Sasniedzis nogāzes piekāji, kur sākās koki, tēvs Gomess klusi nolika šauteni zemē.
Viņš cieši vērās sudraboti zaļi zeltainajās ēnās un klausījās, abas plaukstas aizlicis aiz ausīm, lai caur kukaiņu sisināšanu un straumes čalām uztvertu klusās balsis un tajās ieklausītos. Jā: viņi tur bija. Viņi bija apstājušies.
Viņš noliecās pēc šautenes…
Un attapās, aizsmacis dvešam un bez elpas raujam plaušās gaisu, jo kāds bija sagrābis viņa dēmonu un aizrāvis to prom.
Bet te neviena nebija! Kur palicis dēmons? Sāpes bija zvērīgas. Viņš dzirdēja dēmonu kliedzam un mežonīgi ķerstījās pa labi un pa kreisi, to meklēdams.
- Stāvi mierā, pavēlēja kāda balss gaisā, un ciet klusu. Tavs dēmons ir man rokā.
- Bet kur jūs esat? Kas jūs esat?
- Mans vārds ir Baltamoss, balss sacīja.
Vils un Lira mežā sekoja straumei, uzmanīgi iedami un maz runādami, līdz nonāca pašā tā centrā.
Birztalas vidū vīdēja neliels klajumiņš, klāts ar mīkstu zāli un sūnainiem akmeņiem. Virs galvas šķērsām stiepās zari, gandrīz aizsegdami debesis un mazliet laizdami cauri kustīgu saules vizmu, tāpēc visu rotāja zeltaini un sudrabaini laukumi.
Un bija kluss. Klusumu pārtrauca tikai straumes čalas, un augstu gaisā, viegla vējiņa kustinātas, reizi pa reizei iečabējās lapas.
Vils nolika zemē pārtikas sainīti, un Lira savu mazo mugursomiņu. No dēmoniem-ēnām nekur nebija ne vēsts. Viņi bija pilnīgi vieni.
Novilkuši kurpes un zeķes, viņi apsēdās uz apsūnojušajiem akmeņiem straumes malā, iegremdēja kājas aukstajā ūdenī un juta, ka tas liek straujāk riņķot asinīm.
- Esmu izsalcis, Vils teica.
- Es arī, Lira sacīja, lai gan viņa juta vēl ko vairāk, kaut ko, kas nomāca un spieda, pa pusei laimīgi, pa pusei sāpīgi, un meitene īsti nesaprata, kas tas ir.
Viņi atlocīja drāniņu un apēda mazliet maizes un siera. Rokas nezin kāpēc bija gausas un neveiklas, un viņi gandrīz nejuta ēdiena garšu vai arī maize bija miltaina un kraukšķīga no karstajiem cepamajiem akmeņiem un siers pārslains, iesāļš un ļoti svaigs.
Tad Lira paņēma vienu no mazajiem, sarkanajiem augļiem. Strauji pukstošu sirdi viņa pagriezās pret zēnu un ierunājās: Vil…
Un maigi pacēla augli viņam pie mutes.
Vila acīs Lira varēja redzēt, ka viņš uzreiz ir sapratis, ko viņa ir domājusi, un ka viņš ir pārāk priekpilns, lai runātu. Meitenes pirksti vēl kavējās pie Vila lūpām, viņš juta tos drebam un uzlika viņas plaukstai savējo, lai to tur aizkavētu, pēc tam neviens no viņiem nespēja viens uz otru paskatīties; viņi bija samulsuši un laimes pilni.
Ar tādu spēku, kā diviem naktstauriņiem neveikli saskrienoties gaisā un ne vairāk, saskārās viņu lūpas. Tad, paši nesaprazdami, kā tas noticis, viņi pieķērās viens otram, akli spiezdami sejas kopā.
- Kā Mērija sacīja… — Vils atčukstēja, tu uzreiz jūti, kad tev kāds patīk… kad tu biji aizmigusi uz kalna, pirms viņa tevi paņēma, es teicu Panam…
- Es dzirdēju, Lira atčukstēja, es biju nomodā un gribēju tev sacīt to pašu, un tagad es zinu, ko esmu jutusi visu laiku: es mīlu tevi, Vil, es tevi mīlu… Vārds mīlu iekvēlināja zēna nervus. Tas saviļņoja visu viņa ķermeni, un viņš atbildēja ar tiem pašiem vārdiem, atkal un atkal skūpstīdams Liras sakarsušo seju, pielūgsmē dzerdams viņas miesas un silto, medaino matu smaržu un mīļo, valgo muti, kas garšoja pēc mazā, sarkanā augļa.
Ap viņiem nebija nekā cita, vienīgi klusums, it kā visa pasaule aizturētu elpu.
Baltamoss bija pārbijies.
Viņš devās augšup pa straumi un prom no meža, turēdams dēmonu-kukaini, kurš kārpījās, dzēla un koda, pēc iespējas cenzdamies slēpties no vīrieša, kas klupdams viņam sekoja.
