Viņa vēl bija satraukta un stāvēja, vērodama viņus visu ceļu līdz nogāzes pakajei.
- Kāpēc viņa ir tik bēdīga? Vils ievaicājās, kad viņi pa taku kāpa kalnā.
- Varbūt viņa prāto, vai vispār reiz atkal nokļūs mājās, Lira atbildēja. Un vai viņai vēl būs viņas laboratorija, kad viņa tur nokļūs. Un varbūt viņa skumst pēc ta vīrieša, kurā bija iemīlējusies.
- Mmm, norūca Vils. Domā, mēs kādreiz tiksim mājās?
- Nezinu. Es nezinu, vai man vispār ir mājas. Varbūt viņi vairs nevarēs mani pieņemt Džordanas koledžā, un es nevaru dzīvot pie lāčiem vai pie raganām. Varbūt es varētu dzīvot kopā ar ģiptiešiem? Man nebūtu nekas pretī, ja viņi mani pieņemtu.
- Un kā ar lorda Ezriela pasauli? Kāpēc tu negribi dzīvot tur?
- Tur nekas neiznāks, atceries, viņa teica.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tā teica tava tēva velis, tieši pirms mēs iznācām laukā. Par demoniem un to, ka viņi var dzīvot ilgi tikai tad, ja paliek paši savā pasaulē. Bet varbūt lords Ezriels es domāju mans tēvs, nevarēja par to domāt, jo neviens nezināja pietiekami daudz par citām pasaulēm tad, kad viņš sāka… Tas viss, viņa ar apbrīnu teica, visa drošsirdība un meistarība… Tas viss viss izšķiests! Un par neko!
Viņi kāpa tālāk, juzdami, ka pa akmeņaino ceļu iet ir viegli, un, sasnieguši virsotni, apstājās un atskatījās.
- Vil, Lira teica, un ja nu mēs viņus neatrodam?
- Esmu pārliecināts, ka atradīsim. Es domāju: diez, kāds mans dēmons izskatīsies?
- Tu viņu redzēji. Un es viņu paņēmu rokās, Lira teica nosarkdama, jo aiztikt kaut ko tik privātu kā otra cilvēka dēmons, protams, bija rupjš uzvedības pārkāpums. Tas bija aizliegts ne tikai pieklājības normu, bet kaut kā dziļāka dēļ tas bija tāds kā kauns. Ašs skatiens uz Vila sasarkušajiem vaigiem rādīja, ka zēns to saprot tikpat labi, cik viņa. Lira nevarēja pateikt, vai arī Viļu ir pārņēmušas tādas pašas pa pusei bailīgas, pa pusei satrauktas jutas kā viņu, tādas pašas kā iepriekšējā vakarā: nu tās uznāca atkal.
Viņi gāja blakus, piepeši sakautrējušies viens no otra. Taču Viļu tas netraucēja pavaicāt: Kad tavs dēmons beigs mainīt veidolu?
- Apmēram… Domājams, mūsu vecumā vai kad būs mazliet vecāks. Dažreiz tas notiek vēlāk. Mēs mēdzām runāt par Pana veidola nostabilizēšanos, viņš un es. Mēs mēdzām prātot, kas viņš būs…
- Vai cilvēkiem par to nav nekādas nojausmas?
- Nē, kamēr viņi ir jauni. Pieaugot tu sāc domāt: nu, viņi varētu būt šādi vai viņi varētu būt tādi… Parasti dēmoni paliek par kaut ko cilvēkam piemerotu. Es domāju: par kaut ko piemērotu cilvēka īstajai iedabai. Piemēram, ja tavs dēmons ir suns, tas nozīmē, ka tu labprāt dari to, ko liek, zini, kurš ir saimnieks, izpildi pavēles un izdabā atbildīgiem ļaudīm. Ļoti daudz cilvēku, kuru dēmoni ir suņi, strādā par kalpotājiem. Tā tas palīdz izzināt, kāds tu esi un kādam darbam esi piemērots. Kā cilvēki tavā pasaulē saprot, kādi viņi ir?
- Nezinu. Par savu pasauli es neko daudz nezinu. Protu vienīgi glabāt noslēpumus, klusēt un slēpties, tāpēc daudz nezinu par… pieaugušajiem un draugiem. Vai par mīlētājiem. Domāju, būtu grūti dzīvot ar dēmonu, jo visi par tevi ļoti daudz uzzinātu, tikai paskatoties vien. Man patīk glabāt noslēpumu un turēties tālāk no skatieniem.
- Tad tavs dēmons varētu būt kāds dzīvnieks, kas māk labi slēpties. Vai kāds no tiem dzīvniekiem, kas izskatās pēc kāda cita, piemēram, tauriņš, kas maskēšanās nolūkā izskatās pēc lapsenes. Jusu pasaulē jābūt tādiem radījumiem, jo mums tādi ir, un mēs esam tik ļoti līdzīgi.
