Dārgums klusībā nodomāja: "Ļaušu viņiem mazliet parunāties un tad iešu un apsveicināšos ar labo karali Ērlianu. Cik daudz skaistu ābolu viņš man deva toreiz, kad es vēl biju kumeļš!" Tomēr nākamajā mirklī viņam bija jādomā par kaut ko citu, jo pa vārtiem iznāca tik varens un cēls zirgs, ka pat vienradzis viņa klātbūtnē sakautrējās, jo nācējs bija spārnotais zirgs. Kādu brīdi tas nolūkojās uz lordu Digoriju un lēdiju Polliju un tad iezviedzās:
Ko es redzu? Radinieki!
Un pēc tam abi iesaucās: Lidoni! Mīļais, vecais Lidoni! un metās viņu skūpstīt.
Taču nu pele atkal mudināja viņus nākt iekšā. Tāpēc visi iegāja pa zelta vārtiem reibīgajā smaržā, kas vēsmoja viņiem pretī no dārza, un iesoļoja spirgtajā saulstaru un ēnu mijkrēslī zem kokiem, iedami pa mīksti atsperīgo velēnu, ko no vienas vietas izraibināja balti ziedi. Pirmais, kas visus atnācējus pārsteidza, bija atziņa, ka dārzs ir daudz lielāks, nekā šķitis, lūkojoties no ārpuses. Taču nevienam nebija laika to pārdomāt, jo no visām pusēm ieradās dārza iemītnieki, lai apsveiktu jaunatnācējus.
Likās, ka šeit ir ikviens, par ko jūs esat dzirdējuši (ja zināt šo zemju vēsturi): te bija pūce Gaišspalvis un Purvaspldonis no tīreļa zvalstoņiem, un no burvības atpestītais karalis Riliāns, un viņa māte Zvaigznes meita, un viņa diženais tēvs, pats Kaspiāns. Un tuvu līdzās viņam stāvēja lords Driniāns un lords Bērns, un rūķis Trampkins, un lāga āpsis Trifeļracis ar kentauru Glenstormu, un simt citu varoņu no lielā Atbrīvošanās kara.
Un tad no otras puses nāca Ārčenlendas karalis Kors ar savu tēvu karali Lūnu, kā arī sievu karalieni Aravisu un drosmīgo princi Korinti Pērkondūri, viņa brāli, un tur bija arī zirgs Brī un ķēve Hvina. Un tad un tas Triniānam šķita visbrīnišķīgākais no brīnumiem no senākas pagātnes atnāca abi baltie bebri un fauns Tamnuss. Un visi sveicinājās, skūpstījās un spieda cits citam rokas, atmiņā tika atsaukti veci joki (jums nav ne mazākās nojautas, cik labi skan sens joks, ja jūs to pēc pieciem vai sešiem simtiem gadu atkal izvelkat no pūra), un viss pulks devās uz priekšu, uz augļu dārza vidu, kur kādā kokā sēdēja Fēnikss un nolūkojās uz visiem, un šā koka pakājē atradās divi troņi, un šajos troņos sēdēja kāds karalis un karaliene tik diženi un daiļi, ka ikviens paklanījās viņu priekšā. Un tas bija labi darīts, jo tie bija karalis Frenks un karaliene Helēna, kuru pēcnācēji ir lielākā daļa vissenāko
Nārnijas un Ārčenlendas karaļu. Un Tiriāns jutās tā, kā justos jūs, ja jūs aizvestu un nostādītu slavas apmirdzēto Ādama un Ievas priekšā.
Apmēram pēc pusstundas iespējams, tas varēja būt noticis pēc pussimt gadiem, jo laiks tur nelīdzinās laikam mūsu pasaulē, Lūsija stāvēja blakus savam dārgajam draugam, savam visvecākajam Nārnijas draugam faunam Tamnusam, skatīdamās lejup pār šā dārza mūri. Lejā bija redzama visa plašā Nārnija. Skatoties uz to, likās, ka šis kalns ir daudz augstāks, nekā iepriekš domāts, tā vizošās klintis slīga tūkstošiem pēdu zemāk. Koki šajā zemākajā pasaulē neizskatījās lielāki par zaļās sāls graudiņiem. Tad Lūsija pagriezās atkal pret iekšpusi un stāvēja ar muguru pret mūri, skatīdamās dārzā.
- Es redzu, viņa beidzot domīgi noteica. Tagad es redzu. Šis dārzs ir līdzīgs stallim. Iekšpusē tas ir daudz lielāks, nekā izskatījās no ārpuses.
- Protams, Ievas meita, piekrita fauns. Jo tālāk augšup un jo tālāk iekšā tu ej, jo viss kļūst lielāks. Iekšpuse ir lielāka par ārpusi.
Lūsija vērīgi palūkojās uz dārzu un redzēja, ka tas īstenībā nav dārzs, bet gan vesela pasaule ar upēm un mežiem, un kalniem. Tomēr tie nebija sveši viņa tos visus pazina.
