Profesora Ludovika Leblāna atbilde bija gara un juceklīga kā jau viss, kas ar viņu saistīts. Profesors sāka ar skrupulozu izklāstu, ka vēl bez daudziem citiem sasniegumiem viņš ir pirmais antropologs, kas atklāja skorpiona nozīmi šumeru, ēģiptiešu un hindu mitoloģijā un tādā garā vēl divdesmit trīs rindkopas par viņa zināšanām un gudrību. Tomēr šajās divdesmit trīs rindkopās šur un tur bija atrodami arī daži interesanti fakti, kurus Keita Kolda atšķetināja. Vecā rakstniece ar pretīgumu nopūtās, iedomājoties, cik grūti ir paciest šādu godkāri. Viņai vajadzēja vairākas reizes pārlasīt vēstuli, lai apkopotu svarīgāko.
- Leblāns uzskata, ka Indijas ziemeļos pastāv sekta, kas skorpionu uzskata par dievību. Tās piederīgajiem lielākoties labās rokas iekšpusē ar nokaitētu dzelzi ir iededzināta skorpiona zīme. Viņiem ir asinskāru, neizglītotu un māņticīgu ļaužu slava, viņa pastāstīja mazdēlam un Nadjai.
Keita piebilda, ka sekta nav labi ieredzēta, jo Indijas neatkarības cīņu laikā britu karaspēka labā veica netīro darbu, spīdzinot un nogalinot savus tautiešus. Skorpiona sektas vīrus mēdza nodarbināt arī kā algotņus, jo viņi bija cietsirdīgi kareivji, kas lieliski prot rīkoties ar dunčiem.
- Viņi ir bandīti un kontrabandisti, bet pelna iztiku arī kā algoti slepkavas, rakstniece skaidroja.
Puisis izstāstīja viņai Sarkanajā cietoksnī pieredzēto. Pat ja Keita vēlējās pārmest jauniešiem, ka viņi pakļāvuši sevi šādām briesmām, rakstniece savaldījās. Ceļojuma laikā pa Amazoni viņa bija iemācījusies paļauties uz mazdēlu un viņa draudzeni.
- Man nav nekādu šaubu, ka jūsu redzētie vīrieši pieder šai sektai. Leblāns apgalvo, ka tās locekļi valkā ar indigo krāsotas kokvilnas tunikas un turbānus. Krāsa pieķeras ādai, un gadu gaitā vairs nav nomazgājama, tāpēc šos ļaudis pazīst kā "zilos kaujiniekus". Viņi ir klejotāji, dzīvo zirga mugurā, viņiem nepieder nekas vairāk kā vien ieroči, un jau kopš bērna kājas viņi ir audzināti cīņai, Keita piebilda.
- Arī sievietēm ir zila āda? Nadja jautāja.
- Interesanti, ka tu to jautā, meit. Šai sektā sieviešu nav.
- Kā gan viņi tiek pie bērniem, ja nav sieviešu?
- Nezinu. Iespējams, ka viņiem pašiem nemaz nav bērnu.
- Ja viņi sāk cīnīties jau kopš mazotnes, sektā noteikti dzimst bērni, Nadja uzstāja.
- Iespējams, ka tos nozog vai nopērk. Šai zemē valda liela nabadzība, te ir daudz pamestu bērnu un vecāku, kas savas atvases nevar pabarot, tāpēc tās pārdod, Keita Kolda sacīja.
- Mani interesē, kas gan Bruņneša Teksam var būt kārtojams ar Skorpiona sektu, Aleksandrs murmināja.
- Tas noteikti nevar būt nekas labs, Nadja atbildēja.
- Vai tev šķiet, ka tur iejauktas narkotikas? Atceries, lidmašīnā viņš stāstīja, ka Aizliegtajā karaļvalstī savvaļā aug marihuāna un opijs.
- Ceru, ka šo vīru mēs vairs nesastapsim, tomēr, ja tā notiks, es gribu, lai jūs nestātos viņam ceļā. Vai skaidrs? vecmāmiņa stingri noteica.
Draugi piekrita, tomēr rakstniece pamanīja viņu pārmītos skatienus un nojauta, ka neviens viņas brīdinājums nespēja stāties ceļā Nadjas un Aleksandra ziņkārībai.
Stundu vēlāk International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās lidostā, lai dotos uz Tunkhalu, Zelta Pūķa karaļvalsts galvaspilsētu. Lidostā viņi satika Judīti Kinsku, kas lidoja ar to pašu reisu. Dārzu arhitekte bija tērpusies baltā lina kleitā un garā mētelī, viņai kājās bija tie paši novalkātie zābaki. Judītes Kinskas bagāžā bija arī divi jau krietni nodiluši bieza, paklājam līdzīga auduma čemodāni. Bija skaidri redzams, ka arhitekte ir daudz ceļojusi, tomēr nobružātais apģērbs un ceļasomas nepadarīja viņas izskatu nevīžīgu. Gluži pretēji, tieši International Geographic ekspedīcijas dalībnieki izbalējušajā un saburzītajā apģērbā, ar saviem saiņiem un mugursomām daudz vairāk līdzinājās kādas kataklizmas upuriem.
