- Tik un tā, Viltniek, sacīja Āmurgalva, pat tad, ja āda piederējusi mēmam savvaļas lauvam, vai to nevajadzētu pienācīgā kārtā apglabāt? Ar to es gribu sacīt, vai tad uz visiem lauvām nav jāskatās, nu, ar cieņu? Tu zini, Kura dēļ tā jādara. Vai nesaproti?
- Nepiebāz, ēzeli, savu galvu ar nez kādām idejām! Viltnieks norūca. Zini domāšana nav tava stiprā puse. Mēs no šīs ādas uzmeistarosim tev jauku, siltu ziemas mēteli.
- Man gan neliekas, ka tāds man patiktu, atteica ēzelis, tas izskatās… Manuprāt, citi zvēri varētu iedomāties… Es nejustos…
- Ko tu tur vervelē? uzbrēca Viltnieks, kasīdamies no lejas uz augšu, kā to dara pērtiķi.
- Man neliekas, ka būtu pieklājīgi pret Lielo Lauvu (pašu Aslanu), ja tāds ēzelis kā es slaistītos apkārt, ģērbies lauvas ādā, sacīja Āmurgalva.
- Lūdzu, nesāc strīdēties! atcirta Viltnieks. Ko tāds muļķa ēzelis kā tu jēdz no tādām būšanām? Tu zini, ka domāšana nav tava stiprā puse, Āmurgalva, kāpēc tad tu neļauj man domāt tavā vietā? Kāpēc tu neizturies pret mani tā, kā es izturos pret tevi? Es neuzskatu, ka spēju visu. Es zinu, ka šo to tu vari izdarīt labāk par mani. Tāpēc es tev liku lēkt ezerā. Es zināju, ka tu to izdarīsi labāk par mani. Kāpēc gan es nevarētu izmantot savas tiesības gadījumā, kad es varu izdarīt, bet tu nevari? Vai man nekad nebūs ļauts kaut ko-izdarīt? Esi godīgs! Darīsim pēc kārtas!
- Jā, jā, protams, ja tu uz to skaties tādā vizē, Āmurgalva piekāpās.
- Klausies, ko es tev teikšu! Viltnieks turpināja. Tev labāk vajadzētu raiti aizrikšot gar upi līdz
Čipingfordai un palūkoties, vai pie viņiem nav dabūjami apelsīni un banāni.
- Bet es esmu tik noguris! ievaidējās Āmurgalva.
-Jā, bet tev ir ļoti auksti un tu esi slapjš, pērtiķis iebilda. Tev nepieciešams kaut kas tāds, kas tevi sasildītu. Raits skrējiens būtu tieši laikā! Turklāt šodien Čipingfordā ir tirgus diena.
Tā nu Āmurgalva, protams, paklausīja un aizrikšoja.
Palicis viens, Viltnieks uz karstām pēdām sāka pamīšus šļūkāt te uz divām, te uz četrām ķepām, līdz sasniedza pats savu koku. Tad viņš zaru pēc zara ņēmās rāpties augšup, visu laiku kaut ko buldurēdams un smīkņādams, un ielīda savā mazajā namiņā. Tur viņš sameklēja adatu, diegu un lielas šķēres, jo viņš bija viltīgs pērtiķis un rūķi viņam bija iemācījuši šūt. Viņš iebāza mutē diegu kamolu (pavediens bija ļoti resns un vairāk izskatījās pēc auklas); vaigs no kamola izspiedās uz āru, it kā pērtiķis sūkātu lielu krējuma konfekti. Adatu viņš turēja sakniebtajās lūpās un kreisajā ķetnā paņēma šķēres. Tad Viltnieks norāpās no koka un aizklumpačoja pie lauvas ādas. Tur viņš notupās un ķērās pie darba.
Pērtiķis tūdaļ saprata, ka lauvas ādas rumpis būs Āmurgalvam par garu, turpretī kakls par īsu. Tāpēc viņš atgrieza no rumpja daļas krietnu sloksni un sameistaroja apkakli, kas derētu Āmurgalvas garajam kaklam. Tad atšķēla lauvas galvu un iešuva apkakli starp galvu un pleciem. Abos sānos viņš ievēra resnos pavedienus, lai zem Āmurgalvas krūtīm un vēdera varētu tos sasiet. Ik pa brīdim pāri lidoja kāds putns, tāpēc Viltnieks, tramīgi lūkodamies augšup, tajā laikā darbu pārtrauca. Viņam negribējās, lai kāds redzētu, ko viņš dara. Tomēr neviens pārlidotājs, ko pērtiķis pamanīja, nebija i līņājošais putns, tātad par tiem varēja neraizēties.
Vēlu vakarā atgriezās Āmurgalva. Viņš bija nevis rikšojis, bet gurdā pacietībā soļojis, kā ēzeļi raduši darīt.
- Apelsīnu nebija, viņš teica, un banānu arī ne. Un es esmu ļoti noguris.
Viņš apgūlās.
- Nāc pielaikot savu jauno, skaisto lauvādas mēteli! aicināja Viltnieks.
- Pie joda to veco skoteli, atrūca Āmurgalva.
Pielaikošu rīt. Šovakar esmu galīgi izpumpējies.
- Tu esi rupeklis, Āmurgalva, teica Viltnieks.
