Pāris stundu vēlāk, pēc piezemēšanās, kas izvērtās tikpat šaušalīga kā pacelšanās gaisā, ekspedīcijas dalībnieki beidzot varēja iekārtoties noplukušajā Santamaria de la Ljuvijas viesnīciņā. Nākamajā dienā viņi atgriezās Manausā, no kurienes grasījās lidot atpakaļ uz dzimteni. Tāpat kā ceļā uz šejieni, viņiem atkal nācās kuģot pa Riunegru upi, jo, par spīti jaunajam motoram, Sesara Santosa lidmašīniņa negribēja pacelties gaisā. Timotija Brūsa palīgs Džoels Gonsaless, kurš bija gana atguvies, arī devās ceļā kopā ar pārējiem. Mūķenes bija izgatavojušas improvizētu ģipša korseti, kas fotogrāfu padarīja nekustīgu no kakla līdz pat gurniem, un apliecināja, ka viņa ribas sadzīs bez starpgadījumiem, kaut gan nelaimīgais, iespējams, nekad netiks vaļā no murgiem. Gonsaless katru nakti sapņoja, ka viņu satver anakonda.
Mūķenes apgalvoja, ka izveseļosies arī trīs ievainotie kareivji, jo, par laimi, bultas nebija saindētas. Toties Mauro Karijasa nākotne rādījās visai bēdīga. Tahamas rungas sitiens bija savainojis uzņēmēja smadzenes, un labākajā gadījumā visu atlikušo mūžu viņš pavadīs ratiņkrēslā, zaudējis prāta spējas, un barību uzņems caur zondi. Viņa lidmašīna Karijasu un Omairu Torresu, kas ne soli neatkāpās no mīļotā, jau bija aizvedusi uz Karakasu. Daktere nezināja, ka Ariosto bija miris un vairs nevarēja viņu aizsargāt; tāpat viņa nezināja, ka, tiklīdz ārzemnieki pastāstīs par notikumiem ar viltotajām vakcīnām, viņai nāksies stāties tiesas priekšā. Nabaga sieviete atradās uz nervu sabrukuma robežas un ik pa brīdim atkārtoja, ka tā ir viņas vaina, ka Dievs viņus ar Mauro sodījis par masalu vīrusa izplatīšanu. Neviens nesaprata viņas dīvainās runas, bet tēvs Valdomero, kas mirstošajam sniedza pēdējo garīgo stiprinājumu, pievērsa tām uzmanību un visu pierakstīja.
Gluži tāpat kā Karakave, arī priesteris jau ilgu laiku nojauta, ka Mauro Karijasa plāns bija apgūt indiāņu zemes, tomēr viņš nebija spējis saprast, kā uzņēmējs to grasās īstenot. Dakteres nesaprātīgā muldēšana palīdzēja priesterim atrast notikumu kopsakarību.
Kamēr garnizonu vadīja kapteinis Ariosto, uzņēmējs šai teritorijā varēja darīt, ko vien gribēja. Misionārs nebija tik ietekmīgs, lai varētu atmaskot šos vīrus, tomēr viņš par savām aizdomām jau daudzus gadus bija informējis Svēto Krēslu. Viņa brīdinājumus ignorēja, jo nebija pieejami pierādījumi, turklāt uzskatīja, ka priesteris ir pa pusei jucis; Mauro Karijass bija parūpējies izplatīt baumas, ka, kopš tēvu Valdomero bija sagūstījuši indiāņi, viņš ik pa laikam murgo. Tēvs pat bija devies uz Vatikānu, lai sūdzētos par indiāņu apspiešanu, tomēr reliģiskie priekšstāvji atgādināja, ka priestera uzdevums ir nest Kristus vārdu Amazonē, nevis iesaistīties politikā. Tēvs Valdomero atgriezās, neguvis nekādus panākumus, un jautāja sev, kā gan viņš var glābt dvēseles un vadīt tās uz debesīm, pirmām kārtām neglābjot dzīvību uz zemes. Turklāt viņš nebija pārliecināts par nepieciešamību kristianizēt indiāņus, kuriem piemita pašiem sava garīguma izpratne. Viņi tūkstošiem gadu bija dzīvojuši harmonijā ar dabu, gluži kā Ādams un Ieva paradīzē. Vai maz bija nepieciešams iedvest viņiem domu par grēku? tā prātoja tēvs Valdomero.
Uzzinājis par International Geographic ekspedīcijas atgriešanos Santamaria de la Ljuvijā un par kapteiņa Ariosto neizskaidrojamo nāvi, misionārs ieradās viesnīcā.
Zaldātu versijas par notikumiem augstkalnē bija pretrunīgas: vieni vainoja indiāņus, otri Briesmoni, un bija arī tādi, kas rādīja ar pirkstu uz ekspedīcijas dalībnieku pusi. Jebkurā gadījumā bez Ariosto bija kaut neliela iespēja lemt taisnu tiesu. Drīz vien karaspēka priekšgalā nostāsies cits militārists, un nebija nekādas garantijas, ka viņš būs godīgāks nekā Ariosto, arī sekotājs varēja krist kārdinājumā, kā tas Amazonē notika itin bieži.