Lidmašīna bija vecā modeļa propelleru lidaparāts ar sēdvietām astoņiem pasažieriem un diviem apkalpes locekļiem. Vietas ieņēma arī kāds indiešu komersants, kas uz Aizliegto karaļvalsti devās darba darīšanās, un jauns mediķis, kurš pēc studijām Nūdeli universitātē atgriezās dzimtenē. Ceļabiedri sprieda, ka lidmašīniņa nešķiet īpaši drošs transporta līdzeklis, lai šķērsotu Himalajus, tomēr pilots smaidot atbildēja, ka ne no kā nav jābaidās: par spīti vējiem, kas starp bezdibeņiem mēdza būt īpaši spēcīgi, viņa desmit gadu lidošanas pieredzē ne reizi nebija gadījusies nopietna avārija.
Kādi bezdibeņi? satraukts jautāja Džoels Gonsaless.
- Ceru, ka jūs tos varēsiet redzēt, tas ir iespaidīgs skats. Lidojumiem vislabvēlīgākais laiks ir no oktobra līdz aprīlim, kad debesis ir skaidras. Ja laiks ir apmācies, neko nevar redzēt, pilots atbildēja.
- Šodien ir mazliet apmācies. Ko mēs darīsim, lai neietriektos kādā klintī? Keita Kolda jautāja.
- Šie mākoņi ir zemi, drīz vien jūs ieraudzīsiet skaidras debesis. Turklāt ceļu es zinu no galvas un varu lidot ar aizvērtām acīm.
- Ceru, puis, ka tu tās tomēr turēsi plaši atvērtas, rakstniece dzedri piebilda.
- Domāju, ka pēc kādas pusstundas mākoņi mums būs jau aiz muguras, pilots mierināja Keitu un piebilda, ka viņiem ir laimējies, jo atkarībā no laika apstākļiem reisi mēdza kavēties.
Jaguārs un Ergle apmierināti konstatēja, ka Bruņneša Teksa lidmašīnā nav.
7 Aizliegtajā karaļvalstī
Neviens no ceļotājiem, kuri pirmo reizi lidoja ar šo reisu, nebija gatavs tam, kas viņus sagaidīja. Tas bija trakāk nekā amerikāņu kalniņi atrakciju parkā. Kad lidmašīna vertikāli kā bulta pacēlās debesīs, viņiem aizkrita ausis un sagriezās vēders. Tad pēkšņi tā strauji piķēja vairākus simtus metru, un viņi sajuta, kā kuņģis pielīp smadzenēm. Kad šķita, ka lidaparāts beidzot ir kaut cik nostabilizējies, pilots to asā leņķī pagrieza, lai izvairītos no kādas Himalaju virsotnes, un ceļotāji palika it kā karājoties gaisā. Pēc tam sekoja tikpat spējš pagrieziens uz pretējo pusi.
Pa logiem varēja redzēt kalnu nogāzes, un dziļi zemē melnēja bezdibeņi. Viena neprecīza kustība vai pilota vilcināšanās, un mazā lidmašīniņa ietriektos kādā klintī vai nokristu zemē kā akmens. Pūta brāzmains vējš, kas rāvieniem grūda viņus uz priekšu, tomēr, šķērsojot kalnu grēdu, tas varēja sagriezties pretējā virzienā un turēt lidaparātu gaisā šķietami nekustīgu.
Indijas komersants un mediķis no Aizliegtās karaļvalsts sēdēja kā pielipuši saviem krēsliem un izskatījās visai nemierīgi, kaut gan apgalvoja, ka ir lidojuši jau agrāk. Savukārt International Geographic ekspedīcijas dalībnieki bija abām rokām saķēruši vēderu, mēģinot mazināt slikto dūšu un bailes. Džoels Gonsaless, balts kā palags, skaitīja lūgšanas un glāstīja sudraba krustiņu, ko vienmēr nēsāja pakārtu kaklā. Visi ievēroja Judītes Kinskas mieru, kas necieta no sliktas dūšas un pārlapoja kādu tulpjkopības grāmatu.
Lidojums ilga vairākas stundas, kas šķita garas kā dienas, un galu galā viņi piķējot nolaidās uz īsa skrejceļa bagātīgas augu valsts vidū. Jau no gaisa ceļinieki redzēja brīnišķīgo Aizliegtās karaļvalsts ainavu: starp majestātiskām sniegotu kalnu grēdām stiepās šauras ielejas un terases, kur zaļoja krāšņi subtropu augi. Ciemati līdzinājās baltiem leļļu namiņiem, kas šur tur izmētāti gandrīz nesasniedzamās vietās. Galvaspilsēta atradās starp kalniem iespiestā garā un šaurā ielejā. Šķita neiespējami tur nosēdināt lidmašīnu, tomēr pilots ļoti labi zināja, ko dara. Kad viņi beidzot piezemējās, visi aplaudēja par godu pārsteidzošajam piedzīvojumam. No ārpuses tūdaļ pat piebrauca kāpnes, un atvērās lidmašīnas durvis. Visi, izņemot nesatricināmo un nevainojamo Judīti Kinsku, ar lielām grūtībām piecēlās kājās un klupšus krišus virzījās uz izeju, domājot, ka jebkurā brīdī var noģībt vai sākt vemt.