Vandgi un Pema viņus gaidīja ar lielisku ziņu: nākamajā dienā karalis ir gatavs tikties ar ekspedīcijas dalībniekiem. Kamēr viņi iebaudīja pieticīgās brokastis tēju, zaļumus un rīsu bumbiņas, kuras atbilstoši labajam tonim bija jāpaņem ar trim labās rokas pirkstiem, gids iepazīstināja viesus ar kārtību pils apmeklētājiem.
Vispirms vajadzēja nopirkt piemērotu apģērbu Nadjai un Keitai. Vīriešiem bija jāapvelk žaketes. Karalis bija ļoti saprātīgs cilvēks un noteikti apjaustu, ka ekspedīcijas dalībniekiem ir tikai darba drēbes, tomēr bija nepieciešams izrādīt cieņu. Gids paskaidroja, kā jāapmainās ar katām jeb ceremoniālajām šallēm, ka norādītās vietās jānometas ceļos, līdz viņiem ļaus apsēsties, un ka ciemiņiem nevajadzētu uzrunāt karali pirmajiem. Ja valdnieks piedāvā ēdienu, tad viņiem trīs reizes vajag atteikties un pēc tam lēni un klusējot ēst, tā apliecinot cieņu. Bija ļoti nepieklājīgi sarunāties ēšanas laikā.
Borobam bija jāpaliek ar Pemu, jo Vandgi nezināja, kā pilī jāuzvedas pērtiķiem.
Keitai Koldai izdevās pieslēgt savu portatīvo datoru vienai no viesnīcas telefona līnijām, lai nosūtītu ziņas žurnālam International Geographic un sazinātos ar Leblānu. Šis vīrs bija īsts neirotiķis, tomēr nevarēja noliegt, ka viņš kalpoja arī kā neizsīkstošs informācijas avots. Vecā rakstniece bija jautājusi, kas profesoram ir zināms par karaļu sagatavošanu tronim un leģendāro Zelta pūķi. Drīz vien viņa par šīm lietām saņēma veselu lekciju.
Pema aizveda Nadju un Keitu uz māju, kur pārdeva sarongas, un katra no viņām nopirka trīs svārkus, jo lija vairākas reizes dienā un apģērbu bija nepieciešams izžāvēt. Nevienai no abām nebija viegli iemācīties aptīt auduma gabalu ap ķermeni un nostiprināt to ar jostu. Sākumā svārki bija tik cieši, ka nebija iespējams paspert ne soli, bet pēc tam tik vaļīgi, ka pie pirmās kustības krita zemē. Pēc dažiem mēģinājumiem Nadja apguva svārku aplikšanas tehniku, bet Keita joprojām līdzinājās līķautos satītai mūmijai. Viņa nevarēja apsēsties un gāja maziem solīšiem kā važās sakalts cietumnieks. Ieraugot rakstnieci, Aleksandrs un abi fotogrāfi sāka nevaldāmi smieties, bet Keita tikmēr kaut ko murmināja starp zobiem un klepoja.
Karaļa pils bija lielākā celtne Tunkhalā, tajā bija vairāk nekā tūkstoš telpu, kas izkārtotas trīs virszemes un divos pazemes stāvos. Stratēģisku iemeslu dēļ pils slējās kāda augsta pakalna virsotnē, un uz to veda līkumains ceļš, kam abās pusēs virknējās lokani bambusa masti ar lūgšanu karodziņiem. Ēka bija celta tajā pašā elegantajā stilā kā pārējie, pat paši pieticīgākie nami, tomēr tai bija vairāku līmeņu dakstiņu jumts, kura korē slējās senas mitoloģiskās figūras no keramikas. Balkoni, durvis un logi bija izrakstīti neparastām krāsām.
Sardzē stāvēja dzeltenā un sarkanā tērpušies kareivji ar ādas bruņām un spalvām pie ķiverēm. Viņi bija bruņojušies ar zobeniem, lokiem un bultām. Vandgi paskaidroja, ka sargiem bija tikai dekoratīva funkcija; īstie policisti izmantoja modernos ieročus. Viņš piebilda, ka loks ir Aizliegtās karaļvalsts tradicionālais ierocis un šaušana ar to iecienītākais sporta veids. Ikgadējās sacensībās piedalījās arī karalis.
Viesus sagaidīja divi krāšņos galma tērpos saposušies ierēdni, kas viņus veda caur vairākām zālēm, kur vienīgās mēbeles bija zemi galdiņi, lielas, krāsainas koka lādes un apaļu spilvenu kaudzes sēdēšanai. Te bija dažas reliģiskas skulptūras ar ziedojumiem: svecēm, rīsiem un puķu ziedlapiņām. Uz sienām mirdzēja freskas, dažas bija tik senas, ka to motīvus gandrīz vai nevarēja saskatīt. Ceļabiedri redzēja pāris ar otām, krāsas trauciņiem un plānām zelta lapiņām bruņojušos mūkus pacietīgi atjaunojam freskas. Viscaur bija sakārti skaisti, ar zīdu un satīnu izšūti paklāji.