Ja jau tu esi tas pārgurušais, kā, pēc tavām domām, jūtos es? Augu dienu, kamēr tu baudīji jauku, spirdzinošu pastaigu pa ieleju, es sūri grūti pūlējos pašūt tev mēteli. Manas ķetnas ir tik pārgurušas, ka es tajās gandrīz vairs nevaru noturēt šķēres. Un tu man par to nepateicies un pat nepalūkojies uz mēteli, un tev ir vienalga, kas ar to notiek, un… un…
- Manu dārgo Viltnieki teica Āmurgalva, vienā mirkli uzsliedamies kājās. Piedod! Es uzvedos pretīgi. Protams, es labprāt to pielaikošu. Tas izskatās lieliski. Tūlīt ņem un pielaiko to man! Lūdzu, dari to!
- Nu tad stāvi mierā, pērtiķis sacīja.
Āda viņam bija par smagu, bija grūti to pacelt, taču visbeidzot pēc krietnas vilkšanas, grūšanas, elšanas un pūšanas viņš to uzstīvēja ēzelim mugurā, sasēja zem vēdera, aptina lauvas kāju ādu ap ēzeļa kājām un lauvas asti piestiprināja virs Āmurgalvas astes. Pa lauvas atvērto muti varēja saskatīt ēzeļa pelēko purnu. Ikviens, kas jel kādreiz būtu redzējis īstu lauvu, ne mirkli neļautos apmānam. Bet, ja
kadam nebūtu ne mazākās jausmas, kā patiesībā lauva izskatās, tad, palūkojies uz ēzeli lauvas ādā, las maldīgi varētu Āmurgalvu par tādu noturēt, ja vien nepienāktu pārāk tuvu, turklāt nedrīkstētu būt pārāk gaišs laiks, un Āmurgalva nedrīkstētu iebrēklies vai sacelt troksni, kārpoties ar kāju nagiem.
- Tu izskaties brīnišķīgi, nudien brīnišķīgi, slavēja pērtiķis. Ja patlaban tevi kāds redzētu, tad noturētu par Aslanu, par pašu Dižo Lauvu.
- Tas būtu drausmīgi, Āmurgalva ievaimanājās.
- Nebūtu vis, Viltnieks pavēstīja. Ikviens darītu, ko.tu viņam liktu.
- Bet es negribu nevienam likt kaut ko darīt.
- Padomā, kādus labus darbus mēs varētu paveikt! iesaucās Viltnieks. Saproti, es tev varētu dot padomus! Es izdomātu saprātīgas pavēles, kuras tu pasludinātu. Un ikviens, ari pats karalis, būtu spiests mums paklausīt. Mēs ņemtu un Nārnijā visu sakārtotu.
- Vai tad te viss jau nav sakārtots? pavaicāja Āmurgalva.
- Ūja! iebrēcās Viltnieks. Viss sakārtots, ja nav ne apelsīnu, ne banānu?
- Paklau, iebilda Āmurgalva, nav daudz ļaužu (patiesībā man liekas, ka tu esi vienīgais), kam gribētos tos apelsīnus un banānus ēst.
- Ir jau arī cukurs, Viltnieks atgādināja.
- Hm… jā, ēzelis piekāpās. Būtu patīkami baudīt vairāk cukura.
- Tātad norunāts, sacīja pērtiķis. Tu izliksies par Aslanu, un es tev pačukstēšu, kas jāsaka.
- Nē, nē, nē! atvēcinājās Āmurgalva. Nerunā par tādām briesmu lietām! Tas būtu galīgi aplam, Viltniek. Varbūt es neesmu īpaši gudrs, bet tik daudz gan saprotu. Kas ar mums notiktu, ja uzrastos īstais Aslans?
- Viņš droši vien būtu ļoti apmierināts, teica Viltnieks. Iespējams, ka viņš tīšām mums atsūtījis lauvas ādu, lai mēs visur varētu ieviest kārtību. Lai nu kā, tu taču zini, ka viņš patiesībā nekad vairs neuzrodas. Mūsdienās ne.
Tajā brīdī tieši virs galvas skaļi nogranda pērkons, un zeme sadrebēja kā vieglā zemestrīcē. Abi dzīvnieki zaudēja līdzsvaru un novēlās knūpus zemē.
- Nu re! noelsās Āmurgalva, kolīdz atguva elpu un spēju runāt. Tā ir zīme, brīdinājums. Es zināju, ka mēs darām kaut ko briesmīgi ļaunu. Tūlīt velc man to draņķīgo ādu nost!
- Nē, nē! pretojās pērtiķis, kuram domas darbojās samērā ātri. Šī zīme ir tulkojama pavisam citādi. Es nupat dzīros teikt: ja īstais Aslans, kā tu viņu dēvē, gribētu, lai mēs to turpinām darīt, viņš liktu atskanēt pērkona grāvienam un sadrebinātu /cmi. Man šie vārdi bija jau mēles galā, bet pati /īme pasteidzās atskanēt, pirms es domu paspēju izteikt vārdos. Āmurgalva, tagad tev ir pienākums rīkoties. Un, lūdzu, beigsim reiz ķīvēties! Tev jaapzinās, ka šis būšanas nesaproti. Ko gan ēzelis jēdz no zīmēm?