Valimai apstiprināja to, ko jaunieši jau zināja: cilts uzmanīja nometni, tomēr indiāņi bija iemācījušies bīties no nahab maģijas, tādēļ neuzdrošinājās viņiem uzbrukt. Indiāņi atradās tik tuvu, ka bija dzirdējuši bērna raudas un mirušo saucienus, jo tie vēl nebija pienācīgi apbedīti. Nogalināto vīru un sievietes gari joprojām bija pielipuši viņu ķermeņiem, teica Valimai; bez pienācīgas ceremonijas un atriebes tie nevarēja atbrīvoties. Alekss paskaidroja, ka indiāņu vienīgā cerība bija uzbrukt naktī, jo pa dienu nahab izmantos trokšņa un vēja putnus, lai aplidotu visu Pasaules Aci, līdz indiāņus atradīs.
- Ja viņi uzbruks tagad, daži mirs, bet pretējā gadījumā tiks iznīcināta visa cilts, Alekss sacīja un piebilda, ka viņš ir gatavs palīdzēt indiāņiem un cīnīties kopā ar viņiem, tieši tāpēc jau viņu iesvētīja arī Alekss bija cīnītājs.
-Virsaitis karam ir Tahama. Virsaitis sarunām ar nahab tu, Valimai iebilda.
- Sarunām ir par vēlu. Ariosto ir slepkavnieks.
- Tu teici, ka daži nahab ir neģēļi, bet citi nahab ir draugi. Kuri tad ir draugi? burvis uzstāja.
- Mana vecmāmiņa un daži vīri apmetnē ir draugi. Kapteinis Ariosto un viņa zaldāti ir ienaidnieki. Ar viņiem mēs nevaram vest sarunas.
»
- Tavai vecmāmiņai un viņas draugiem ir jārunā ar neģēļiem nahab.
- Draugiem nav ieroču.
- Vai tad viņiem nav maģijas?
- Pasaules Acī viņiem nav īpašas maģijas. Tomēr viņiem ir citi, ar ļoti spēcīgu maģiju apveltīti draugi tālu no šejienes, pilsētās un citās pasaules dalās, Aleksandrs Kolds centās paskaidrot, taču valodas šķēršļi viņu dzina izmisumā.
- Tad tev ir jāiet pie šiem draugiem, vecais vīrs nolēma.
- Bet kā? Mēs esam šeit iesprostoti!
Valimai uz jautājumiem vairs neatbildēja. Viņš tupēja un skatījās naktī līdzās savai sievai, kas bija pieņēmusi caurspīdīgāko apveidu, tāpēc neviens no abiem jauniešiem viņu nevarēja ieraudzīt. Alekss un Nadja negulēja, bet gan saspiedās cieši kopā, centās viens otru sasildīt un klusēja, jo nebija jau daudz, par ko runāt. Viņi domāja par likteni, kas sagaida Keitu Koldu, Sesaru Santosu un citus ekspedīcijas dalībniekus; domāja par nolemtajiem miglāja ļaudīm; par simtgadīgajiem milzu sliņķiem un zelta pilsētu; par veselības ūdeni un kristāla olām. Un kas džungļos notiks ar viņiem pašiem?
Drīz vien arī līdz jauniešiem atvējoja briesmīgā smaka, kas attāluma dēļ vairs nebija tik spēcīga, tomēr gluži pazīstama. Vienā lēcienā abi bija kājās, bet Valimai pat nepakustējās, it kā to vien būtu gaidījis.
- Tie ir briesmoņi! Nadja iesaucās.
- Tā var būt un var arī nebūt, šamanis bezkaislīgi atbildēja.
Nakts ritēja ļoti lēnām. īsi pirms rītausmas aukstums pieņēmās spēkā, un jaunieši, apkampuši Borobu, klabināja zobus, bet vecais burvis tikmēr nekustīgi sēdēja, skatījās tumsā un kaut ko gaidīja. Līdz ar pirmajiem saules stariem pamodās pērtiķi un putni, un Valimai deva zīmi doties tālāk. Jaunieši viņam labu brīdi sekoja, līdz saules gaisma jau spraucās cauri lapotnei un viņi bija nonākuši līdz apmetnei. Ugunskurs un lampas bija nodzisušās, apkārt nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes, un gaisā joprojām vēdīja stipra smaka, it kā te vienlaikus būtu čurājuši simt sesku. Aizseguši seju ar rokām, viņi iegāja teritorijā, kas vēl nesen bija mierīgs Tapiravateri ciemats. Teltis, galds, plītiņa viss mētājās pa zemi; visās malās bija izsvaidītas ēdiena atliekas, tomēr šausmīgās briesmoņu smakas dēļ neviens pērtiķis vai putns neuzdrošinājās rakāties pa atkritumiem. Pat Boroba turējās tālāk no apmetnes dažus metrus no tās robežas pērtiķītis sāka lēkāt un kliegt. Valimai pret smirdoņu bija tikpat vienaldzīgs kā iepriekšējā naktī pret aukstumu. Jauniešiem neatlika nekas cits kā večukam sekot.