Baltamoss nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notver. Viņš zināja, ka tēvs Gomess viņu uzreiz nogalinātu. Viņa ranga eņģelis nebija pretinieks cilvēkam, pat ja šis eņģelis būtu stiprs un veselīgs, bet Baltamoss ne tuvu tāds nebija; turklāt viņa spēkus mazināja skumjas par Baruču un kauns, ka pirms tam bija pametis Viļu. Viņam pat vairs nepietika spēka palidot.
- Stāt, stāt, sauca tēvs Gomess. Lūdzu, palieciet mierā! Es jūs nevaru saredzēt lūdzu, aprunāsimies nedariet pāri manam dēmonam, es jūs lūdzu…
Patiesībā dēmons darīja pāri Baltamosam. Eņģelis varēja neskaidri saskatīt mazo, zaļo būtni caur sakļauto plaukstu virsām, un tā atkal un atkal iegremdēja savus spēcīgos žokļus viņa delnās. Ja viņš atvērtu plaukstas kaut uz mirkli, dēmons būtu prom. Baltamoss tās turēja sakļautas.
- Šurp, eņģelis teica, seko man! Ejam prom no meža! Es gribu ar tevi aprunāties, un šī nav piemērota vieta.
- Bet kas jūs esat? Es jūs neredzu. Nāciet tuvāk kā lai zinu, kas jūs esat, ja neesmu jūs redzejis? Palieciet mierā, nekustieties tik strauji!
Bet strauja kustēšanās bija Baltamosa vienīgā aizsardzība. Pulēdamies neņemt vērā dēmona dzēlienus, viņš izvēlējās ceļu virs mazas graviņas, kur tecēja straume, lēkādama no akmens uz akmeni.
Tad eņģelis pieļāva kļūdu: mēģinādams atskatīties, viņš paslīdēja un iemērca ūdenī pēdu.
-Ā! apmierināti nočukstēja tēvs Gomess, ieraudzījis šļakstu.
Baltamoss kāju tūlīt izvilka un steidzās tālāk bet tagad ik reizes, kad viņš pielika pēdu zemei, uz sausajām klintīm parādījās slapjš nospiedums. Priesteris, to redzēdams, lēca uz priekšu un sajuta plaukstā spalvu kušķi.
Viņš pārsteigts apstājās: prātā atbalsojās vārds eņģelis. Baltamoss šo brīdi izmantoja, atkal raudamies uz priekšu, un priesteris juta, ka tiek vilkts līdzi, kad sirdi vēl pa otram lāgam sagrāba nežēlīgas, asas sāpes.
Baltamoss pār plecu teica: Vēl mazliet tālāk, tikai līdz kores virsotnei, un mēs aprunāsimies, es apsolu.
- Runājiet tepat! Stāviet turpat, kur esat, un es zvēru, ka jūs neaiztikšu!
Eņģelis neatbildēja: bija pārāk grūti koncentrēties. Viņam vajadzēja sadalīt savu uzmanību uz trim pusēm: aiz muguras, lai izvairītos no cilvēka, uz priekšu, lai redzētu, kurp dodas, un uz saniknoto dēmonu, kas vārdzināja viņa plaukstas.
Kas attiecas uz priesteri, tad viņa domas darbojās veikli. Patiesi bīstams pretinieks būtu uzreiz nogalinājis viņa dēmonu, izbeigdams to visu tur un nekavējoties: šis ienaidnieks baidījās sist.
Ar tādām domām tēvs Gomess klimta tālāk, izdvesdams pa mazam sāpju vaidam un vienreiz vai divreiz lūgdamies, lai otrs apstājas, visu laiku cieši vērodams, pievirzīdamies tuvāk un aprēķinādams, cik liels viņš ir, cik ātri spēj kustēties un uz kuru pusi skatās.
- Lūdzu, tēvs Gomess saraustīti teica, jūs nezināt, cik ļoti tas sāp es jums neko ļaunu nevaru nodarīt. Vai mēs, ludzu, nevarētu apstāties un parunāt?
Viņš nevēlējās izlaist no redzesloka mežu. Tagad viņi atradās vietā, kur sākās straume, un tēvs Gomess varēja redzēt Baltamosa pēdu ]oti viegli piespiežam zāli. Priesteris bija vērojis ik ceja collu un tagad droši zināja, kur eņģelis stāv.
Baltamoss apgriezās. Priesteris pacēla skatienu uz vietu, kur, viņaprāt, vajadzēja būt eņģeļa sejai, un pirmo reizi viņu ieraudzīja tā bija tikai gaisa mirgošana, bet tas, bez šaubām, bija eņģelis.
Tomēr priesteris neatradās pietiekami tuvu, lai Baltamosu sasniegtu ar vienu kustību, un, taisnību sakot, dēmona raustīšana viņam sāpēja un darīja vāju. Varbūt varētu paspert vienu vai divus soļus…
- Sēdi, Baltamoss pavēlēja. Sēdi tur, kur esi. Ne soli tuvāk!
- Ko jūs vēlaties? nekustēdamies jautāja tēvs Gomess.
- Ko gribu? Gribu tevi nogalināt, bet man nav spēka.