Tēvs Valdomero iedeva visu savākto informāciju Ludovikam Leblānam un Keitai Koldai. Fakts, ka Mauro Karijass ar dakteres Omairas Torresas līdzdalību izplatīja epidēmijas un turklāt darīja to karaspēka amatpersonas aizbildniecībā, bija tik klajš noziegums, ka bez pierādījumiem neviens tam neticētu.
- Ziņa, ka viņi šādā veidā nogalina indiāņus, saceltu kājās visu pasauli. Cik žēl, ka mēs to nevaram pierādīt, rakstniece sacīja.
- Domāju, ka varam gan, Sesars Santoss atbildēja un izvilka no vestes kabatas vienu no vakcīnas pudelītēm.
Viņš paskaidroja, ka Karakave paguvis to izmakšķerēt no dakteres bagāžas, īsi pirms Ariosto viņu nogalināja.
- Aleksandrs un Nadja pārsteidza indiāni rakņājamies pa vakcīnu kastēm, un, par spīti Karakaves draudiem, jaunieši man par to pastāstīja. Mēs domājām, ka indiāni ir sūtījis Karijass, mums tā arī neienāca prātā, ka viņš varētu būt valdības aģents, Keita Kolda pastāstīja.
- Es zināju, ka Karakave strādā Indiāņu aizsardzības departamentā, un tādēļ ieteicu, lai profesors Leblāns nolīgst viņu par personisko asistentu. Tādējādi indiānis varēja pavadīt ekspedīciju, neradot aizdomas, Sesars Santoss paskaidroja.
- Tātad jūs, Santos, esat mani izmantojis! profesors precizēja.
- Jūs vēlējāties, lai kāds jūs apvēdina ar banāna lapu, un Karakave gribēja doties līdzi ekspedīcijai. Tā nu sanāca, ka visi bija ieguvēji, profesor, gids pasmaidīja un piebilda, ka Karakave jau daudzus mēnešus pētīja Mauro Karijasa aktivitātes un bija savācis biezu mapi ar liecībām par šī vīra aizdomīgajiem darījumiem un par veidu, kādā viņš ieguva indiāņu zemes. Karakave noteikti nojauta saikni starp Mauro Karijasu un dakteri Omairu Torresu, tāpēc nolēma šai sievietei sekot.
- Karakave bija mans draugs, tomēr viņš bija ļoti noslēgts cilvēks un nerunāja vairāk nekā nepieciešams. Viņš nekad man nestāstīja par savām aizdomām saistībā ar Omairu Torresu, Santoss sacīja. Es domāju, ka viņš meklēja izskaidrojumu indiāņu masveida bojāejai un tāpēc ieguva vienu no vakcīnas pudelītēm un uzticēja man to noglabāt drošā vietā.
- Tā mēs pilnīgi droši varam pierādīt, cik nelietīgā veidā Karijass izplatīja epidēmijas, Keita Kolda sacīja, pret gaismu pētīdama mazo pudelīti.
- Man arī tev, Keita, kaut kas ir, Timotijs Brūss pasmaidīja un parādīja viņai filmas rullīšus.
- Kas tas ir? rakstniece ziņkārīgi jautāja.
- Te uzņemts, kā Ariosto tiešā trāpījumā nogalina Karakavi, kā Mauro Karijass sašauj vakcīnu pudelītes, un arī indiāņu slaktiņš. Pateicoties profesoram Leblānam, kurš pusstundu izklaidēja kapteini, man bija laiks apmainīt šīs filmas, pirms viņš tās iznīcina. Lai paglābtu šo, es vietā noliku ekspedīcijas pirmajā daļā uzņemto materiālu, Timotijs Brūss skaidroja.
Keita Kolda reaģēja sev neierasti: viņa metās Santosam un Brūsam ap kaklu un abus skanīgi nobučoja uz vaiga.
- Lai Dievs jūs svētī, zēni! viņa laimīgi iesaucās.
-Ja pudelītē, kā mums šķiet, ir vīruss, tad Mauro
Karijass un tā sieviete ir īstenojuši īstu genocīdu un viņiem nāksies par to atbildēt… tēvs Valdomero noteica, turot ieguvumu divos izstieptos pirkstos, ir kā baidītos, ka inde viņam var iesprāgt sejā.
Tieši priesterim ienāca prātā doma izveidot Pasaules Acs indiāņu, it īpaši miglāja ļaužu, aizsardzības fondu. Viņš aizrāvies paskaidroja, ka ar Keitas Koldas veiklās rokas un Ludovika Leblāna starptautiskā prestiža atbalstu viņš ir pilnīgi drošs par panākumiem. Tiesa, trūka finansējuma, tomēr par visiem viņi sarūpēs arī to: vērsīsies pie baznīcām, politiskajām partijām, starptautiskajām organizācijām, valdībām, klauvēs pie visām durvīm, līdz savāks nepieciešamos līdzekļus. Vajag glābt ciltis, sprieda misionārs, un pārējie viņam piekrita.