Ceturta nodaļa Kas tonakt notika
Karalis bija tik apdullis no sitieniem, kas nogāza viņu zemē, ka lāgā neapzinājās, kas notiek, līdz kalormeni atsēja viņa locītavas, nostiepa del111 līs cieši gar sāniem un piespieda muguru pie kāda oša. Pēc tam viņi tam aptina virves ap potītēm, ceļgaliem, vidukli un krūtīm un, tā piesietu, viņu tur atstāja. Tajā brīdī Tiriānam visnepatīkamākais šķita tas, ka viņam asiņo lūpa, bija jācieš no sīkumiem; lūpu viņam bija pārsituši, un Tiriāns nevarēja noslaucīt mazo asins strūkliņu, kas nepatīkami kutināja.
No vietas, kur Tiriāns atradās, joprojām varēja saskatīt mazo stalli pakalna virsotnē un pērtiķi, kas sēdēja tā priekšā. Viņš saklausīja arī pērtiķa balsi (Viltnieks joprojām kaut ko ķērca) un reizēm pat kādu atbildi no ļaužu bara, taču vārdus nevarēja saprast.
Nez ko viņi izdarījuši ar Dārgumu? karalis prātoja.
Drīz vien dzīvnieku pulks izklīda un devās projām dažādos virzienos. Vairāki pagāja pavisam tuvu garām Tiriānam. Tie skatījās uz viņu, it kā būtu ga ~ nobijušies, gan, redzot savu karali piesietu, izjustu arī žēlumu, tomēr neviens neteica ne vārda. Pēc brīža visi bija aizgājuši, un mežā iestājās klusums. Stundas aizritēja cita pēc citas, un Tiriānu sāka mocīt slāpes un pēc kāda laika arī neizsakāms izsalkums. Beidzoties pēcpusdienai un pienākot vakaram, viņam sāka arī salt. Mugura sūrstēja. Norietēja saule, un viss iegrima krēslā.
Kad bija jau gandrīz satumsis, Tiriāns izdzirda klusu kāju dipoņu un ieraudzīja tuvojamies vairākus mazus radījumus. Rindas kreisajā pusē tipināja trīs peles, vidū trusis, un pa labi divi kurmji. Tie abi nesa uz muguras nelielas somiņas. Tumsā dzīvnieki izskatījās tik neparasti, ka Tiriāns prātoja, kas īsti tie varētu būt. Tad pēkšņi viņi pacēlās pakaļkājās, paslējās augšup, uzlikdami vēsās ķepiņas jauneklim uz ceļgaliem un uzspiezdami uz tiem šmaukstošas dzīvnieku bučiņas. (Tiriāna ceļgalus viņi varēja aizsniegt tāpēc, ka Nārnijas runājošie dzīvnieki ir lielāki par atbilstošu sugu mēmajiem dzīvnieciņiem Anglijā.)
Mūsu kungs karali! Mūsu kungs karali! viņi sauca spalgās balstiņās. Mums jūsu ir žēl! Mēs
baidāmies jūs atraisīt, jo tad Aslans varētu uz mums dusmoties. Taču mēs atnesām vakariņas.
Pirmā pele tūdaļ veikli ņēmās rāpties augšup, līdz notupās uz virves, kas bija apsieta Tiriānam ap krūtīm. Tā rauca savu mīksto degunteli tieši Tiriāna sejas priekšā. Tad uzdrāzās otra pele un novietojās cieši zem pirmās. Citi dzīvnieciņi palika stāvam lejā un sniedza augšup atnesto.
- Dzeriet, kungs, un tad jutīsiet, ka varat norīt arī ēdamo, teica augšējā pele, un Tiriāns juta, ka viņa lūpām piespiežas maza koka krūzīte. Tā nebija lielāka par olu trauciņu, tāpēc viņš gandrīz nepaspēja vīnu pat lāgā izgaršot, kad trauciņš jau bija tukšs. Tomēr pele padeva trauciņu lejup, citas atkal to piepildīja, un tad tas otrreiz tika padots augšup, un Tiriāns iztukšoja to vēlreiz. Tā krūzīte ceļoja atkal un atkal ar mazām devām, jo tā var labāk remdināt slāpes, nekā izdzerot šķidrumu vienā lielā malkā.
- Te būs siers, kungs, sacīja pirmā pele. Daudz gan nav, jo, redziet, ( mēs baidījāmies, ka no tā varētu atkal slāpt.
Pēc siera dzīvnieciņi deva karalim auzu plācenīšus ar svaigu sviestu un beigās vēl pacienāja ar vīnu.
- Tagad padodiet uz augšu ūdeni! sacīja pirmā pele. Nomazgāsim karalim seju, tā ir notraipīta ar asinīm.
Tiriāns juta, ka seju slauka ar tādu kā mazu j sūklīti, un tas viņu ļoti atsvaidzināja.
- Mazie draugi, Tiriāns ierunājās, kā lai es jums par to visu pateicos?
- Tas nav vajadzīgs, nav vajadzīgs, skanēja smalkās balstiņas. Ko tad citu mēs lai būtu darījuši? Citu karali mēs negribam. Mēs esam jūsu ļaudis. Ja tie būtu tikai pērtiķis un kalormeni, kas rīkotos pret jums, mēs ļ cīnītos, kaut vai mūs saplosītu gabalos, nevis ļautu jūs piesiet pie koka. Mēs to darītu, nudien darītu. Bet mēs taču nedrīkstam sacelties pret Aslanu!