Bērni turpināja iet, draudzīgi klusēdami. Visapkārt viņiem pletās skaidrais rīts ieplakās dzidrs un zilajā gaisā virs galvas pērļaini zils. Cik tālu acis spēja saredzēt, milzīgā savanna bija viļņaina, brūna, zeltaina, dzeltenbrūni zaļa, pie apvāršņa vizoša un tukša. Viņi varēja būt vienīgie cilvēki pasaulē.
- Bet patiesībā savanna nav tukša, Lira sacīja.
- Tu domā to vīru?
- Nē. Tu zini, ko es domāju.
- Jā, saprotu. Es varu zālē saredzēt ēnas… varbūt putni, Vils teica.
Viņš sekoja mazajām, šaudīgajām kustībām drīz te, drīz tur. Ēnas šķita vieglāk saredzēt, uz tām neskatoties. Tās labprātāk rādījās, kad viņš raudzījās uz tām ar acs kaktiņu, un, kad Vils to pateica Lirai, viņa sacīja: Tā ir negatīva spēja.
- Kas tas ir?
- Pirmais to pateica dzejnieks Kītss. Doktore Malone zina. Tā es nolasu aletiometru. Tā tu lieto nazi, vai ne?
- Jā, laikam gan. Bet es nupat domāju, ka tie varētu būt dēmoni.
- Es tāpat, bet…
Viņa pie lūpām pielika pirkstu. Vils pamāja ar galvu.
- Skat, viņa teica, te ir viens no tiem kritušajiem kokiem.
Tas bija Mērijas kāpjamkoks. Viņi uzmanīgi pie tā piegāja, neizlaizdami no acīm birztalu, ja nu gadījumā kristu vēl kāds. Mierīgajā rītā, tikai vieglam vējiņam kustinot lapas, šķita neiespējami, ka tik varens koks kā šis jelkad varētu nogāzties, bet te nu tas gulēja.
Platais stumbrs, ko birztalā balstīja saknes un zālē ārpus tās daudzie zari, sniedzās augstu pāri viņu galvām. Daži no šiem sašķaidītajiem un salauzītajiem zariem bija tik resni kā lielākie koki, ko Vils jelkad bija redzējis; koka vainags, cieši piepakots ar zariem, kas vēl izskatījās spēcīgi, un lapām, kas vēl bija zaļas, slējās siltajā gaisā kā sagrauta pils.
Piepeši Lira sagrāba Vila roku.
- Csst, viņa čukstēja. Neskaties. Esmu pārliecināta, ka viņi ir tur augšā. Redzēju kaut ko kustamies un varu apzvērēt, ka tas bija Pans…
Meitenes roka bija silta. Vils to apzinājās skaidrāk nekā to, ka viņiem virs galvas ir milzums lapu un zaru. Izlikdamies, ka apātiski skatās uz horizontu, viņš ļāva uzmanībai aizklīst zaļās, brūnās un zilās masas jūkli, un tur Lirai bija taisnība! tur bija kas tāds, kas nebija koks. Un tam blakus otrs.
- Ejam prom, Vils klusā balsī sacīja. Iesim kaut kur, tad redzēsim, vai viņi mums sekos.
- Iedomājies, un ja nu ne… Tomēr jā, labi, Lira atčukstēja.
Bērni izlikās, ka skatās apkārt. Viņi uzlika plaukstas uz kāda zara, kas gulēja zemē, it kā nolēmuši uzkāpt uz tā. Viņi izlikās, ka maina domas, papurinādami galvas un iedami prom.
- Kaut mēs varētu atskatīties! Lira teica, kad viņi bija nogājuši dažus simtus jardu.
- Vienkārši ejam lēnām. Viņi mūs redz un nekur nepazudīs; gan atnāks pie mums tad, kad paši gribēs.
No melnās joslas viņi iekapa līdz ceļiem augstā zālē, švīkstinādami kājas gar stiebriem un vērodami, kā kukaiņi lidinās, šaudās, plivinās un slīd, un klausīdamies korī, kas miljons balsīs čivināja un čīgāja.
- Ko tu domā darīt, Vil? Lira klusi jautāja, kad viņi kādu laiku bija gājuši klusēdami.
- Nu, man būtu jādodas mājās, viņš teica.
Meitene nodomāja, ka viņa balss tomēr bija skanējusi nepārliecinoši. Viņa cerēja, ka tā bija skanējusi nepārliecinoši.
- Bet viņi vēl var nākt tev pakaļ, Lira teica. Tie vīri.
- Galu galā mēs esam redzējuši Jaunākus par viņiem.
- Jādomā gan… Bet es gribēju tev parādīt Džordanas koledžu un Purvus. Es gribēju, lai mēs…
- Jā, viņš teica, un es gribēju… Būtu pat labi vēl apmeklēt Citagaci. Tā bija skaista vieta, un visi Rēgi ir prom… Bet tur ir mana māte. Man jāatgriežas un viņa jāaprūpē. Es vienkārši uzticēju viņu Kūperes kundzei, un tas nav taisnīgi ne pret vienu no viņām.