Neviena šeit nebija. Ne miņas no ekspedīcijas dalībniekiem un zaldātiem, arī nogalināto indiāņu līķi bija pazuduši. Ieroči, bagāža un pat Timotija Brūsa kameras joprojām bija tepat; jaunieši redzēja arī lielu asins lāmu netālu no koka, pie kura bija piesiets Alekss. Pēc neilgas apskates, kas veco Valimai šķita visnotaļ apmierinām, viņi devās atpakaļ. Abi jaunieši klusēdami sekoja šamanim. Smaka draugus tik ļoti šķebināja, ka viņi knapi turējās kājās. Jo tālāk no apmetnes viņi gāja, jo plaušas vairāk piepildījās ar svaigo rīta gaisu, un Nadja un Alekss atguvās, taču deniņos joprojām dunēja un kaklā kāpa nelabums. Pēc brīža ceļabiedriem pievienojās arī Boroba un mazā grupiņa devās dziļāk džungļos.
Pāris dienu iepriekš, redzot trokšņa un vēja putnus riņķojam debesīs, Tapiravateri iedzīvotāji pameta savu ciematu, niecīgo īpašumu un mājdzīvniekus, kas apgrūtināja iespējas noslēpties. Augu valsts apslēpti, viņi nonāca līdz drošai vietai, kur koku lapotnēs ierīkoja pagaidu būdas. Ariosto sūtītās zaldātu grupiņas tām pagāja tuvu garām, tomēr nespēja šos slēpņus ieraudzīt, turpretim Tahamas vīri augu aizsegā novēroja katru ienācēju soli.
Ijomi un Tahama ilgi strīdējās par nahab un iespēju tiem tuvoties, kā bija ieteikuši Jaguārs un Ērgle. Ijomi domāja, ka cilts visu laiku nevar kā pērtiķi slēpties kokos: bija pienācis laiks apciemot nahab un pieņemt viņu dāvanas un vakcīnas, ja jau no tā nevarēja izvairīties. Tahama uzskatīja, ka labāk mirt cīņā; tomēr Ijomi bija virsaišu virsaite, un beigu beigās viņas viedoklis ņēma virsroku. Viņa nolēma, ka būs pirmā, kas tuvosies nahab, tādēļ ieradās apmetnē viena pati, greznojusies ar savu vienreizīgo dzelteno spalvu galvasrotu, lai parādītu ienācējiem, kurš šeit ir galvenais. Tas, ka starp ienācējiem bija arī Jaguārs un Ērgle, viņu nomierināja. Viņi bija draugi un varēja tulkot, tāpēc tie netīrās lupatās tērpušies nabadziņi viņas klātbūtnē nejutās tik apjukuši. Nahab viņu uzņēma labi, viņus, bez šaubām, iespaidoja virsaites majestātiskā stāja un lielais skaits krunku, kas apliecināja daudzus nodzīvotos gadus un zināšanas. Par spīti piedāvātajam ēdienam, vecajai sievietei nācās pieprasīt, lai ienācēji pamet Pasaules Aci, jo nahab klātbūtne indiāņus traucēja; tas arī bija viņas pēdējais vārds, pārrunām viņa nebija noskaņota. Ijomi majestātiski aizgāja, nesdama rokās trauciņu ar kukurūzu un gaļu un pārliecināta, ka viņas milzīgā pašcieņa ir pamatīgi sabiedējusi nahab.
Ijomi veiksmīgā apciemojuma ietekmēti, arī pārējie cilts locekļi saņēma drosmi. Viņi atgriezās vietā, kur bija atradies ciemats un tagad mitinājās ienācēji, kuri acīmredzot nezināja pašu vienkāršāko piesardzības un laipnības likumu: bez uzaicinājuma nedrīkst apciemot nevienu shabono. Tur indiāņi redzēja lielos, spīdīgos putnus, teltis un dīvainos nahab, par kuriem bija dzirdējuši daudz šausminošu stāstu. Šie ārzemnieki ar tik prastām manierēm bija pelnījuši kārtīgu rungas sitienu pa galvu, tomēr pēc Ijomi pavēles indiāņiem bija jābruņojas ar pacietību. Indiāņi pieņēma nahab ēdienu un dāvanas, lai viņus neaizvainotu, un pēc tam devās medībās, medus un augļu meklējumos, lai, kā pieklājas, varētu atlīdzināt saņemtās dāvanas.
Nākamajā dienā, kad Ijomi bija droša, ka Jaguārs un Ērgle joprojām atrodas nometnē, viņa ļāva ciltij atkal ierasties pie nahab un vakcinēties. Ne viņa pati, ne kāds cits vēlāk nespēja izskaidrot, kas todien īsti notika. Nebija skaidrs, kāpēc ienācēju bērni, kas tik ļoti bija uzstājuši uz nepieciešamību vakcinēties, pēkšņi aizliedza to darīt. Indiāņi dzirdēja nepazīstamu troksni, it kā īsus pērkona grāvienus. Viņi redzēja, kā no saplīsušajām pudelītēm izšaujas Rahakanariva un savā neredzamajā veidolā uzbrūk indiāņiem, kas tūdaļ pat saļima miruši, lai gan viņiem nebija pieskārusies ne bulta, ne runga. Cīņas karstumā pārējie metās bēgt, kā nu kurš prata, apjukuši un izbrīnīti. Vairs nevarēja saprast, kurš te bija draugs un kurš ienaidnieks.