- Vai jūs esat pārliecināti, ka tas tiešām ir Aslans? noprasīja karalis.
- Kā tad! sacīja trusis. Vakar vakarā Viņš iznāca no staļļa. Mēs visi Viņu redzējām.
- Kāds Viņš izskatījās? karalis pavaicāja.
- Kā jau liels, draudīgs lauva, nopīkstēja viena no pelēm.
- Un jūs ticat, ka tas patiesi ir Aslans, kas nogalina meža laumas un padara jūs par Kalormenas karaļa vergiem?
- Jā, tas, bez šaubām, ir slikti, vai ne? teica otrā pele. Labāk lai mēs būtu izlaiduši garu, pirms viss šitas te sākās. Diemžēl nevar par to šaubīties. Visi runā, ka tās noteikti ir Aslana pavēles. Un mēs Viņu redzējām. Mēs nedomājām, ka Aslans tā rīkosies. Mēs taču paši gribējām, lai Viņš atgrieztos Nārnijā.
- Liekas, ka Viņš šoreiz pārnācis ļoti dusmīgs, teica pirmā pele. Droši vien mēs visi, paši to neapzinādamies, esam sastrādājuši kaut ko traki nepareizu. Laikam taču Viņš mūs par kaut ko soda. Tikai man nudien šķiet, ka labāk būtu, ja Viņš mums pateiktu, kas īsti par vainu.
- Manuprāt, nepareizi varbūt ir tas, ko mēs darām pašlaik, sacīja trusis.
- Ja arī tā būtu, es par to nebēdāju, nočāpstināja viens no kurmjiem. Es tāpat rīkotos vēlreiz.
Taču citi viņu apsauca.
- Kuš, klusu! Esi piesardzīgs!
Un tad visi piebilda: Dārgo karali, ļoti žēl, bet mums jātaisās, ka tiekam. Nedrīkstam ļaut, lai mūs te pieķer.
- Mīļie dzīvnieki, sacīja Tiriāns. Es labāk zaudētu pat visu Nārniju nekā pakļautu kādu no jums briesmām.
- Ar labu nakti, ar labu nakti! atvadījās dzīvnieki, paberzēdami purniņus gar karaļa kājām. Mēs atgriezīsimies, ja varēsim.
Tad viņi aiztipināja projām, un mežs šķita kļuvis tumšāks, aukstāks un vientulīgāks nekā pirms viņu ierašanās.
Iezvīļojās zvaigznes, un laiks lēni ritēja savu gaitu ak, cik lēni tas ritēja! Un pēdējais Nārnijas karalis, piesaistīts pie koka, stāvēja sastindzis, sāpošiem locekļiem un taisns kā stīga. Tomēr beidzot kaut kas atgadījās kaut kur tālumā atspīdēja gaisma. Tad tā uz brīdi pazuda un atkal atplaiksnīja lielāka un spožāka.
Tad viņš šaipus gaismas saredzēja šurpu turpu kustamies tumšus stāvus. Tic kaut ko nesa, saņēmuši klēpī, un meta zemē. Beidzot Tiriāns aptvēra, ko redz. Tur liesmoja tikko sakrauts sārts, un ļaudis meta tajā žagarus. Drīz vien liesmas uzšāvās augstu, un Tiriāns saskatīja, ka sārts sakurts pašā uzkalna virsotnē. Viņš pavisam skaidri redzēja stalli ugunskurs meta uz to sārtu atblāzmu. Starp Tiriānu un sārtu čumēja un mudžēja lieli dzīvnieku un cilvēku pūļi. Mazais stāvs, sakucis pie ugunskura, droši vien bija pērtiķis. Tas pūlim kaut ko sacīja, taču Tiriāns nedzirdēja, ko. Tad sēdētājs piecēlās un nostājās staļļa durvju priekšā, un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam izslējās un atvēra durvis. Un kaut kāds četrkājainis, visai stīvi cilādams kājas, iznāca no staļļa un pasvempās pret pūli. Uzbrāzmoja skaļas gaudas un vaimanas tik skaļas, ka Tiriāns varēja saklausīt dažus vārdus.
Aslan! Aslan! Aslan! klaigāja dzīvnieki. Runā ar mums, mierini mūs! Nedusmojies vairs uz mums!
Tiriāns no savas vietas nespēja skaidri saskatīt, kas īsti iznācis no staļļa, taču redzēja, ka dzīvnieka vilna ir dzeltena. Dižo Lauvu viņš nekad vaigā nebija skatījis. Viņam pat nebija gadījies sastapt parastu lauvu. Viņš nevarēja apzvērēt, ka tas, ko viņš redz, nav īstais Aslans. Tiriāns gan nebija gaidījis, ka Aslans varētu būt līdzīgs tam gaudenajam kraķim, kas nu tur stāvēja un neteica ne vārda. Bet vai tad varēja būt par to drošs? Uz mirkli viņam galvā iešāvās drausmīgas domas. Taču tad viņš atcerējās dzirdētās muļķības par Tašu un Aslanu ka tie esot viens un tas pats un saprata, ka viss notiekošais ir krāpšana.