Viņi gāja caur gariem gaiteņiem ar kabinetiem, kur strādāja dučiem ierēdņu un mūku rakstvežu. Datori šeit vēl nebija ieviesti; publiskās pārvaldes datus joprojām ar roku pierakstīja burtnīcās. Te bija arī viena orākuliem atvēlēta istaba. Ļaudis nāca uz šejieni, lai lūgtu padomu īpašiem lamām vai mūkiem, kuriem piemita pareģošanas spējas un kuri varēja palīdzēt šaubu brīdī. Aizliegtās karaļvalsts budistiem glābšanās ceļš allaž bija individuāls un balstījās uz līdzjūtību pret visu pastāvošo. Mācība par visa esošā nepastāvību neprasīja praktisku darbību. Dzīves virzienu varēja mainīt un iecerētajam tuvoties ar laba garīgā skolotāja, priestera vai orākula padomu.
Ceļabiedri nonāca lielā zālē bez rotājumiem. Tās centrā līdz pašiem griestiem slējās milzīga Būdas figūra no apzeltīta koka. Viņi dzirdēja mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas un pēc brīža apjauta, ka tā ir vairāku mūķeņu dziedāšana. Melodija plūda un plūda, tad pēkšņi aprāvās un mainīja ritmu. Pie monumentālās skulptūras bija noklāts lūgšanu paklājs, aizdegtas sveces un smaržkociņi un nolikti vairāki grozi ar ziedojumiem. Atdarinot galminiekus, arī ciemiņi trīs reizes paklanījās skulptūrai, pieskaroties ar pieri zemei.
Karalis viņus pieņēma zālē, kas bija tikpat vienkārša un izsmalcināta kā pārējā pils arhitektūra, tomēr to rotāja pie sienām piestiprināti paklāji ar reliģiskas tematikas ainām un ceremoniju maskas. Kā pieklājības izpausme pret ārzemniekiem, kuri nebija pieraduši sēdēt uz grīdas, bija nolikti arī pieci krēsli.
Karalim aiz muguras karājās paklājs ar izšūtu dzīvnieku, kas pārsteidza Nadju un Aleksi, jo ļoti līdzinājās Amazones džungļos tepui kalna iekšienē redzētajam spārnotajam pūķim Briesmoņu pilsētā. Šie pūķi bija pēdējie pirms daudziem gadsimtiem izmirušas sugas pārstāvji. Karaļa paklājs apliecināja, ka kādreiz tie bija mituši arī Āzijā.
Valdnieks bija tērpies tādā pašā tunikā kā iepriekšējā dienā un rotājies ar dīvainu galvassegu, kas atgādināja auduma ķiveri. Uz krūtīm viņam karājās medaljons, kas apliecināja karaļa varu, senlaicīgs zelta disks ar koraļļu inkrustāciju. Viņš sēdēja lotosa pozā uz apmēram pusmetru augstas platformas.
Līdzās karalim kā kaķis bija izlaidies ļoti skaists leopards, kas, ieraugot viesus, saslēja ausis un, atiezis zobus, skatījās uz Aleksandru. Saimnieka roka uz dzīvnieka muguras leopardu mazliet nomierināja, tomēr viņa iegarenās acis joprojām palika kā piekaltas amerikāņu zēnam.
>
Karalim līdzās bija daži krāšņi tērpušies ierēdņi strīpaini audumi, izšūtas žaketes un ar lielām zelta lapām rotātas cepures, lai gan daži no viņiem valkāja Rietumu tipa apavus un darījumu cilvēku portfeļus. Te bija arī vairāki mūki sarkanās tunikās. Trīs meitenes un divi slaidi un aristokrātiski jaunieši sēdēja karalim pie kājām; viesi sprieda, ka tie ir valdnieka bērni.
Kā ekspedīcijas dalībniekiem bija ieteicis Vandgi, viņi noraidīja krēslus, jo ciemiņiem nepienācās atrasties tikpat augstu kā valdniekam; ekspedīcijas dalībnieki deva priekšroku nelieliem vilnas paklājiņiem, kas bija novietoti iepretī karaliskajam paaugstinājumam.
Apmainījušies ar katara un ceremoniāliem sveicieniem, ārzemnieki gaidīja karaļa zīmi, lai varētu apsēsties uz grīdas vīrieši ar sakrustotām kājām un sievietes vienā pusē saliektām kājām.
Sarongā sapinusies, Keita Kolda gandrīz aizripoja pa grīdu. Karalis un galminieki ar pūlēm novaldīja smaidu.
Pirms sarunām pasniedza tēju, riekstus un dīvainus, ar sāli apkaisītus augļus, ko viesi baudīja pēc tam, kad trīs reizes bija no mielasta atteikušies. Bija pienācis brīdis dāvanām. Rakstniece pamāja Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam, kas nometās ceļos, lai pasniegtu karalim kasti ar pirmajiem, 1888. gadā publicētajiem International Geographic eksemplāriem un Čārlza Darvina manuskripta lapu, ko žurnāla direktors brīnumainā kārtā bija ieguvis kādā Londonas antikvariātā. Karalis pateicās un pasniedza viņiem auduma gabalā ietītu grāmatu. Vandgi viesiem bija piekodinājis neatvērt sainīti; pretējā gadījumā viņi pierādītu savu nepacietību, jo tā var rīkoties tikai bērni.