zēna gadiem biju kalpojis Tašam un mana karstākā vēlēšanās bija uzzināt par viņu kaut ko vairāk un, ja tas būtu lemts, skatīt viņu vaigā. Turpretī Aslana vārds man šķita nīstams.
Kā jūs jau redzējāt, mūs sasauca kopā salmiem apjumtas būdas priekšā nakti pēc nakts, un tur tapa iekurts ugunskurs, un pērtiķis veda ārā no būdas kādu četrkājainu radījumu, ko es lāgā nespēju saskatīt. Gan cilvēki, gan dzīvnieki klanījās viņa priekšā un atdeva viņam godu. Taču es uzskatīju, ka pērtiķis tārkānu ir piekrāpis, jo tas radījums, kas nāca ārā no staļļa, nav nedz Tašs, nedz arī kāds cits dievs. Tomēr, vērodams tārkāna seju un iegaumēdams ik vārdu, ko viņš sacīja pērtiķim, es sāku domāt citādi, jo ievēroju, ka arī tārkāns pats tam netic. Un tad es sapratu, ka viņš nemaz netic arī Tašam, jo kā gan citādi viņš iedrošinātos to izsmiet?
Kad es to apjēdzu, mani pārņēma lielas dusmas un es sāku prātot, kāpēc gan īstais Tašs nenosper pērtiķi un tārkānu ar debesu zibeņiem. Tomēr es savas dusmas slēpu un nekulstīju mēli, un nogaidīju, lai redzētu, kā viss beigsies. Taču vakarnakt, kā daži no jums zina, pērtiķis to dzelteno radījumu neizveda, bet pavēstīja, ka visiem, kas vēloties palūkoties uz Tašlanu jo tā viņi bija apvienojuši abu vārdus, lai šķistu, ka abi dievi ir viens, citam pēc cita jāiet stallī. Un es sev sacīju: "Bez šaubām, tā ir kāda cita veida krāpšana." Tomēr, kad kaķis bija iegājis iekšā un izlēca atkal ārā, traks aiz pārbīļa, es sev teicu: "Droši vien īstais Tašs, ko viņi piesaukuši, neko par to nezinādami un tam neticēdami, tagad ienācis mūsu vidū un sevi atriebs." Un, lai gan man dūša, domājot par Taša diženumu, aiz bailēm bija saskrējusi papēžos, tomēr vēlēšanās ieiet bija stiprāka par bailēm, un es visiem spēkiem piespiedu saviem ceļgaliem netrīcēt un zobiem neklabēt un apņēmos ielūkoties Taša vaigā, kaut arī viņš, iespējams, mani varētu nokaut. Tāpēc es pieteicos doties iekšā stallī, un tārkāns, gan pret savu gribu, ļāva man iet.
Tiklīdz es biju iegājis pa durvīm, pirmais brīnums šķita tas, ka es atrados spožā saules gaismā (kā mēs visi patlaban), kaut gan būdas iekšiene, no ārpuses raugoties, bija likusies tumša. Tomēr man nebija laika par to brīnīties, jo es biju spiests tūlīt cīnīties ar vienu no mūsu pašu vīriem par savu dzīvību. Ieraudzījis viņu, es aptvēru, ka pērtiķis un tārkāns šo vīru tur nostādījuši, lai viņš nomaitātu ikvienu, kas tur ieies, ja tas nebūs kāds no viņu līdzzinātājiem. Tā kā šis vīrs arī bija melkulis un viltnieks, nevis godīgs Taša kalps, es nospriedu, ka būs labāk, ja ar viņu cīnīšos, un, nodūris šo nelieti, es izmetu viņu pa durvīm, kas man bija aiz muguras.
Tad es palūkojos visapkārt un ieraudzīju debesis un plašus laukus, un ieelpoju saldu smaržu. Un es teicu: "Augstie dievi, tā ir jauka vieta! Varbūt es esmu nokļuvis Taša zemē?" Un es devos tālāk iekšā nepazīstamajā zemē viņu meklēt.
Tā nu es gāju pāri plašam zāles klajumam ar daudzām puķēm un cauri visādu derīgu un sirdi iepriecinošu koku puduriem, līdz raugi! kādā šaurā ejā starp divām klintīm pretī iznāca liels Lauva, lai mani sveiktu. Viņš gāja tādā ātrumā kā strauss un augumā bija tik liels kā zilonis, viņa kažoks bija līdzīgs tīram zeltam un acis tik spožas kā kausējamā krāsnī izkusis zelts. Viņš bija briesmīgāks par liesmas verdošo Lagīnas kalnu un savā skaistumā pārspēja visu, kas pasaulē atrodams tāpat kā ziedoša roze pārspēj tuksneša putekļus. Tad es nokritu viņam pie kājām un domāju: "Droši vien tā ir mana nāves stunda, jo Lauva (kas ir vērts, lai viņu godātu augstāk par visu) zinās, ka es visu savu mūžu esmu kalpojis Tašam, nevis viņam. Tomēr labāk ir redzēt Lauvu un mirt nekā būt pasaules Tišrokam un dzīvot, Lauvu neredzējušam." Taču slavas apvītais nolieca savu zeltaino galvu un skāra manu pieri ar mēli, un sacīja: "Dēls, esi sveicināts!" Es viņam atbildēju: "Ak vai, Valdniek, es neesmu tavs dēls, es esmu Taša kalps."
