uzreiz saprata, ka šoreiz ieradies Valimai. Nelielais sirmgalvis noliecās, un Alekss varēja sajust viņa dūmu smaržu, tomēr, lai kā puisis sasprindzināja redzi, ieraudzīt neizdevās neko. Šamanis uzlika puisim uz krūtīm roku, it kā meklējot sirdspukstus. Šīs draudzīgās rokas smagums un siltums radīja Aleksā drosmi, viņš jutās daudz mierīgāks, beidza drebēt un spēja domāt mierīgi. Nazis, nazis, viņš murmināja. Tad izdzirda metālisku klikšķi, nazim atveroties, un drīz vien asmens slīdēja pār virvēm. Puisis nekustējās. Bija tumšs, un Valimai vēl nekad nazi nebija izmantojis, tāpēc varēja ievainot viņa plaukstu locītavas, tomēr pēc nepilnas minūtes večuks jau bija pārgriezis saites un saņēma Alekšu aiz rokas, lai vestu uz mežu.
Apmetnē kapteinis Ariosto bija pabeidzis kāršu partiju, un arī degvīna pudelē nekas vairs nebija atlicis. Ludoviks Leblāns nevarēja izdomāt, kā varētu kapteini izklaidēt, bet līdz rītausmai vēl bija daudzas stundas. Alkohols militāristu nebija apdullinājis tik ļoti, kā profesors cerēja. Ariosto tiešām bija tērauda iekšas. Kapteinim ienāca prātā izmantot radioraidītāju, lai pamēģinātu sazināties ar Santamaria de la Ljuvijas kazarmām. Labu brīdi viņš darbojās ar aparātu, bet caur apdullinošiem sprakšķiem bija neiespējami sazināties ar operatoru. Ariosto bija norūpējies; viņam pienācās būt kazarmās, tāpēc vajadzēja atgriezties pēc iespējas ātrāk, bija nepieciešams kontrolēt zaldātu vidū klīstošās versijas par notikumiem Tapiravateri. Ko gan viņa vīri tagad stāstīja? Kapteinim vajadzēja nosūtīt ziņojumu augstākstāvošām karaspēka amatpersonām un stāties pretī preses ļaudīm, pirms bija izplatījušās baumas. Omaira Torresa bija devusies prom, murminot kaut ko par masalu vīrusu. Ja viņa sāks runāt, ar kapteini būs cauri! Cik gan tā sieviete ir stulba, Ariosto pie sevis nopurpināja.
Kapteinis Ariosto lika antropologam atgriezties teltī, apmeta loku ap nometni, lai pārliecinātos, ka viņa vīri sargā, kā pienākas, un pēc tam, gatavs kādu brīdi izklaidēties uz amerikāņu žeņķa rēķina, devās pie koka, kur bija piesiets Alekss. Šai brīdī smaka apstulbināja viņu kā nūjas sitiens un nogāza uz muguras zemē. Viņš gribēja sniegties pēc ieroča, tomēr nevarēja pakustēties. Kapteinis juta nelabuma vilni, krūtīs lēkājošo sirdi un pēc tam vairs neko. Viņš zaudēja samaņu, tā arī neieraudzījis Briesmoni, kurš tikai no trīs soļu attāluma Ariosto apšļāca ar savu dziedzeru nāvējošo sulu.
Briesmoņa smirdoņa izplatījās pa visu apmetni, vispirms sasniedzot zaldātus un pēc tam arī telts audekla pasargātos ekspedīcijas dalībniekus. Acumirklī visi bija kājās. Pāris stundu šausminošs miers valdīja gan Tapiravateri, gan apkārtējos džungļos, kur pat putni un dzīvnieki bēga no briesmīgās dvakas. Divi briesmoņi, kas vienlaikus bija devušies uzbrukumā, atkāpās savā ierasti lēnajā gaitā, tomēr viņu radītā smirdoņa saglabājās gandrīz visu nakti. Nometnē šai laikā neviens neaptvēra notiekošo, jo līdz nākamajam rītam tā arī neatguva sajēgu. Vēlāk ļaudis redzēja pēdas un varēja izdarīt dažus secinājumus.
Alekss ar Borobu plecos sekoja Valimai starp ēnām un augiem, līdz nometnes trīsuļojošā gaisma izzuda. Šamanis gāja tik viegli, it kā būtu dienas vidus. Iespējams, viņš sekoja savai sievai eņģelim, ko Alekss nevarēja redzēt. Viņi labu brīdi līkumoja starp kokiem, un beidzot večuks atrada vietu, kur bija atstājis Nadju. Daļu pēcpusdienas un vakara Nadja Santosa un šamanis bija sazinājušies ar pūces kliedzieniem, līdz meitene varēja iziet no apmetnes un pievienoties vecajam vīram. Atkal satiekoties, abi draugi apkampās, bet Boroba tikmēr iekārās saimniecei kaklā un aiz prieka spiedza.