- Es redzu, viņa sacīja, tā joprojām ir Nārnija, turklāt patiesāka un skaistāka par Nārniju ārpus staļļa durvīm. Es redzu… pasauli pasaulē, Nārniju Nārnijā…
- Jā, sacīja Tamnusa kungs, tā ir kā sīpols, tikai ar vienu atšķirību jo tālāk iekšā tu ej, jo ik aplis kļūst lielāks par iepriekšējo.
Un Lūsija palūkojās gan uz vienu, gan otru pusi. Un drīz secināja, ka ar viņu noticis kaut kas jauns un brīnišķīgs. Kam vien viņa uzmeta acis, lai cik tālu tas būtu (skatiens tikai nedrīkstēja kļūt izklaidīgs, bija jālūkojas cieši), redzamais kļuva pavisam skaidrs un it kā pienāca tuvāk, kā notiktu, ja viņa lūkotos teleskopā. Lūsija spēja redzēt visu dienvidu tuksnesi un aiz tā lielo Tašbānas pilsētu. Uz austrumiem viņa varēja nolūkoties gan pašā Kērā Paravelā, kas slējās jūras krastā, gan tās istabas logā, kura reiz bijusi viņas rīcībā. Un tālu prom, jūrā, viņa atklāja salas citu pēc citas līdz pat pasaules galam un aiz šā gala augsto kalnu, ko viņi tika dēvējuši par Aslana zemi. Taču patlaban viņa skatīja to kā daļu no lielās kalnu grēdas, kas savā lokā ieslēdza visu pasauli. Tepat priekšā tā šķita pienākam pavisam tuvu. Tad viņa paraudzījās pa kreisi un redzēja to, kas šķita liels daudzkrāsainu mākoņu vāls, kuru no viņiem šķīra plaisa.
Tomēr, palūkojoties ciešāk, viņa saprata, ka tie nebūt nav mākoņi, bet gan īsta zeme. Un, kad viņa pievērsa skatu kādam īpašam punktam, steidzīgi iesaucās:
- Pīter! Edmund! Nāciet, paskatieties! Steidzieties!
Un brāļi atnāca un skatījās, jo viņu acis tagad
bija kļuvušas tādas pašas kā māsai.
- Paklau! iesaucās Pīters. Tā ir Anglija. Un tā ir tieši tā māja, profesora Kērka vecā lauku māja, kur sākās visas mūsu dēkas.
- Man likās, ka māja ir nojaukta, piebilda Edmunds.
- Tā notika, teica fauns. Bet tagad jūs skatāties uz Angliju Anglijā, uz īsto Angliju, tāpat kā šī ir īstā Nārnija. Un šajā iekšējā Anglijā nekas tāds, kas ir labs, nav iznīcināts.
Pēkšņi viņi pievērsa skatu citam punktam, un tad visi trīs Pīters, Emunds un L.ūsija izbrīnā noelsās, iesaucās un ņēmās māt ar rokām, jo tur viņi bija ieraudzījuši savus vecākus tēvu un māti, kuri savukārt māja viņiem pretī no lielas, dziļas ielejas. Notika tāpat kā tad, kad jūs redzat cilvēkus mājam jums no liela kuģa klāja, kad jūs esat atnākuši krastmalā viņus sagaidīt.
- Kā lai mēs pie viņiem nokļūstam? vaicāja l.ūsija.
Tas nav grūti, teica Tamnusa kungs. Tā zeme un šī zeme abas patiesās zemes ir tikai atzares no Aslana lielā kalna. Mums tikai jāiet gar grēdu augšup un iekšā, līdz tās savienosies. Bet, klau! Tur skan karaļa Drenka rags mums visiem jādodas augšup.
Un drīz vien viņi visi soļoja kopā, un tā bija gara, spilgta procesija augšup uz kalniem, augstākiem, nekā redzami šai pasaulē, pat ja tos visus varētu saskatīt. Taču šos kalnus neklāja sniegs, tie bija apauguši ar mežiem, starp kuriem pletās zaļas nogāzes un smaržīgi augļu dārzi, un dzirkstoši ūdenskritumi cits pār citu, arvien augstāk, bez gala un malas. Un zemes svēdra, pa kuru viņi gāja, kļuva arvien šaurāka, abās pusēs to iežogoja dziļas ielejas, un vienā ielejā atradās zeme, kas bija Anglija, un tā nāca arvien tuvāk un tuvāk.
Gaisma, kas spīdēja priekšā, kļuva spožāka. Lūsija tajā saredzēja lielu rindu daudzkrāsainu klintsbluķu, kas bija līdzīgi kāda milža kāpnēm, kuras ved augšup.
Un tad viņai piemirsās viss cits, jo, lēkdams pa klintsbluķu rindu, atgādinādams dzīvu spēka un skaistuma iemiesojumu, pretī nāca pats Aslans.