Viņš atteica: "Bērns, visu tavu kalpošanu Tašam es pieņemu kā kalpošanu man." Tā kā tik ļoti alku pēc gudrības un izpratnes, es uzveicu savas bailes un vaicāju Slavas Apvītajam: "Valdniek, vai tā ir taisnība, kā teica pērtiķis, ka tu un Tašs esat viens?" Lauva ierūcās tā, ka nodrebēja zeme (bet viņa dusmas nevērsās pret mani), un sacīja: "Tie ir meli! Ne tāpēc, ka viņš un es būtu viens, bet tāpēc, ka mēs esam pretstati, es pieņemu tos pakalpojumus, kurus tu esi veltījis viņam. Jo mēs ar viņu esam pilnīgi atšķirīgi nevienu neģēlīgu darbu nevar izdarīt, kalpojot man, un nevienu darbu, kas nav neģēlīgs, nevar izdarīt, kalpojot viņam. Tāpēc, ja kāds cilvēks zvēr pie Taša un zvērestu tur, tāpēc ka ir zvērējis, tad patiesībā viņš ir zvērējis man, kaut arī pats to nezina, un tas, kas viņam atmaksā, esmu es. Un, ja kāds cilvēks pastrādā kaut ko nežēlīgu manā vārdā, tad, kaut arī viņš piemin Aslanu, patiesībā kalpo Tašam, un Tašs arī viņa nodarījumu pieņem. Vai tu saproti, bērns?" Es teicu: "Valdniek, tu zini, cik daudz es saprotu." Tomēr es teicu arī (jo patiesība mani spieda to darīt): "Tomēr es visu mūžu esmu meklējis Tašu." "Mīļotais bērns," sacīja Slavas Apvītais, "ja tava vēlēšanās nebūtu veltīta man, tu nebūtu meklējis tik ilgi un tik patiesi. Jo visi atrod, kas meklē no sirds."
Tad viņš uzpūta man elpu, un mani locekļi vairs nedrebēja, un viņš deva man spēku nostāvēt kājās. Un pēc tam viņš daudz neko neteica, tikai to, ka mēs satikšoties atkal un ka man esot jāiet tālāk augšup un tālāk iekšā. Pēc tam viņš sagriezās zeltainā virpulī un pēkšņi pazuda.
Un kopš tā brīža, ak, karaļi un dāmas, es klaiņoju, viņu meklēdams, un mana laimes apziņa ir tik liela, ka, līdzīgi sāpīgam ievainojumam, atņem spēku. Un brīnumainākais no visiem brīnumiem ir tas, ka viņš man teica "mīļotais" man, kas līdzīgs sunim…
Ei? Ko tas nozīmē? viens no suņiem noprasīja.
- Kungs, Emets attrauca. Tas ir tikai mūsu, kalormenu, izteiciens.
- Nu es gan neteiktu, ka tas man ļoti patiktu, suns norūca.
- Viņš nedomā ļauni, mierināja kāds vecāks suns.
- Galu galā mēs savus kucēnus, ja viņi uzvedas nepiedienīgi, saucam par puikām.
- Tā mēs darām gan, piekrita pirmais suns. Vai par skuķiem.
- Kuš-š-š! apsauca pavecais suns. Tādus vārdus nav glīti lietot. Neaizmirstiet, kur atrodaties!
- Skatieties! pēkšņi iesaucās Džila.
Kāds viņiem pabailīgi tuvojās.
Tas bija graciozs četrkājains radījums, viss sudrabpelēkā krāsā. Viņi kādu brītiņu platām acīm tajā īolūkojās, pirms piecas sešas balsis reizē iesaucās:
Ei, tas taču ir vecais Āmurgalviņš!
Viņi ne reizes to nebija redzējuši dienasgaismā bez lauvas ādas apsēja, kas viņa izskatu padarīja gluži citādu. Tagad ēzelītis bija
viņš pats skaists lopiņš ar tik mīkstu, pelēku kažoku un maigu, godīgu purniņu, ka, viņu redzot, jūs būtu darījuši to, ko darīja Džila un Lūsija, jūs skriešus dotos tam klāt, apliktu rokas ap kaklu, nobučotu uz purna un noglaudītu ausis.
Uz vaicājumu, kur viņš bijis, ēzelītis atbildēja, ka ienācis pa durvīm līdz ar visiem citiem radījumiem, taču, patiesību sakot, turējies iespējami tālāk no viņiem un vairījies arī sastapt Aslanu. Jo īstā Lauvas izskats licis viņam tā kaunēties par visām muļķībām ar pārģērbšanos lauvas ādā, ka viņš nezinājis, kur acis likt. Taču, redzēdams, ka visi draugi dodas uz rietumiem, viņš notiesājis kādu sauju zāles ("Turklāt savā mūžā tik gardu zāli vēl nebiju ēdis," Āmurgalviņš sacīja), saņēmis dūšu un sekojis.